Melnais zelts

Četrdesmit astotā nodaļa

Ēdiens tika atnests, taču neviens no abiem nejutās īpaši izsalcis.

- Viņš bija pateicis Merilai, ka piedalījies Kosovas karā, -Hauks sacīja. - Apgalvoja, ka ir beļģis un holandietis. Mēs meklējām tikai starp NATO spēkiem.

Naomi pamāja.

- Un kopš tā laika viņš ir nomaskējies. Desmit gadus. Atrazdamies turpat acu priekšā. Veidodams jaunu dzīvi. Neizceldamies tik ļoti, lai kāds sāktu īpaši interesēties par viņa pagātni. Ak kungs, par viņu rakstīja Eiropas tenku slejās, kad viņš sagājās ar Beļģijas princeses Beatrikses māsīcām. Tomēr Donje Velke bija tikai viens no daudzajiem tāda veida incidentiem kara laikā. Viņš nekad nebija atradies ANO saraksta galvgalī. Bija lielākas zivis, ko ķert. Tas butu varējis turpināties mūžīgi, ja vien...

- Ja vien Merila Saimonsa nebūtu mums palūgusi noskaidrot viņa pagātni, - Hauks noteica, pabeigdams viņas domu.

Naomi smaidot pamāja.

- Vai arī līdz brīdim, kad kāds vidēja līmeņa Hāgas tribunāla tiesnesis, kurš būtu aizrāvies ar Beļģijas karaliskās ģimenes trakulīgajiem draugiem, beidzot tiktu līdz savā pārziņā esošo lietu pēdējai lapai. Un pat tādā gadījumā viņš izskatās citādi un darbojas ar citu vārdu.

Hauks juta, ka krūtīs iekvēlojas dusmas. Merilas Sai-monsas instinktiem bija izrādījusies taisnība no paša sākuma. Danijs nebija tas, par ko uzdevās - nedz finansists brīvmākslinieks, nedz uzmanīgais draugs. Bet kā gan viņa būtu varējusi nojaust ko tādu? Hauku pārņēma skumjas, par to iedomājoties.

- Tad tagad jums ir iemesls ņemt viņu ciet, - Hauks sacīja. Viņš nolika ANO ziņojumu atpakaļ uz galda. - Pieņemu, ka uz viņa vārda ir izdots derīgs Interpola aresta orderis?

- Ir, - Naomi noteica. Viņa paliecās uz priekšu un cieši ieskatījās Haukam acīs. - Tomēr man šķiet, jus saprotat, ka cilvēki, kuru laba es darbojos, nejūt lielu vēlēšanos palīdzēt kaut kādai birokrātiskai kara noziegumu komisijai Hāgā, atklājot tai visu notiekošo. Pašlaik, - viņa pabungoja pa Dānijā fotogrāfiju, - galvenais uzdevums ir noskaidrot, kāda bija Tibo loma Marka Glasmena un Džeimsa Donovana nāvē un, kas ir vēl svarīgāk, kurp tas viss ved. Vēlāk mēs katrā laika varam nodot viņu ANO, lai viņš atbildētu par izdarīto.

- Nu tad ņemiet viņu ciet, - Hauks paraustīja plecus. - Jums ir pietiekoši nopietns pamatojums. Tagad jūs vairs nekas nespēj apturēt.

- Var gan. - Naomi viņu cieši uzlūkoja. - Viens vienīgs apstāklis...

Piepeši Hauks ieprātojās, kāpēc viņi vispār bija satikušies. Kāpēc Naomi to visu viņam stāstīja?

- Tibo ir pazudis.

- Pazudis!

Naomi pamāja.

- Viņš ir nogājis pagrīdē. Mēs viņu uzmanījām, gan ne pārāk cieši, lai noskaidrotu visas detaļas. Viņš aizgāja uz darbu pirms divām dienām. Aģenti, kuri viņu uzmanīja, pēc tam nav Tibo redzējuši.

- Cilvēks nevar izkūpēt gaisā!

- Tieši to viņš ir izdarījis. Viņš tā ari neizgāja no ēkas. Sekretāre apgalvo, ka viņš tai pavēstījis par piepešu komandējumu un solījies atgriezties pēc dažām dienām. Pagaidām viņš nav rādījies. Mēs izdevām orderi un konfiscējām viņa datoru. Viņa kabinetā tika atrasts sienas seifs -pilnīgi tukšs. Mēs domājam, ka viņš tur varēja glabāt viltotas pases.

- Viņš zināja, ka jūs esat viņam uz pēdām, - Hauks noteica, savilkdams visu kopa. - Viņš aizbēga.

- Aģenti, kuri viņu uzmanīja, apgalvo, ka viņus nekādā gadījumā nevarēja pamanīt. Ja arī viņš aizbēga, tad izmantojot kādu citu vārdu. Nezinu, vai viņš saņēma informāciju, taču Tibo aizbraukšana no valsts nekur nav reģistrēta. Tomēr, - Naomi iebāza roku mapē un izņēma citu melnbalto fotogrāfiju sēriju, - mums ir šis.

