Melnais zelts

Trīsdesmit sestā nodaļa

Džeks "Reds" O'Tuls, braukdams ar metro uz Griniču, prātoja, ka reiz taču ir bijis tāds laiks, kad viņa dvēseli vēl bija vērts glābt.

Pusaugu meitene, kura rakstīja kādam ziņu viedtālrunī, atgādināja viņam kādu no pagātnes. Meiteni, kuru viņš bija pazinis vidusskolas laikos. Dezirē Flinnu. Kad viņš bija spēlējis futbolu 1 laisvilas vidusskolā Kanzasā un doma par iekļūšanu Kanzasas pavalsts izlasē likās pavisam reāla. Kad darbs pie virpas instrumentu rūpnīcā tāpat kā tēvam bija sapnis, kura dēļ bija vērts dzīvot.

Taču tas bija pirms tam, kad debesis satumsa un viesuļvētra izbrāzās cauri pilsētai kādā maija pēcpusdienā, nolīdzinādama visu līdz ar zemi, ieskaitot rūpnīcu.

Arī Keda O'Tūla vecākus.

Pirms viņš bija devies armijā un iemācījies prasmīgi apieties ar M4. Pirms improvizēts spridzeklis uzsprāga viņa ausis, pirms tam, kad dianabola ietekmē viņš bija vajājis bēgošus nemierniekus līdz akmens būdai Hillā un izšāvis visu aptveri uz sešiem "ienaidniekiem", kuri izrādījās ģimene pie vakariņu galda - līdz ar desmitgadīgo dēlu, kurš bija meties pakaļ futbola bumbai.

Pēc tam armija bija viņu demobilizējusi. Viņš atgriezās pilsētā, kas bija pilna ar krāsmatām un bez kādām perspektīvām, tikpat nejauka kā viss, ko viņš bija redzējis armijā, un viņš tur bija pavadījis sešas dienas, kamēr Dezirē atra-ilas kaut kur Jūtā, un tad noslēdzis divus līgumu uz diviem gadiem ar uzņēmumu Global Threat Management, pelnīdams piecreiz vairāk par to, ko maksāja tēvocis Sems.

Un bija ticis pie likumīgas atļaujas likt lietā savas spējas.

Izbraucienos aiz Zaļās zonas viņi spēlēja kādu spēli. To dēvēja par "Skārda bundžu". Vajadzēja mēģināt nogāzt tādu no žoga ar M4. Tikai "bundža" parasti bija kāds vecs virs, kurš pacēla galvu no augu laistīšanas, vai puikas, kuri spēlēja kārtis uz jumta, kad viņu bruņotais konvojs brauca garām.

O'Tuls turpināja vērot sev pretī sēdošo meiteni. Viņa turpināja rakstīt, it kā viņu nemaz neievērotu.

Pif. Pif. Pif.

Kā sašauta skārda bundža, kas nokrīt no žoga putekļainā laukā.

Vilciens palēnināja gaitu, tuvodamies viņa pieturai.

- Griniča, - konduktors skaļrunī pavēstīja. - Griniča. Nākama pietura - Oldgriniča.

O'Tūls piecēlās. Viņš uzmeta pēdējo skatienu meitenei ar viedtālruni, kura, kā viņš nosprieda, nemaz neizskatījās pēc Dezire. Tad viņš nostājās rindā aiz pārējiem pasažieriem, kuri gatavojās izkāpt.

Durvis atvērās.

O'Tūls izkāpa uz platformas. Pasažieri devās uz staciju. O'Tūls viņiem sekoja.

Virs, kuru viņš meklēja, lasīja žurnālu. Viņam bija atpakaļ atglausti mati, brilles metāla ietvarā, un viņš sēdēja uz soliņa uz perona, pie kura vajadzēja pienākt vilcienam uz ziemeļiem.

O'Tūls apsēdās viņam līdzās un ieskatījās pulkstenī.

- Tieši laikā.

- Ja cilvēks nevarētu uzticēties vilcienu sarakstam, kam tad varētu uzticēties? - vīrietis atbildēja.

- Labs jautājums. Es pats sev bieži to uzdodu.

