Melnais zelts

Prologs

Londona

- Pī, pī! Pī, pī!

Amirs, "Mārtija" al Bašira sešgadīgais dēls, braukāja ar savu motorizēto "Pirmās formulas" modeli apkārt ēdamistabas galdam, teju uztriekdamies ar to virsū Annai, libāniešu mājkalpotājai, kura tieši tobrīd ienesa viņu svētdienas pusdienas - plāceņus un jēra gaļu ar garšvielām.

- Amir, uzmanies! - uzsauca viņa māte Šēra. - Tu uzbrauksi Annai. Mārtij, vai tu nevarētu pateikt savam dēlam, lai viņš rimstas?

- Amir, klausi mammu! - Mārtijs izklaidīgi uzsauca no savas istabas. Viņi abi ar vecāko dēlu Hasanu, kuru dēvēja par Geriju, bija pieplakuši platekrāna televizoram; rādīja svarīgu futbola maču. Manchester United pret Chelsea. Vārti vēl nebija gūti, lai arī līdz pirmā puslaika beigām atlika vien dažas sekundes, un Manchester United bija dēla mīļākā komanda - viņi nupat bija iegādājušies Antonio Valensiju, viņa iecienītāko malējo uzbrucēju un ātrāko skrējēju šajā spēlē.

- Ak nē, skaties! - Gerijs uzsauca, kad Mārtijs atkal pievērsās ekrānam. Chelsea uzbrucējs nupat bija izdarījis skaistu sitienu no trīsdesmit metru attāluma un iesitis bumbu vārtu kreisajā stūrī, tikai collas attālumā no Manchester United vārtsarga palēcienā pastieptās rokas.

- Pie joda, tagad paskaties, ko es tevis dēļ palaidu garām, Šēra, - Mārtijs sašļucis novaidējās. - Vārtus!

- Liela muiža - vārti. Tavs dēls braukā ar to mašīmti pa visu māju kā tāds Džeisons Batons. Amir, paklausies... -Šēras balss kļuva noteikta. - Ja tu tūlīt pat neliksies mierā, tad vari aizmirst par ekskursiju uz Universal Studios, kad mēs būsim Losandželosā. Vai tu dzirdēji?

Gluži kā autopilota vadīts, sacīkšu automašīnas modelis apstājās. Sēžot uz grīdas, Amirs uztvēra tēva uzjautrināto skatienu un muļķīgi pasmaidīja.

- Jā, es dzirdēju, mammu.

- Aiziet, puikas, jūsu mamma ir krietni papūlējusies jūsu dēļ. Paēdīsim. - Mārtijs piecēlās, un ģimene sasēdās savās vietās ap gareno van der Roes stila ēdamgaldu eleganti iekārtotajā terasveida mājā.

Pa viņu modernās Meifēras mājas trešā stāva logu varēja saskatīt Haidparku, un tas bija viens no apskaužamākajiem skatiem visā pilsētā. Māja maksāja gandrīz sešus miljonus mārciņu, taču ieguldījumu pārvaldes vadītājam uzņēmumā Royal Saudi Partnership, kas bija neatkarīgs Mārtija dzimtās Šauda Arābijas fonds un viens no lielākajiem investīciju kapitāla glabātājiem pasaulē, šis cipars nebija nekas vairāk par noapaļojot pieļautu kļūdu dienas aprēķinos.

AI Baširs jau gadiem ilgi tika saukts par Mārtiju, un tas nebija nekas cits kā amerikanizēts variants vārdam Maš-hurs, kas bija viņa īstais vārds. Viņš bija pie tā ticis, studējot pēdējos kursos Čikāgas Universitātē pie Vaitinga un Makomba, un tad strādājis Goldman un Reynolds Reid portfeļa stratēģijas nodaļā un Rlackstone privātkapitāla departamentā Ņujorkā.

Tikai dzimtenē Mārtijs tika saukts citā vārdā.

Nu viņš uzraudzīja milzīgu fondu, kura intereses aptvēra ikvienu vietu uz zemeslodes un ikvienu zināmo aktīvu veidu. Akcijas. Mezanīnus. Valūtas. Nodrošinātās parādzīmes. Sarežģītos atvasinātos instrumentus. Viņiem piederēja an plaši nekustamā īpašuma holdingi - Ņujorkas Rokfel-lera centrā un Londonas Trafalgara laukumā. Kad naftas cenas uzšāvās debesīs, viņi iegādājās etanola ražošanai paredzētu cukurniedru laukus Brazīlijā. Kad cenas kritās, viņi uzpirka arzonas ķīlu zīmes un tankkuģus. Uzņēmuma īpašumu vērtība bija lielāka par triljonu dolāru. Viņi ietekmēja visu. Krīzes laikos viņi pat tika aicināti atbalstīt daudzas valsts kases visā pasaulē.

