Melnais zelts

Septiņdesmit trešā nodaļa

Kad viņi nonāca atpakaļ pie al Bašira mājas, tur jau bija sanācis policistu un amatpersonu bariņš.

Mājkalpotāja ielaida viņus iekšā.

Bija pagājusi vairāk nekā pusstunda. Nebija saņemts neviens ziņojums par pazudušo mersedesu. Tā nebija laba zīme. Hauks zināja, ka nolaupītājiem bijis plāns. Viņi noteikti zināja videonovērošanas kameru izvietojumu pilsētā labāk par visiem citiem. Jo vairāk laika pagāja, jo ļaunāk tas varēja beigties al Baširiem. Pat tad, ja automašīna parādītos.

Naomi visiem spēkiem centās savaldīties un pārskatīt situāciju. Taču Hauks redzēja, ka iekšēji viņa ir satriekta. Viņa sarunājās pa telefonu ar Vašingtonu, ar Lielbritānijas drošības dienestu vadību. Viņi bija izveidojuši saskaņotu vietējo tīklu - ceļu policija, Skotlendjards, terorisma apkarošanas vienība, S015. Ikviena aizritējusi minūte bija spriedzes pilna. Tas tikai lika vēl vairāk apzināties viņu iespējamo likteni.

Kādā brīdī, kad drūmā realitāte vairs nebija apšaubāma, Naomi izgāja ārā. Viņa bija kabineta aģente, nevis operāciju izstrādātāja, šis bija viņas pirmais lielais uzdevums, un spriedze pēc al Baširu zaudēšanas acu priekšā, pat piedaloties tajā, bija grūti izturama. Pat ļoti pieredzējušam aģentam.

Hauks kādu brīdi ļāva Naomi palikt vienai un tad izgāja ara pie viņas. Viņš atrada Naomi uz kāpnēm, ar tukšu skatienu noraugoties uz skvēru. Viņas acis bija mitras, rokas savilktas dūrēs. Naomi vīlusies bungoja ar tām pa kāpņu margām.

- Es biju par viņiem atbildīga, Taj.

Hauks piegāja klāt un uzlika roku viņai uz pleca.

- Nē, tas bija al Baširs, kurš bija atbildīgs par visu, kas ar viņu notika, nevis tu. Viņš bija līķis jau kopš brīža, kad noslēdza darījumu ar tiem cilvēkiem. Tu izdarīji visu, kas tavos spēkos.

- Es visu laiku redzu acu priekšā to puiku, - Naomi noteica caur sakostiem zobiem. - Man atkal ir tāda pati sajūta ka toreiz Irākā. Kā viņš skatījās uz mums pa aizmugurējo logu. Tu arī to redzēji, vai ne?

- Jā, - Hauks atbildēja. Viņš pievilka Naomi sev klāt, un viņa iespieda galvu viņam krūtīs. - Es to redzēju.

- Man vajadzēja viņus aizsargāt, Taj. Tas bērns nebija izdarījis neko sliktu. Man vajadzēja viņus aizsargat.

Asaras saslapināja Hauka kreklu. Viņa paša sapņos bieži vien rādījās tamlīdzīgas sejas un ainas, tāpēc Hauks darīja, ko varēja, lai Naomi saprastu, ka tas ir normāli. Viņš atcerējās stāstu par ievainoto puiku Irākā, kuru viņa bija mēģinājusi elpināt pēc uzbrukuma no slēpņa. Hauks noglāstīja viņas matus.

- Piedod. - Naomi noslaucīja vainas apziņas izraisītās asaras. - Es zinu, ka tas nav nekāds piemērs no rokasgrāmatas. Galu galā esmu redzējusi karadarbību...

- Neraizējies par rokasgrāmatu, - Hauks noteica, Jaudams viņai palikt agrākajā pozā. - Tas ir ierakstīts manā rokasgrāmatā. Tas nekas.

Visbeidzot Naomi izraisījās no apskāviena, palūkojās uz Hauku un pamāja.

- Tu vēl aizvien esi galvenā. - Viņš pamirkšķināja. - Man.

Naomi vārgi pasmaidīja un nokremšļojās.

- Paldies. - Viņa pagriezās uz mājas pusi un notrauca asaras. - Gan viņi kaut ko būs uzzinājuši... AI Baširs paņēma līdzi datoru. Taču viņš noteikti būs kaut ko atstājis te. -Likās, ka viņa to saka drīzāk aiz vēlēšanās tam noticēt, nevis patiesi paļaujas uz to. Naomi dziļi ievilka elpu. - Man kaut kas ir jādara, Taj.

- Es zinu.

Viņi iegāja atpakaļ mājā. Greznais mājoklis bija iekārtots, naudu nežēlojot. Skaisti griestu rotājumi. Izrakstīti paklāji. Lakoti senlaicīgi galdiņi. Ikviena telpa kaut ko liecināja par ģimeni, kura tikko bija pazudusi. Naomi visu laiku skatījās pulkstenī, zvanīja centrālei, cerēdama, ka viņi būs kaut ko uzzinājuši.

Izskatījās, ka automašīna ir izkūpējusi gaisā.

