Melnais zelts

Septiņdesmit astotā nodaļa

Pirmajā vakarā pēc atgriešanās ieradās Enija. Pirmdienās Hauks parasti gatavoja vakariņas. Pēc tam viņi laiskojas u/. dīvāna un noskatījās kādu spēli vai paņēma nomā filmu. Pirmdienu vakari bija vienīgie, kas Enijai bija brīvi, un vismazāk viņa vēlējās tos pavadīt restorānos.

Šajā pirmdienā Hauks mazliet nervozēja par gaidāmo satikšanos. Viņš apzinājās, ka nav izturējies pilnīgi godīgi pret Eniju. Nav atklājis, kas pēdēja laikā nodarbināja viņa prātu. To, kur un kāpēc viņš bija atradies pagājušajā nedēļa. Bija pienācis laiks atzīties. Kad Enija uzkāpa augšā pa kāpnēm, ģērbusies saplēstos baltos džinsos un glītā oranžā krekliņā, viņa moži pamāja, taču pēc draudzenes atturīgā smaida Hauks redzēja, ka kaut kas nav īsti kārtībā.

- Sveika, svešiniece. - Viņš to apskāva un noskūpstīja uz vaiga.

- Priecājos, ka esi atgriezies, - viņa teica, atbildēdama uz apskāvienu.

Šajā vakarā Hauks uz grila gatavoja jērgaļas burgerus ar karamelizētiem sīpoliem un balzamiko mērci, papildinot to ar dāņu sieru.

- Izklausās briesmīgi labi, - viņa noteica. - Palutini mani.

Viņi atkorķēja vīnu un apsēdās uz terases ar skatu uz

zundu, salikuši kājas uz margām. No ūdens puses nāca patīkams vēsums. Enija neko nejautāja par braucienu. Tā vien likās, ka viņa gaida, lai Hauks pats par to ieminētos. Viņi parunāja par restorānu. Par to, ka pienācis laiks iestumt ūdeni Hauka laivu. Viņš apvaicājās par Džaredu. Viņa atbildēja, ka Džaredam klajas labi. Saruna atgādināja divas tonnas smagu piekabi, kas uzkrauta uz muguras. Viņi abi to sajuta. Šovakar viņus šķīra liels attālums.

Un kā gan ne?

Hauks piecēlās.

- Varbūt man vajadzētu iekurināt grilu...

- Paklau, Taj...

- Vispirms es. - Viņš atkal apsēdās. - Patiesībā man ir kas sakāms. Par to, kur es biju. Ar ko es pēdējā laikā nodarbojos. Es nebiju pilnīgi godīgs pret tevi, Enij, un...

- Es zinu, ko tu darīji, Taj.

Viņš apravās un uzlūkoja Eniju. Viņas acis bija apaļas un nepauda ne mazāko nosodījumu. Tomēr viņas skatiens lika Haukam mazliet nokaunēties.

Viņa sacīja:

- Es biju šurp atnākusi tavas prombūtnes laikā. - Enija nolika vīna glāzi un paraudzījās uz viņu. - Negribēju neko izošņāt. Biju te atstājusi savus auskarus, tāpēc uzkāpu augšā tos pameklēt. Es tos atradu uz tava naktsgaldiņa. Droši vien Elena tur tos nolikusi... Un atradu vēl kaut ko.

Mauks norija siekalas. Elpas vilciens šķita teju vai sāpīgs. Viņš zināja, kas tas bijis.

- Es atradu to fotogrāfiju, Taj. Tā atradās turpat. Man šķiet, tu zini, par ko es runāju. Ar to meiteni, kuru nogalināja... Kā viņu sauca - vai Eiprila?

- Eiprila. - Viņš pamāja, juzdamies mazliet vainīgs.

- Kopā ar tevi. - Enijas skatiens pievērsās viņam. Tas nebija pārmetošs, drīzāk sāpināts. - Kas viņa bija, Taj? Es neesmu greizsirdīga. Nu, varbūt mazliet... Taču tu mainījies kopš tās dienas, kad viss notika un tu attālinājies no manis. Man šķiet, ka esmu pelnījusi zināt patiesību.