Mārtijs bija iepazinies ar Šēru ASV, kur viņš strādāja, bet viņa, pazīstama jurisprudences profesora meita no Beirū-tas, studēja ekonomiku Kolumbijas Universitātē. Viņi bija precējušies divpadsmit gadu. Darbs bija dāvājis Mārtijam vieglu dzīvi - vairums cilvēku apgalvotu, ka greznību -, un laika gaitā viņi bija pārņēmuši daudzus rietumnieku paradumus. Viņiem piederēja dzīvoklis franču Rivjērā, augšstāva apartamenti Trampa tornī Ņujorkas Piektajā avēnijā; viņi brauca ar ģimeni slēpot uz Gštādi un Aspenu; Gerijs un Amirs mācījās vislabākajās skolās. Mārtijs nožēloja vienīgi to, ka, izpatīkot karaliskās ģimenes vēlmēm, viņa sievai bija nācies mest pie malas karjeru, lai parūpētos par ģimeni. Dažkart viņš iedomājās, ka, par spīti viņa uzkāpšanai finanšu pasaules Olimpā un svarīgajiem pienākumiem, ko nācās pildīt, gadījumā, ja sieva nodarbotos ar ieguldījumiem, bet viņš - ar bērnu audzināšanu, tad gan viņu mājas dzīve, gan uzņēmuma portfelis atrastos labākās rokās.

Svētdienas pusdienas bija viņu tradicionālā ģimenes maltīte. Pēc tam viņi varēja noiet tos nedaudzos kvartālus, kas viņu māju šķira no Haidparka, un mazliet uzspēlēt futbolu. Atpakaļceļā viņi varēja pastaigāt pa Šeperdmārketu, lai ielūkotos skatlogos, kuros bija izliktas senlietas un jaunākās modes preces. Tagad, kad bija pieejamas telekonferences un vietējais finanšu tīkls, Mārtijs lidoja uz mājām labi ja divreiz gadā - lielākoties tāpēc, lai satiktos ar vecākiem. Viņš bija nodzīvojis ārpus Rijādas tik daudzus gadus un tik ļoti attālinājies no vietējām ieražām, ka tagad Mārtijs uzskatīja karaliskas personas drīzāk par klientiem, nevis nepieejamas brālības biedriem. Un viņš zināja, ka, pateicoties sasniegtajiem rezultātiem, viņa uzraugi bija apmierināti.

- Labi, kurš grib pirmais? - Mārtijs paņēma šķīvi un palūkojās apkārt. - Pavāre! - viņš lepni noteica, uzlēja jēra gaļas sautējumu uz plāceņa un pasniedza to sievai, apkalpojot viņu pirmo, kā to darīja rietumnieki. Ja vecāki kaut reizi to redzētu, viņi būtu šausmās.

Kaut kur mājā atskanēja mobilā telefona zvans. Skaņa nāca no viņa kabineta.

Šēra pašūpoja galvu un novaidējās.

- Tagad arī svētdienās?

- Es ilgi nerunāšu. Apsolu. - Mārtijs piecēlās. - Tikai pataupiet man arī kaut ko no tā sautējuma. - Viņš brīdinoši pamirkšķināja Amiram, kura ēstgriba šķita neapmierināma.

Ņemot vēra uzņēmuma plašās aktivitātes, tāds jēdziens kā robežas nepastāvēja, ja runa bija par naktīm vai nedēļas nogalēm. Viņi strādāja katru dienu - divdesmit četras stundas diennaktī - un visā pasaulē. Jēra gaļas un svaigi cepto plāceņu aromāts uz brīdi radīja kārdinājumu nelikties ne zinis par zvanu.

Mārtijs devās uz kabinetu, kur zvanīja telefons, un aizvēra durvis, pārkāpdams pāri Wii videospēles vadiem, kas bija pievienoti televizoram. Tā bija Gerija Ziemassvētku dāvana - kārtējā pakļaušanās Rietumu paradumiem. Viedtāl-runis vibrēja uz žurnālu galdiņa, un Mārtijs apsēdās uz dīvāna, izlaipodams garām koši krāsainajiem Lego klucīšiem, kas bija izmētāti uz grīdas; tic piederēja Amiram.