- Nu, jūsu gadījumā, - vīrietis sacīja, - baidos, ka jums nāksies uzticēties man. - Viņš aizvēra žurnālu Economist un izņēma no ta astoņas reiz vienpadsmit collas lielu aploksni. Tad viņš to pabīdīja pa akmens sola virsmu uz O'Tūla pusi.

- Mums ir vēl viens darbiņš. - O'Tūls atvēra aploksni.

- Gribu, lai viņš pārstātu interesēties par mūsu darīšanām.

Iekšā atradās vairākas fotogrāfijas. Pirmajā kāds vīrietis, kuru viņš raksturotu kā skarbu un izskatīgu, vēra vaļā biroju ēkas durvis. Otrajā bija redzama tīri glīta meiča ar īsiem, tumšiem matiem, kura kāpa ara no automašīnas.

Trešajā bija fiksēts puika pārāk lielā hokejista kreklā. O'Tūls ievēroja, ka ar viņu noteikti kaut kas nav kārtībā.

Atpalicis attīstībā, viņš nodomāja. Kā to sauc? Dauna sindroms vai tamlīdzīgi.

Viņš atgriezās pie pirmās fotogrāfijas. 1 lauks. Izbijis policists.

- Jūs gribat viņu apklusināt?

- Es gribu, lai viņš vairs neinteresētos par mušu darīšanām. - Viņa sarunbiedrs noņēma acenes un sāka tās tīrīt.

- Kā jūs to izdarīsiet, tas lai paliek jūsu ziņa. Es allaž uzticos savu darbinieku lēmumiem.

O'Tūls ielika fotogrāfijas atpakaļ aploksnē.

- Izklausās prātīgi.

Viņa sarunbiedrs piecēlās.

- Vai zināt, es padomāju, - O'Tūls ierunājās. - Vai redzat to puisi tur pretī? - Tas bija vīrietis uz otras platformas, kurš lasīja avīzi un gaidīja vilcienu.

- To tur uzvalkā?

- Ja viesuļvētra nebūtu nolīdzinājusi līdz ar zemi manu pilsētu, kad es biju bērns, tas varētu būt es, kas gaidītu vilcienu. Atgrieztos mājās no darba. Kāda mani tur gaidītu .ir atdzesētu alus pudeli. Varbūt arī ar bērnu. Kas to lai /ina... - O'Tūls pacēla augšup saulesbrilles un uzsmaidīja viņam. - Varbūt es pat līdzinātos jums.

- Nē. - Vīrietis ar brillēm metāla ietvarā sarullēja savu žurnālu un uzsita O'Tūlam pa ceļgalu. - Jūs nekad nebūtu tāds kā es. Tikai pielūkojiet, lai viņš nozūd no mūsu redzesloka. Lai ko jūs darītu, pielūkojiet, lai viņš saprastu.

- Vai zināt, mums bija tāds teiciens... - O'Tūls piemiedza acis, uzlūkojot sarunbiedru. - "Negribētie dara neiedomājamo - nepateicīgajiem."

- Ak ta gan? - Briļļainais vīrietis pasmaidīja. Viņš iemeta O'Tūlam klēpī vēl vienu aploksni. Šoreiz biezāku. - Domāju, ka jūs uzskatīsiet mūs par pateicīgiem. Ka parasti. Nākamais vilciens pretējā virzienā atiet piecos trīsdesmit divās.

Viņš aizgāja, atstādams O'Tūlu uz platformas. Viņš pa-bungoja ar biezo aploksni pa ceļgalu un pētīja vīrieti sliežu otrā pusē.

/я, O'Tūls nodomāja, klusībā pasmiedamies. Viņa sarun-biedram bija taisnība. Tas bija izslēgts. Viņš paberzēja skaustu vietā, kur bija uztetovēta pantera, Šiva. Tetovējums bija ļāvis viņam izdzīvot visas piecas reizes smilšu kastē. Panteras garās, košās ķepas nags aizsniedzās līdz viņa kaklam.

Ja arī viņš kādreiz bija glābjams, noilgums jau sen bija beidzies. Viņa dvēseles gabaliņi bija izkaisīti pa visu pasauli. Gluži kā viesuļvētra, kas iebrāzusies pilsētā un nolīdzinājusi līdz ar zemi gandrīz visu. Izkaisījusi pa malu malām visu pārējo.

Viņš pasniedzās un no jauna sasprauda savus rudos matus.