- Viņa bija tikai draugs, Enij, - Hauks sacīja. - Es tev apsolu, nekā cita nebija. Tā fotogrāfija tika uzņemta pirms ilga laika.

- Es zinu, ka tas bija pirms ilga laika, Taj. Tad kāpēc... Kāpēc tev vajadzēja to visu slēpt no manis? Kāpēc tu man nevarēji vienkārši pateikt? Neatkarīgi no tavas saistības ar viņu. Tu viņu pazini - un tā nebija pavirša pazīšanās.

1 lauks pamāja un nopūtās kā pirms grēksūdzes.

- Ir kāds posms manā dzīvē, Enij, kuru es nemēdzu daudz apspriest. Ne ar vienu. Ne tikai ar tevi. Pēc Noras nāves. Pēc tam, kad sāka brukt manas attiecības ar Betu...

Viņš tai izstāstīja, kā bija aizgājis no darba Ņujorkas policijas departamentā. Par tumšo dzīves posmu, kas tam sekoja. Par vainas izjūtu. Par to, ka viņš nebija spējis atrast iemeslu, lai no rītiem pieceltos.

- Kādu vakaru es vienkārši sēdēju savā automašīnā pie veikala, kad tas notika. Es biju tik nikns... paņēmu akmeni un metu ar to pa skatlogu. Ieradās policija... Ja es nebūtu policists, būtu pavadījis nakti cietumā. Varbūt tā bija depresija? - Viņš paraustīja plecus. - Varbūt tikai vainas izjūta. Tā bija nebeidzama. Tolaik nezināju, kā par to izrunāties. Protams, arī tagad neesmu nekāds eksperts... Eiprila palīdzēja man tikt atpakaļ sliedēs, tas arī viss. Mēs iepazināmies depresijas terapijas grupā. Pēc tam sākām tikties, lai iedzertu kafiju. Tolaik man kāds bija vajadzīgs. Nezinu, kā tas būtu beidzies, ja es paliktu viens. Tagad pat nedomāju par šo periodu, bet, kad ieraudzīju, ka viņa ir nogalināta...

Enija nolūkojās viņā.

- Tu gribēji noskaidrot, kas ar viņu noticis, vai ne? Visu šo laiku. Tu domā, ka es to neredzēju tavā sejā? Tu domā, es nejutu, ka kaut kas ir mainījies? Ka varbūt es biju kaut ko izdarījusi...

- Tu neko neesi izdarījusi, Enij.

Piepeši viņas sejas izteiksme mainījās - viņa aizklāja muti ar plaukstu.

- Mans Dievs! Tad tāpēc notika uzbrukums Džaredam, vai ne? Tas bija brīdinājums tev - lai liktu tev mest pie malas šo lietu. Vai arī to tu man noklusēji? Vai viņi mēģināja nodarīt pāri manam dēlam tevis dēļ?

Hauks pamāja, sakniebdams lūpas.

- Jā, man tā šķiet, Enij.

- Ak, Taj... - Viņas acīs iemirdzējās asaras. - Kā tu varēji slēpt no manis kaut ko tādu? - Viņa lūkojās Haukā ar sāpīgu skatienu, itin kā skatīdamās uz seju, kuru ir redzējusi miljoniem reižu, bet kura tagad ir mainījusies. - Kur tu esi iesaistījies, Taj? Tev ir sākusies jauna dzīve. Tev esmu es. Kāpēc viņai pār tevi ir tāda vara? Kas tevi velk atpakaļ, Taj?

- Mani neviens nekur nevelk, Enij...

- Velk gan. - Viņa pamāja. - Velk... Tā sieviete ir mirusi, Taj. Es esmu te. Kāpēc tu gribi no tā visa atteikties? Kāpēc tu nevari mani tā mīlēt?

- Es mīlu tevi, Enij., - viņš sacīja. - Patiešām mīlu.