Fotogrāfijās bija redzams bārdains vīrs melnā ādas jakā ar beisbola cepurīti, kas bija uzmaukta dziļi pār acīm, šķērsojam lidostas drošības kontroli.

- Та ir Ņuarkas starptautiskā lidosta. Otrdienas vakars. Та pati diena, kad viņš pazuda. Tas varētu būt viņš. Esam iztaujājuši vairākus lidostas darbiniekus, un viņi atminējās kādu līdzīgu cilvēku, kurš iekāpa Air France lidmašīnā uz Parīzi.

Hauks ciešāk uzlūkoja fotogrāfiju. Viņš sajuta, ka pakrūtē sažņaudzas kamols.

- Tas ir viņš.

- Kā jūs varat būt tik drošs par to?

- Šī pati soma viņam bija līdzi tovakar, kad es viņam sekoju līdz restorānam un sadabūju viņa DNS paraugu. -Hauks pasniedza fotogrāfijas atpakaļ Naomi un paraustīja plecus. - Tas ir viņš.

- Paklau, kamēr mēs nezinām, kas te īsti notiek, tas viss -

Tibo, Kostavičs, viss, ko viņš varētu but izdarījis, - nedrīkst tikt izpausts, vai saprotat? - Viņa pabungoja ar nagu, uz mirkli pieskardamās Hauka rokai. - It īpaši tad, ja runa ir par citām valdības iestādēm. Vai Merilu Saimonsu. Tas ir skaidrs, labi?

Hauks ieskatījās viņas apaļajās, pelēkajās acīs.

- Skaidrs.

Viņš jau pirms kāda laika bija nopratis, ka tas kaut kur aizvedīs. Jau tad, kad pirmoreiz sāka aizdomāties par Talon. Kad bija lūdzis Naomi ļaut viņam turpināt izmeklēšanu. Varbūt todien, kad viņš pirmoreiz ieraudzīja Eiprilas Glas-menas seju televizora ekrānā.

- Jūs uzskatāt, ka Tibo savervēja tos brokerus, vai ne? Lika viņiem atmest piesardzību, tā sakot. Nogremdēt savas firmas.

- Tas viss saskan. - Valsts finanšu departamenta aģentes acis iezibējās. - Viņi abi tika izmantoti, lai pelnītu miljonus, abi saņēma prēmijas uzņēmumu akciju veidā, uz kuru rēķina bija aizņēmušies pamatīgas naudas summas, lai turpinātu vadīt greznu dzīvi, un tagad tā bija apdraudēta. Abiem bija atlikušas tikai dažas dienas līdz sabrukuma brīdim, kad atklātos, ka parāda vērtspapīri ir zaudējuši vērtību.

- Tad kur ir naudas pēdas? - Hauks jautāja. - Ja Tibo viņus piekukuļoja, summai vajadzēja būt lielai.

- Tā bija liela. - Naomi pasmaidīja. - Protams, atkarībā no tā, ko jūs saprotat ar lielu. - Viņa iebāza roku soma un šoreiz izvilka ar roku rakstītas zīmītes kopiju. Veidlapas augšpuse bija iespiests Džeimsa Donovana vārds. Naomi to pabīdīja uz Hauka pusi. - Mani uzmeklēja Leslija Donovana. Pāris dienu pēc tam, kad jūs bijāt viņu apciemojis. Viņa nezināja, ko ar to iesākt. Viņai nebija ne jausmas, ko tas nozīmē, tikai doma par to, ka viņas vīrs acīmredzot iekūlies kādā neizskaidrojamā ķēpā... Viņa teica, jus esot jautājis, vai viņa tiešām domājot, ka D/.eimss esot atņēmis sev dzīvību...

Hauks izlasīja zīmīti. Та bija rakstīta saraustītiem burtiem un steigā.

Leslij, mana mīļa, es palūdzu Bilam atdot Tev šo, ja kaut kas ar mani notiks un es nebūšu klāt. Nebūt kopā ar Tevi un Zaķu -tas ir sāpīgākais, ko es spēju iztēloties. Neredzēt, kā viņš izaug par tādu cilvēku, par kādu viņam jāizaug. Nebūt līdzās, lai parūpētos par jums. Paklau - man ir izdevies atlikt zināmu naudas summu. Naudu, kas palīdzēs parūpēties par jums gadījumā, ja es nebūšu klāt. Tā atrodas kontā, par kuru neviens neko nezina, Caribe Sun Trust Lielajās Kaimanu salas. Konta numurs ir 4345672209. Konts ir atvērts uz jūsu abu vārda. Varbūt Tu atcerēsies, ka reiz es Tev liku parakstīties. PIN kods ir "Zaks" (es zinu, tas ir pilnīgi banāli!). Tavs paraksts ir reģistrēts.

lai ko Tu daritu, šī nauda nav izskaidrojama un nekādā gadījuma nedrīkst nonākt atpakaļ šajā valsti. Es nevaru pateikt neko citu kā vien to, ka tas ir manas mīlestības apliecinājums. Ceru, ka Tev nekad nevajadzēs lasīt šo vēstuli, bet ja nu tomēr, tad nevienam nesaki. Es nelepojos ar to, taču tas jūs pasargās, kad manis nebūs līdzās.

