Melnais zelts

Divdesmit ceturtā nodaļa

Braucot atpakaļ uz mājām, Hauks domāja par to, ka Talon grib viņu izmantot par tādu kā runasvīru, un, par spīti visam, tas likās patīkami.

Varbūt pie vainas bija pāris alus kausu.

Viņa priekšnieks bija spriedis, kā izmantot Hauka reputāciju. Neatkarīgs cilvēks, kurš atmasko naudas atmazgātājus un pat korumpētu pavalsts senatoru, - tas labi noderētu cīņā par vairākiem līgumiem ar valdību. Lai ari Hauks bija vairījies no jebkādas publicitātes pēc savas pēdējās skaļākās lietas - federālā prokurora slepkavības Hārtfordā -, šis gadījums bija iekļuvis avīžu pirmajās lappusēs un maksājis karjeru vienam no pavalsts varenākajiem politiķiem, kā arī licis apšaubīt mantojumu, ko atstāja viens no bagātākajiem magnātiem.

Viņš brauca pa šoseju garām Yankees stadionam, cenzdamies izmest no galvas jautājumus par Dāniju Tibo un Marku Glasmenu.

Hauks uzspieda Enijas numuru. Viņa bija darbā, un Hauks bija apsolījis viņai izstāstīt par tikšanos. Taču, tiklīdz telefons saka zvanīt, kaut kas lika viņam pārdomāt, un, īsti nezinādams iemeslu, Hauks nospieda sarkano pogu.

Patiesība bija tāda, ka Hauka sirdī nebija nevienas pašas vietiņas, kas būtu ar mieru akceptēt Fūlija atbildi uz jautājumu, ko darīt ar Tibo. Iespēja, ka viņš varētu nedarīt neko, ļaut visam palikt pa vecam pēc principa "mūsu prioritāte ir tas, kas māk par labu mūsu klientiem", nespēja sadzīvot ar viņa sirdsapziņu.

Nogriežoties uz šosejas, kas veda uz Konektikutu, apmēram divdesmit minūšu attālumā no mājām viņa acu priekšā iznira Merila. Viņas acu dzīlēs bija lasāmas šaubas. Viņa nevēlējās to atlikt malā. Es gribu zināt, kas patiesībā ir vīrietis, kurā es grasos iemīlēties.

Tu vairs nepārstāvi Griničas pilsētu...

Vēl bija arī Tibo. Noslēpumaina figūra. Krāpnieks. Vai varbūt kas daudz, daudz ļaunāks. Darījumi, kuri nenotika. Attiecības, kuru nebija. Kādam vajadzēja būt cilvēkam, lai ar to visu nodarbotos? Ko viņš slēpa?

Vai zini, kurš ir noskatījis Wertheimer Grant mazumtirdzniecības darījumu biznesu, Taj? Fūlijs bija uzplīkšķinājis viņam uz pleca.

Viņš jutās izmantots.

Virsraksti vēstīja, ka šī reiz tik varenā Volstrītas firma ir sabrukusi. Cilvēki bija zaudējuši darbu. Dova indekss atradās brīvā kritienā. Bagātības saruka desmitkārt. Marks Glasmens, Eiprila un viņu skaistā meita bija miruši.

Tagad, kad tas ir nodarīts, varbūt mēs varētu mainīt tematu un parunāt par tevi, Taj...

Kas tas ir, viņš domāja, iejuzdamies brauciena ritmā, kas šajā gadījumā tiek tik ļoti sargāts? Tas vien, ka viņš bija spēris šo soli, tas vien, ka viņa darbavieta tagad bija Talon Group, nevis Griničas policijas iecirknis, nenozīmēja, ka viņš spēj no tā visa atteikties. Nemiers Hauka asinīs bija tāds pats, kādu viņš bija jutis allaž.

Kā gan iespējams atteikties no kā tāda, kas tev ir tikpat tuvs kā paša sirdspuksti?

Kā iespējams atteikties no patiesības?

* * *

- Nu, pirmais, ko ikvienam vajadzētu zināt, - Eiprila pasmaidīja, iedzerdama malku kafijas, - ir tas, ka viņš nejūk prātā. Zini, ārprāts ir iedzimts. - Viņa iekoda apakšlūpā. - Mēs to pārmantojam no saviem bērniem.

Viņš iesmējās, ari iedzerdams kafiju ar pienu.

- Man vienmēr licies, ka ir otrādi.

