Divdesmit trešā nodaļa


- Paldies, ka atnāci, Taj.

Hauks sēdēja iepretī Tomam Fūlijam San Pietro - kvartāla attālumā no Talon Group centrālā biroja Piecdesmit piektajā ielā. Fūlijs bija pasūtījis degvīnu ar ledu un olīvām, bet Hauks, kurš nekad nedzēra neko stiprāku dienas laikā, bija pasūtījis alu. Viņš bija paņēmis līdzi visu, ko zināja par Tibo, un gribēja saskaņot turpmāko rīcību. Nodalījums ar ādas sēdekļiem restorāna dziļumā nošķīra viņus no pusdie-notāju burzmas.

- Uz veselību. - Fūlijs pacēla savu glāzi. - Par to, lai mēs paliktu virs ūdens vētras laikā. Savādi, - firmas direktors iesmejas, - mēs ar puišiem nupat apmainījāmies idejām par to, kā tu varētu izrādīties noderīgs firmai, Taj.

- Labprāt tās uzklausīšu, - Hauks iedzēra malku alus, - taču es gribēju pastāstīt par Merilas Saimonsas lietu. Tu lūdzi informēt arī tevi.

- Ak jā, protams... - Fūlijs pamāja, izskatīdamies teju vai izklaidīgs. Viņš iedzēra vēl vienu degvīna malku. - Sper laukā!

- Es zinu, ka viņa ir draugos ar tevi, - Hauks sacīja. Viņš atvēra mapi. Paliecies uz priekšu, Hauks izstāstīja Fūlijam, ko viņi ar Ričardu Snellu bija atklājuši. Par Tibo viltoto pagātni. Par viņa falsificētajiem izglītības papīriem, dienestu armijā. Par pārspīlētajiem apgalvojumiem saistībā ar Beļģijas karalisko ģimeni, kas jau robežojās ar krāpšanu. Par mirušā baņķiera identitāti, kuru viņš bija piesavinājies. Un tas lika aizdomāties par kaut ko vairāk. - Tas puisis ir melis, Tom. Varbūt pat daudz ļaunāk. Man ļoti žēl.

Fūlijs uzlika brilles un izšķirstīja mapi. Lasot viņš brīžam sarāvās un nošūpoja galvu.

- Iznirelis. Es zināju, ka tas ir pārak labi, lai būtu patiesība. Vai esi viņai pateicis?

- Nē. Vispirms gribēju saskaņot ar tevi.

- Viņa būs satriekta, - Fūlijs sacīja. Viņš dzīrās paņemt glāzi. - Varbūt labāk, ja...

- Tom. - Hauks uzlika roku uz Fūlija locītavas. - Ir vēl kaut kas. - Viņš izņēma fotogrāfiju, kurā Tibo bija redzams kopā ar Marku Glasmenu Griničā, un uzlika to mapes virspusē. - Vai redzi, kurš tas ir?

Fūlijs samiedza acis virs brillēm. Ieraugot patiesību, savaldīgā dienvidnieka uzvedība pazuda kā nebijusi.

- Sasodītais suņabērns! - Viņš noslaucīja muti ar plaukstu. - Kur tā ir uzņemta?

- Griničā. Konjersu fermā. Labdarības polo spēle pagājušajā vasarā. Paklau, Tom... - Izskatījās, ka Fūlijs cenšas apsvērt, ko tas īsti varētu nozīmēt. - Pati par sevi tā vēl neko nepierāda. Tas varēja notikt simtiem dažādu iemeslu dēļ. Viņi varēja runāt par to, kā barot to sasodīto zirgu. Taču es šo to pārbaudīju. Glasmenam nebija nekādās saistības ar Griničas polo klubu, un es nespēju iztēloties, ka viņš varētu piederēt pie Dānijā parastās kompānijas.

Fūlijs pamāja, sakniebdams savas plānās lūpas bažīgā izteiksmē.

- Vai ir vēl kaut kas, kas viņus abus saista?

- Neko citu vairs neesmu atradis. Pagaidām.

- Kā ir ar kaut ko kriminālu Tibo pagātnē?

- Kriminālu, - 1 lauks precizēja, - vai aizdomīgu?

- Ar kaut ko solīdu, Taj.

Hauks papurināja galvu.

- Ja neskaita ievērojamu naudas summu piesaistīšanu, atsaucoties uz savām pārspīlētajām attiecībām ar Beļģijas karalisko ģimeni un savu viltoto identitāti... Tomēr es domāju, ka par to varētu izrādīt interesi arī F1B vai Interpols.

Fūlijs ievietoja fotogrāfiju atpakaļ kaudzē.

- Tas neko nepierāda, vai zini?

- Nepierāda gan. - Hauks pamāja. - Pats par sevi nē. Tomēr tas nepadara nebijušu to neatrisināto slepkavību Francijā. Un es domāju, ka tie cilvēki, par kuru naudu viņš rūpējas, varbūt gribētu uzzināt, kas viņš īsti ir.

Fūlijs norija atlikušo degvīnu un pamāja viesmīlim, lai tas atnestu otru. Hauks papurināja galvu.

- Viss kārtībā.

- Iedzer vienu, - Fūlijs noteica, paceldams augšup divus pirkstus. Viņš atbalstīja delmus uz galda, nodemonstrējot zelta aproču pogas, kas izlīda no žaketes piedurknēm. - Paklau, Taj, man gribētos, lai nekas no tā nenāktu gaismā, ja vien tu butu ar mieru.