Tālāk vēstulē bija runāts par viņa mīlestību, un paraksts vēstīja - Džims.

Hauks to nolika mala.

- Tad kāda ir jūsu izpratne par lietu?

Naomi piestūma viņam klāt citu kopiju. Šoreiz tas bija bankas konta izraksts no Caribe Sun Trust.

Hauks pārlaida skatienu noguldījumu sarakstam, līdz nonāca līdz beigām. Pēdējā aile liecināja, ka kontā noguldīti vairāk nekā astoņi miljoni dolāru.

Hauks nosvilpās.

- Man sāk pielēkt...

- Та droši vien bija tikai pirmā iemaksa, - Naomi sacīja. - Tas ir puisis, kurš balansēja uz bankrota sliekšņa. Puisis, kam piederēja dzīvoklis Ņujorkā, par kuru vajadzēja atdot sešus tūkstošus mēnesī, un divas brīvdienu mājas, un kurš bija smagi iegrābies, aizņemoties uz uzņēmuma akciju rēķina, kurām tuvākajā laikā nebija nekādu cerību atgūt agrāko vērtību. Puisis, kura nākotnes peļņas iespējas karājas gaisā. Kāpēc gan es nejustos pārsteigta, ja mēs kaut kur atrastu līdzīgu kontu, papētot Marku Glasmenu?

Hauks pamāja. Viņš neapšaubāmi bija gatavs tam noticēt.

- Tomēr jūs domājat, ka tā bija lielāka sazvērestība. Ir vēl kaut kas?

Naomi viņu uzlūkoja.

- Jā, ir vēl kaut kas. Taču nu mēs nonākam pie jautājumiem, kurus man nevajadzētu jums atklāt. Vai saprotat?

Viņš pamāja.

- Saprotu.

Naomi viņam izstāstīja par Hasana ibn Hasani noklausīto telefona sarunu ar Mārtiju ai Baširu Londonā. Par piepešo krahu, ko piedzīvoja viens no pasaules lielākajiem investīciju fondiem un kas jau nākamajā dienā izraisīja finanšu tirgu sabrukumu, ko sekmēja hipotekārā krīze, bailes un Fannie Mae un Freddie Mac bankrots, pasaulei virzoties tuvāk bezdibeņa malai.

Glasmens un Donovans tikai deva galīgo grūdienu.

- Kāds viņiem samaksāja. Kāds viņus izmantoja, lai iekustinātu procesus. Vai gribat riskēt ar minējumu, no kurienes nāca šī nauda, kad mēs pilnībā pievērsīsimies Tibo kontiem?

Tas bija nozīmīgi. Tas bija organizēts, izplānots uzbru-kūms, tas bija terorisms. Nabaga Eiprila, Hauks nodomāja... Ka gan viņa būtu varējusi zināt, kādi spēki slēpjas aiz notikušā? Viņas ģimenei no sākta gala nebija nekādu izredžu.

- Kāpēc es? - Hauks beidzot iejautājās.

- Mani cilvēki negrib informācijas noplūdi šajā jautājumā, kamēr neesam uzzinājuši ko vairāk. Ja kaut kas no tā nāks gaismā, tas izraisīs tirgos tikai vēl lielāku sabrukumu. Turklāt, - aģentes skatiens atmaiga, un pirmo reizi viņa nemēģināja apvaldīt smaidu, - izskatījās, ka jus izmisīgi vēlaties līdzdarboties.

Hauks atbildēja uz viņas smaidu.

- Laikam gan es to gribēju, vai ne? Paklau, mans pensijas fonds ir cietis tikpat stipri kā ikvienam citam, aģente Blūma, taču manā izpratnē runa nav tikai par tirgiem. Nav runa par to, kas notika ar Wertheimer Grant. Šie cilvēki izdarīja to, ko izdarīja. Taču nevainīgi cilvēki tika nogalināti, lai noslēptu to, ko viņi zina. Un viens no viņiem bija mans draugs.

- Es saprotu. - Valsts finanšu departamenta aģente pamāja.

- Un tomēr, - Hauks paraustīja plecus, - man ir gadījies uzdurties rūpīgi slēptām sazvērestībām arī agrāk...

Naomi Blūma iepriecināta pamāja.

- Tā man ir stāstīts.

- Vispirms mums ir jāatrod Tibo... Kostavičs, - Hauks noteica, izlabodams pats sevi. Viņš uzlūkoja Naomi.

- Mani cilvēki meklē viņu Parīzē.

- Vai ir izdevies kaut ko atrast?

- Vēl ne. - Viņa papurināja galvu. - Pasaule ir liela.

- Ir gan... - Hauks piepeši atcerējās kaut ko tādu, ko bija uzzinājis pirms dažām nedēļām. - Jums ir laimējies, jo man šķiet - es zinu, kur viņš atrodas.