- Tas ir populārs malds, - viņa sacīja. - Piedodams. Ikviens sākuma pieļauj šo kļūdu.

- Paldies, ka atklāji man to.

Pēc Hauka trešā apmeklējuma, kad viņi bija vairākkārt saskatījušies, abi bija pasākuši kopā iziet no ēkas un kādu bridi aprunāties, stāvot uz ietves. Turpat uz stūra atradās Starbucks kafejnīca, un Eiprila apjautājās, vai viņam garšo moccha latte.

- Parasti es dzeru kafiju - melnu, bez cukura. Taču ilgojos paplašināt savus apvāršņus.

- Tādā gadījumā es cienāju.

Viņi bija apsēdušies uz dīvāna. Eiprila pasūtīja viņa vietā.

- Man ļoti žēl, ka tā notika, - viņa ierunājās, samaisot savu kafiju. Viņā jautās kaut kas nepārprotami atklāts un uzticams, un kopš nelaimes gadījuma, kopš brīža, kad Hauka laulība bija izjukusi un viņš bija aizgājis no darba policijā, viņš nebija ne ar vienu daudz par to runājis. Tāpēc bija patīkami ar kādu pasēdēt kafejnīcā. Un viņa bija skaista. Un laipna. - Zaudēt bērnu.

- Paklau, - viņš noteica, - kāpjot augstāk, krāsas sabiezē, tāpēc mums nav par to jārunā, ja tu to nevelies. Tomēr paldies.

- Zini, tā nav tava vaina. - Viņa paraustīja plecus. Viņas acis bija sūnu zaļas. - Es zinu, ka tu tam šobrīd netici, taču tiešām nav.

Viņš aprobežojās ar: - Es zinu.

Eiprilas smaids kļuva platāks.

- Zini, neviens neticētu, ka tā ir. Ņem to vērā.

Viņš jutās tā, kā vēl nekad agrāk nebija juties. Nekad nekas nebija nācis viegli. Vajadzēja strādāt it visur - skolā, sportā. Visi rekordi, ko Mauks bija sasniedzis vidusskolā, bija izsūkuši viņu līdz pēdējai sviedru lāsei un prasījuši visu viņa apņēmību. Iestāšanās Kolbija koledžā. Brālis bija ticis juridiskajā fakultātē, un Haukam likās, ka būs pareizi, ja viņš dosies citā virzienā. Policijā. Un viņš uzkalpojās. Kļuva par inspektoru vēl pirms trīsdesmit gadu vecuma. Viņa augstskolas diploms ļāva Haukam nonākt Ņujorkas policijas pārvaldē. Informācijas departamenta. Priekšnieka vietnieka pakļautībā. Viņa laulība zēla un plauka. Divas burvīgas meitiņas. Tolaik likās, ka tā bus mūžīgi. Visu laiku tikai augšup. Tikai uz bridi, uz sekundi viņš bija ļāvis sev atslābināties. Novērsies.

Nekad nedrīkst atslābināties. Un tad...

- Var jau būt, ka es neesmu sajucis prātā, - viņš atbildēja, pasmaidīdams pretī, - taču neapšaubāmi esmu sadarījis šo to neprātīgu. Nesen...

- Pastāsti man.

- Es nezinu, man tas šķiet visai muļķīgi. Pēc tā gadījuma ar Noru es sēdēju Elmhērstā pie D'Agostino veikala trīs stundas nakts vidu, līdz paņēmu ķieģeli un iebliezu ar to pa vitrīnu.

- Ak tā? Vai viņi tev bija iesmērējuši vistu ar beigušos derīguma termiņu?

- Nē. - Viņš papurināja galvu ar vieglu smaidu. - Es devos turp, kad biju atstājis mašīnu piebraucamajā ceļā. Kad...

Jau viņas skatiens vien lika Haukam sajusties labāk. It kā tam būtu saskatāmas beigas. It kā kādu dienu kāds varētu atkal ieinteresēties par viņu.

- Tagad tas šķiet stulbi. Manai darbavietai nācās iejaukties. Jebkurā gadījumā tā es nonācu te.

- Es vedu savu meitu uz baletu, kad biju salietojusies oksikontīnu un antidepresantus. Es nonācu Pensilvānijā, Baksa apgabalā.

- Kāpēc Pensilvānijā? - Hauks jautāja.

Eiprila pasmaidīja.

