Melnais zelts

Piecpadsmitā nodaļa

Pulkstenis rādija pāri vienpadsmitiem tajā pašā vakarā, kad Kevins Mitmens iegriezās ar savu BMW X5 Džonstri-tā. Bērni beidzot bija iemiguši aizmugures sēdeklī.

Timijs bija nomierinājies pēc spēles tikai pirms dažām minūtēm. Rangers bija atspēlējuši divu vārtu deficītu trešajā puslaikā pret Devils un uzvarējuši papildlaikā. Petrs Pruča, Melisas iemīļotākais spēlētājs, guva uzvaras vārtus. Pūlis gandrīz vai juka prātā. Kad Pruča izslidoja laukumā, lai saņemtu pelnītās ovācijas, Tims piecēlās no savas vietas un skaļi uzgavilēja, pašaujot dūres gaisā. Izejot ārā, viņi pat nopirka Melisai viņa krekliņu ar 25. numuru.

Priekšējā pasažieru sēdeklī Kevina sieva Rozmarija sakustējās.

- Esam atbraukuši! - Kevins sacīja.

- Mmmm. - Rozmarija atvēra acis. - Kā tu jūties, mīļais?

- Gluži labi. Visi guļ.

- Nē, mēs neguļam! - Timijs piepeši iesaucās.

Rozmarija paraudzījās uz pulksteni un novaidējās.

- Nu, drīz vien jūs gulēsiet, kundziņ.

Viņi bija plānojuši aizbraukt iepriekšējā vakarā. Uz Mauntsnovu, lai dažas dienas paslēpotu pavasara brīvdienās. Taču tad darba radās daži sarežģījumi, un Kevins iedomājās, ka viņi tikpat labi varētu aiziet uz spēli, lai nezaudētu savas biļetes. Tiesa gan, Rozmarija uzskatīja hokeju par garlaicīgāku nekā klausīšanos biznesa kanāla ziņās, un viņu nācās pamatīgi pierunāt.

- Es nolikšu bērnus gulēt, - viņa noteica. - Tu iznes atkritumus.

- Ē, jā... Labi, - viņš nopūties atbildēja. Piebraucamais ceļš bija piecdesmit jardu garš, un temperatūra bija zem nulles. Vai tad sēdēšana pie stūres neskaitās?

Viņš nogriezās uz mājas pusi - tas bija liels rančo ar divu akru lielu teritoriju. Viņi to nopirka pēc tam, kad Kevins bija pārņēmis ģimenes tipogrāfiju. Māja atradās visai nomaļa vieta - divpadsmit minušu brauciena attālumā no pilsētas un tuvākā tirgus. Viņš allaž jokoja, ka aizmirst nopirkt pienu būtu visīstākā pašnāvība. Tomēr viņiem te patika. Viņiem bija savi brieži un pat koijots, un pavasarī dīķī allaž uzradās vienas un tās pašas zosis.

Kevins jau grasījās piebraukt pie mājas.

- Esam klāt, banda...

Piepeši kaut kas nešķita pareizi. Tā vietā, lai iegrieztos, viņš palēnināja ātrumu pie vārtiņiem.

Ceļmalā bija novietots tukšs melns furgons - tas bija neparasti, tāpēc ka neviens nekad te automašīnas nenovietoja. Tuvākā maja atradās simtiem jardu attālumā. Visiem bija pietiekoši gari piebraucamie ceļi un pietiekami lielas garāžas, lai tajās varētu satilpt ducis automašīnu.

Kevins ievēroja vēl kaut ko.

- Rozij, vai tu atstāji mājā degam gaismu?

- Nē, - viņa atbildēja, lūkodamās uz piebraucamo ceļu. Šajā ziņa viņi bija strikti. Elektrības rēķins jau tāpat sasniedza tūkstoš dolāru, un Kevina ieņēmumi bija svārstīgi. - Tikai priekšnamā, - viņa sacīja. - Tāpat kā vienmēr.

No ielas viņi varēja saskatīt gaismu degam visa mājā.

- Sasodīts! - Kevins nobrauca ielas malā, cenzdamies palikt nepamanīts.

Aizmugurē Timijs paliecās uz priekšu.

- Kas notiek, tēt?

- Es nezinu.

Melisa pamodās.

- Kāpēc mēs nebraucam uz mājām? Kas notiek?

Kevins pagriezās pret Rozmariju. Viņi visi bija dzirdējuši par laupīšanu sēriju lauku apvidu. Par to tika rakstīts vietējās avīzēs. Viņiem vajadzēja atrasties Vermontā. Kevins apsvēra iespējas. Kurš to varēja zināt? Avīžu piegādātāji. Pastnieks. Dārznieki...

Viņš pabrauca garām mājai un apstājās apmēram simts jardu tālāk.

- Ko darīsim, Rozij?

- Mēs nekādā gadījumā nedrīkstam turp iet, Kevin. -Sieva papurināja galvu, un viņas acīs bija lasāmas bailes.

Viņš pamāja. Tad iekoda lūpā un uzspieda uz displeja 911. Dežurējošā dispečere atsaucās pēc otrā zvana.

- Griničas glābšanas dienests.

- Zvana Kevins Mitmens. Es dzīvoju Džonstrītā 2019, -viņš ierunājās, skatīdamies uz sievu. - Mēs tikko atgriezāmies no hokeja spēles. Es atrodos automašīnā pie mājas. -Viņš ievilka elpu un satvēra sievas roku. - Man šķiet, ka kāds ir ielauzies mūsu mājā.