Drīzāk izmisuma nekā citu iemeslu dēļ viņi abi sāka pārmokiet māju. Otra stāva ēdamistabu ar skatu uz parku. Tai līdzās atradās moderna bibliotēkas istaba. Milzīgs Sony televizors iebūvēts starp riekstkoka grāmatplauktiem. Atgādinājumi par ģimeni bija visur - fotogrāfijas, drēbes, kuras viņi bija nolēmuši neņemt līdzi, bērnu spēles un rotaļlietas.

Kamēr Hauks sarunājās ar vienu no inspektoriem, Naomi atrada investīciju pārvaldnieka kabinetu. Lielais ķirškoka rakstāmgalds bija apkrauts ar fondu prospektiem, veciem Financial Times un Forbes izdevumiem. Kaudzēm gada pārskatu un analītiķu viedokļu. Naomi iekļuva viņa stacionārajā datorā. Parole bija vienkārša - Šēra. Viss saturs lielākoties bija personisks. Privātā pastkastīte un dažādas investīciju vietnes. Viņa atvēra al Bašira nesenos meklējumus Google. Vīna veikali, ceļojumu aģentūras. Viss pilnīgi likumīgs. Naomi vīlusies atkāpās no rakstāmgalda.

Jebkādi pierādījumi pret Hasani, kas varēja atrasties al Bašira rīcībā, bija nozuduši līdz ar viņa klēpjdatoru.

Nu jau bija pagājusi stunda. Naomi pārmeklēja atvilktnes, lai sameklētu kādu zibatmiņu vai ko citu, kur al Baširs būtu varējis ielādēt informāciju.

Nekā. Naomi sirds sāpīgi iepukstējās, atskāršot, ka nu vairs tikpat kā nav nekādu cerību. Izmisumā viņa sāka šķirstīt uz galda sakrautās papīru kaudzes.

Atkal nekā.

Nekā saistībā ar Tibo vai Hasani, vai Ascot. Nekā par Do-novanu vai Glasmenu. Vai par al Bašira saistību ar šo lietu.

Viņa atstūma krēslu tālāk no rakstāmgalda, nespēdama valdīt dusmas. Viņa bija gandrīz panākusi apsūdzības izvirzīšanu pret Hasani - al Baširs tikpat kā bija visu atzinis! Bet kā lai tagad liek viņam atbildēt par visu izdarīto? Seši cilvēki bija miruši. Iespējams, drīz sarakstam varēs pievienot arī al Baširus. Vēl nekad agrāk Naomi nebija tik ļoti kaut ko vēlējusies pierādīt kā Hasani vainu. Viņa juta tādu pašu apņēmību un aizrautību kā toreiz, kad bija ieraudzījusi slimnīcā brāli pēc kāju zaudēšanas un nākamajā dienā pieteikusies dienestā.

Sameklē kaut ko, Naomi. Sameklē kaut ko! Tam jābūt tepat...

Pēc dažām stundām Lielbritānijas valdības aģenti izpētīs ikvienu šīs telpas kvadrātcentimetru. Ikvienu RAM atmiņas drusciņu al Baširu datoros. Naomi piecēlās un sāka staigāt pa istabu. Tas ir tepat. Viņas asinis kūsaja vainas apziņā. Tā bija viņas lieta. Viņa bija visu pārraudzījusi no paša sākuma. Nu viņa bija visu salaidusi grīstē. Naomi nevēlējās to zaudēt. Ne jau tagad.

Viņa pamanīja uz paklāja bērnu transformers Naomi to skumji pacēla. Turot rotaļlietu rokā, viņai prātā zibēja neskaitāmi scenāriji. Neatrazdama nekādu atbildi, viņa atslīga uz al Bašira dīvāna.

Naomi novietoja rotaļlietu uz žurnālu galdiņa.

Kaut kas piesaistīja viņas uzmanību.

Tas uzreiz iedarbojās, izšķiļot cerības dzirksteli un liekot iekšeji iedegties. Tas nevar būt!

Naomi pastiepa roku. Uz stikla virsmas atradās kaudzīte ar mākslas albumiem un grāmatām. Viena bija no jaunā Teita muzeja. Otra vēstīja par Gogēna un Pikaso darbu izstādi pirms pāris gadiem. Naomi to bija redzējusi Vašingtonā.

Taču viņas skatienu gluži kā magnēts bija piesaistījusi trešā grāmata zem pirmajām divām.

Var gan.

Naomi izņēma to no kaudzes. Tā bija ceļojuma rokasgrāmata par kādu galamērķi, kuru al Baširi, iespējams, reiz bija apmeklējuši.

Tikai šo galamērķi viņa bija redzējusi vēl pirms divām dienām.

Tas bija minēts uz pacēlāja biļetes Dānijā Tibo mājā. Ser-bijā.

Naomi pievērsās grāmatas vākam. Sniegota kalnu virsotne dzintaraini zeltainas gaismas pielietā ielejā. Та nevarēja būt sagadīšanās! Šajā posmā vairs nebija nekādu sagadīšanos. Sirds sāka pukstēt kā neprātīga. Viņa bija to atradusi. Bija atradusi viņus vienojošo posmu.

Gštāde.