- Nē. - Viņa papurināja galvu ar asarām acis. - Ne tā.

Haukam gribējās pastiept roku un apskaut viņu. Gribējās pateikt, ka ir vēl kaut kas. Vairāk par to, ko viņš bija pateicis. Taču viņu sāpināja tas, ka Enijai izrādījās taisnība. Viņi bija devuši viens otram tikai vienu solījumu. But patiesiem. Godīgiem. Viņa bija to pelnījusi.

Bet viņš to bija liedzis.

- Es tev nejautāšu, kur tu biji. - Enija centās drosmīgi pasmaidīt. - Tas ir, tā nav mana darīšana. Tu esi krietns cilvēks, Taj. Es to zinu, un zinu, ka tu darītu jebko manis deļ. Un Džareda dēļ. Tu vienmēr esi to pierādījis. Tu izturies pret viņu kā pret dēlu. Taču viņš tāds nav, un es to zinu. Un es arī neesmu tava sieva.

- Es biju Serbijā, Enij. Un Londonā. - Hauks norija siekalas. - Biju kopā ar aģenti no Valsts finanšu departamenta, un mēs vajājām kādu, kas, iespējams, ir vainojams Eiprilas nāvē.

- Serbijā? - Enija pašūpoja galvu, noslaucīdama asaru. - Londonā? Nu, vismaz tur nebija nekā aizraujoša vai spoža, vai ne?

- Tas nebija gluži brīvdienu izbrauciens ar divriteņiem, Enij.

Tas lika viņai pasmaidīt.

- Par to es nešaubos. Vai tas bija bīstami?

Hauks uzlūkoja viņu, īsti nevēlēdamies to atklāt. Ne tagad.

- Laikam gan.

- Laikam gan... - Enija mazliet ciniski nošņaukajas un papurināja galvu. - Tad jūs viņu notvērāt? To cilvēku, kurš to izdarīja?

- Nē. Viņš ir miris. Enij, paklausies... - Hauks satvēra viņas plaukstu un saspieda savējā. - Piedod. Es nožēloju, ka nestāstīju tev visu. Nožēloju, ka esmu tevi jebkādā veidā sāpinājis. Tas ir pēdējais, ko vēlējos. Un pēdējais, ko tu būtu pelnījusi.

- Tev ir pilnīga taisnība, tas ir pēdējais, ko es būtu pelnījusi. Tomēr es nevaru tevi piespiest mani iemīlēt, vai ne? Un esmu pelnījusi ari to. Man nav vajadzīgas rozes vai Valentīna dienas sirsniņas, vai milzu saistības. Taču es esmu pelnījusi būt mīlēta, vai ne?

- Es tevi mīlu, Enij...

- Nē. - Viņa papurināja galvu. - Es tā nedomāju.

Enija viņam uzsmaidīja vēl vienu reizi un tad ieskatījās pulkstenī.

- Laikam jau grila kurināšana nav tas, ko šobrīd vajadzētu darīt.

Hauks viņu uzlūkoja un mēģināja atbildēt uz viņas smaidu.

- Nē, laikam gan ne.

- Es ceru, ka tu viņus atradīsi, Taj.

-Ko?

- To, kurus tu meklē.

Hauks nezināja, vai viņa runā par Eiprilas slepkavu vai varbūt par kādu citu.

Viņa piecēlās.

- Tu zini, ka es nemēdzu aiziet tik banāli kā tagad... -Enijas dzidri zilās acis iemirdzējās. - Taču man laikam vienmēr ir iekšēji gribējies, lai tu dotos uz tādām vietām kā Londona tikai kopā ar mani.

Enija paspraucās viņam garām, un Hauks satvēra viņas roku.

Viņa kādu mirkli nostāvēja nekustīgi.

- Runājot par Eiprilu... es tev neesmu izstāstījis visu. Ir vēl kaut kas...

- Piedod, Taj. - Enija atbrīvojās. - Taču es nevēlos to zināt.