Tas nekad nebeidzas, viņš nopūtās.

Mārtijs domāja, ka zvanītājs izrādīsies Lens Vaitmens, viņa vietnieks firmā, taču noskaņojums mainījās, kad viņš palūkojās uz displeju un ieraudzīja uzrakstu "Privāts numurs". Pakrūtē savilkās kamols. Viņš piesardzīgi pielika telefonu pie auss.

- Hallo?

- Ceru, ka jūs jūtaties labi, Mašhur al Bašir.

Martija arābu vārda nosaukšana lika viņam salēkties. Viņš uzreiz saprata, kas ir zvanītājs. Pirmais zvans bija atskanējis pirms sešiem mēnešiem, sagatavojot viņu. Laikam ritot, viņu labklājībai augot un pieradumam iesakņojoties, viņš sāka cerēt, ka īstais zvans nekad neatskanēs.

- Es jūtos labi, - Mārtijs atbildēja ar izkaltušu muti, atsaucoties uz sveicienu arābu valodā.

- Mūsu deliem un meitām visā pasaulē ir vajadzīgi jūsu pakalpojumi, Mašhur al Bašir. Vai esat gatavs izdarīt to, kas no jums tiek prasīts?

Mārtijs klusībā nodomāja, ka ir pagājis pārāk ilgs laiks. Viņa uzskati un aizraušanās tolaik bija pilnīgi citādi. Viņš nekad nebija pieslējies reliģijai vai kaut vai politikai. Runa drīzāk bija par lepnumu ar savu kultūru. Par noraidošo attieksmi, ar kādu pret viņa tautiešiem izturējās Rietumos. Viņi bija devuši Mārtijam sākotni, izglītību. Nu viņš bija nodzīvojis starp tiem tik ilgus gadus un bija mainījies.

Pirms sešiem mēnešiem bija atskanējis pirmais zvans. Atgādinot viņam par pienākumu. Par to, ko no viņa gaidīja. Vienā mirklī visa labklājība un nopelnītā bagatība šķita pārceļamies uz kādu citu izplatījumu. Šo nekādi nevarēja ignorēt. Mārtijs saprata, ka ir tiem parādā visu. Visu savu bagātību. Viņš bija uzklājis savu gultu jau pirms ilga laika.

- Jā, - Mārtijs al Baširs paklausīgi atbildēja.

- Labi. Notikumi sak attīstīties, - zvanītājs sacīja. - Vai jums tā neliekas? Izdevības visā pasaulē ir mainījušās. Mēs šeit nejūtamies apmierināti ar dažām zīmēm. Mēs uzskatām, ka ir pienācis laiks mainīt virzienu. Vai jūs saprotat?

- Man jau ir sagatavots jauns plāns, - Mārtijs atbildēja. Viņš zināja, kādas tam būs sekas, un aizvēra acis.

- Nu tad ķerieties pie tā, - zvanītājs sacīja. - Sāciet rīt pat. Izdariet savu darbu, Mašhur al Bašir. Pārējais jau ir nokārtots. - Zvanītājs uz mirkli apklusa. - Varam teikt, ka lidmašīnas jau ir gaisā.

Viņi nolika klausules, un no ārpuses atkal atplūda pārējo ģimenes locekļu smiekli. Mārtijs kādu laiku palika sēžam uz dīvāna.

Viss, ko viņš pazina un pie kā bija pieradis, gatavojās mainīties.

Viņš piecēlās un piegāja pie loga, nejauši nogāzdams dēla konstrukciju, un Lego klucīši aizlidoja uz visām pusēm.

- Sasodīts!

Rīt pasaule pamodīsies, dosies uz skolu, uz darbu, smiesies, mīlēs, ēdīs kopā ar ģimeni, un viss šķietami būs tāds pats. Taču līdz dienas beigām notiks pārmaiņas, kādas pasaule vēl nekad nebūs pieredzējusi.

Mārtijs pieliecās un pacēla dēla salauzto konstrukciju, noskatoties uz krāsainajām detaļām visapkārt.

- Dievs, palīdzi mums, - Mārtijs al Baširs nomurmināja nevainojamā angļu valodā.

PIRMĀ DALA

r