- Nezinu. Tur dzīvo amiši. Es tikai gribu teikt, ka tu neesi vienīgais, kurš ļauj sienām sabrukt. Tava meita tika nogalināta. Tu sajuties atbildīgs. Dažreiz mēs visi esam gluži vai spiesti rīkoties neprātīgi. Kurš meta to ķieģeli? Tu?

- Es nezinu, - Hauks paraustīja plecus. - Varbūt kāds, kas atradās manī.

- Un ko saka doktors Pols? Protams, atmetot ārsta un pacienta konfidencialitāti.

- Viņš teica, ka būtu labi noskaidrot, kas ir šis cilvēks.

- Paklau... - Eiprila pieskārās viņa delmam, pieliekdamās tuvāk. - Šie cilvēki tur augšā... Daži no viņiem apmeklē šo grupu vairāk nekā desmit gadu. Patiesība ir tāda, ka pastāv divi cilvēku tipi. Vieni ir tie, kuru prāta ķīmija tika izjaukta jau bērnībā. Viņiem katra diena nozīmē cīņu par līdzsvara saglabāšanu. Un ir cilvēki, kuru sienas, kas visu saturējušas, ir nobrukušas tikai uz laiku. Tā ka tavējās. Vai nu tev tas patīk vai ne. - Viņa satvēra savu kafijas tasi. - Tie ir cilvēki, kuri te ir tikai uz laiku, garāmejot. - Viņas acīs parādījās šķelmīgs mirdzums. - Piedošanu, mister, tas esat jūs.

- Paldies, - Hauks noteica. Viņš jutās gandrīz vai samulsis. Hauks pacēla galvu un redzēja, ka Eiprila lūkojas uz viņu - nepavisam ne zīmīgi. Tomēr viņš jutās drošs, ka saskata šajā skatienā arī zināmas skumjas.

- Un pie kura tipa piederi tu?

* * *

Kad Hauks bija nonācis līdz Pārkvejai, nemiers bija pārvērties izjūtās, kuras viņš pazina jau sen un no kurām nespēja tik viegli atbrīvoties.

Cilvēki, kuri te ir tikai uz laiku, garāmejot. Viņai bija taisnība. Viņš apmeklēja astoņas grupas nodarbības. Tagad viņš sasodīti labi zināja, kas ir šis iekšējais cilvēks.

Tas bija cilvēks, kurš gatavojās darit šo.

Viņš pasniedzās pēc mobilā telefona un uzspieda numuru ar ātrā savienojuma taustiņu. Pēc pāris signāliem atsaucās pazīstama balss.

- Koluči, - cilvēks sacīja.

Vito Koluči - izbijis Stemfordas policijas inspektors, kuram šobrīd piederēja pašam sava veiksmīga detektīvu aģentūra. Dažkārt bija noderīgi atrast informācijas avotu tādās lietās ārpus policijas, un Koluči bija Haukam izpalīdzējis neskaitāmas reizes.

- Taj, - Vito ierunājās, izklausīdamies iepriecināts. - Jūtos pārsteigts, ka tāds augsta lidojuma putns kā tu atcerējies tādu šiku zivteli kā mani. Vai tev ir mana elektroniskā pasta adrese?

- Jā, Vito, paldies tev. Tu ieminējies, ka tad, ja varētu kaut ka palīdzēt...

- Jēziņ, tas bija tikai tāds teiciens, mans draugs. Taču lai nu paliek -ja tu runā nopietni, tad šauj vajā.

- Man vajadzīgas kada mobilā telefona izdrukas. -Hauks pasniedzās un atvēra savu mapi. Turēdams stūri, viņš izvilka profila lapu un nolasīja numuru. - Tā tipa vārds ir Tibo. - Viņš nosauca to pa burtiem. - Vārdā Dīters. Jeb Danijs. D-A-N-l-J-S. Zinu, ka tas nav īpaši spožs darbiņš, vecīt.

- Jā, un es pat nevaru pieprasīt tev par to samaksu, -privātdetektīvs atbildēja. - Tomēr esmu mazliet samulsis. Vai tavā lielajā firmā nav cilvēku, kuri dara tādus darbus katru dienu?

Hauks brīdi paklusēja, izbraukdams uz Longridžroudas. Tikai mazu solīti, viņš sevi brīdināja. Tikai apslapināt kāju pirkstus.

Taču tā vienmēr viss bija sācies.

- Ja tev nav iebildumu, man gribētos to nodalīt no savas lielās firmas, Vito. Vai tu esi ar mieru?

Stemfordas detektīvs iesmējās.

- Tas neprasīja ilgu laiku, Taj.