Hauks pārsteigts palūkojās uz viņu.

Fūlijs paraustīja plecus.

- Protams, Merilai ir jāuzzina, ka viņas draugs ir viens liels sūdabrālis. Bet pārējais... - Viņš pabungoja pa fotogrāfiju. - Šī otra lieta...

- Kas ir ar šo otru lietu, Tom? Marks Glasmens nogremdēja Volstritas banku. Viņa ģimenes slepkavība vēl aizvien nav atklāta. Tibo ir aizdomīga pagātne, viņš apgrozās zināmās finanšu aprindās un ir redzēts kopā ar upuri. Man tas nozīmē ko vairāk par "šo otru lietu".

Fūlijs ievilka elpu un pamāja. Viņš saberzēja plaukstas pie sejas.

- Es gribu, lai tu mani uzklausītu, Taj. Mēs tevi nepieņēmām darba un neiedevām tev tādu algu, lai tu turpinātu domāt kā policists. Tu vairs nepārstāvi Griničas pilsētu. Tu pārstāvi mūs. Wertheimer Grimt ir nogrimusi. Valsts kase cenšas nokasīt atlikušo gaļu no kauliem un to izpārdot. Ja neskaita to grezno ēku, viņu vienīgie reālie aktīvi ir mazumtirdzniecības darījumi ar vērtspapīriem. Šajā ziņā viņi vēl aizvien ir otrie pēc Merrill Lynch. Vai tev ir kāda nojausma, kurš uz to tēmē?

Hauks uzlūkoja Fūliju. Nojausma bija radusies.

- Reynolds Reid. Lūk, kurš. Un gadījuma pēc, atskaitot Savienoto Valstu valdību, viņi ir mūsu lielākie klienti! Vai tagad tu redzi, kā tas viss sakrīt, Taj? Un mūsu interesēs ir sargāt savus klientus, nevis visu sabiedrību. Mums nav jāizmeklē šāda veida nodarījums. Tas ir valdības ziņā. -Priekšnieks viņu cieši uzlūkoja. - Es zinu, ka lūdzu tev izpētīt šo puisi, lai izpalīdzētu draudzenei, un tu to izdarīji. Tu to izdarīji ļoti labi. Tas ari viss. Tev nav pierādījumu, ka viņš ir paveicis ko sliktu. Nu un tad, ka viņš ir nofotografēts sarunājamies publiskā pasākuma ar kādu puisi, kuram beigās nepaveicās? Vai tu grasies pētīt ikvienu, ar ko Marks Glasmens ir sarunājies? Varu derēt - ja tu apskatīsi citas bildes no tā pasākuma, izrādīsies, ka viņš pļāpājis vēl ar kādiem divdesmit cilvēkiem.

- Tom, tas ir tips, kurš ļoti nopūlējies noslēpt savu pagātni. Tā rīkojas tikai tādi cilvēki, kuriem ir kas slēpjams. Mums, mazākais, vajadzētu noskaidrot, kas viņš īsti ir.

- Nē. - Fūlijs papurināja galvu, stingi raudzīdamies sev priekšā. - Nē. Mazākais, ko mums vajadzētu darīt, ir parūpēties, lai mūsu klients īstenotu ļoti svarīgu darījumu. Ja paklīdīs baumas, ka šis brokeris bijis uzpirkts vai neuzticams, ja cilvēki sāks lūkoties uz to gadījumu ar Wertheimer Grimt un tad sasaistīs to ar Merilu, uzņēmuma rezidenta bijušo sievu, vai ar mums... - Tika atnesti otrajā reizē pasūtītie dzērieni, un Fūlijs pamirkšķināja glītajai bārmenei, kura tos novietoja uz galdiņa, bet pēc tam uzlūkoja Hauku ar apņēmīgu skatienu. - Tu tagad esi mūsu partneris. Tu vairs neesi policists, tāpēc es negaidu, lai tu rīkotos kā li-kumsargs. Tagad mūsu prioritātes ir arī tavējās. Varbūt tad, kad darījums būs noslēgts, varbūt pēc pāris nedēļām... mēneša. Tad tu varēsi pagrabināt būrīti mazliet stiprāk. Mēs to apspriedīsim vēlreiz. Kā tu uz to skaties?

- Un kā būs ar Merilu?

Fūlijs dziļi, saraustīti ieelpoja un tad paraustīja plecus.

- Viņai par to šobrīd nevajadzētu uzzināt. Tici man. Pēc mēneša. Lai pagaidām paliek. Pēc tam redzēsim. Vai saproti, ko es gribu teikt?

Hauks aplaizīja lūpas, sajuzdams mutē rūgtenu garšu. Likās nepatīkami un nepareizi kaut vai tikai apsvērt Fulija priekšlikumu. Savā agrākajā dzīve...

Tomēr varbūt viss bija mainījies. Viņš bija pieņēmis šo darbu un algu. Varbūt vajadzēja pie tā pierast. Jaunas prioritātes. Galu gala nekas nebija pierādīts. Plauks juta, ka pamāj, apvaldīdams iekšēju sajūtu, ka nupat viņš rīkojas pilnīgi pretēji savai pārliecībai.

- Labi. - Fūlijs pasmaidīja un uzplīkšķināja Haukam pa plecu. - Pāris nedēļu vai mēnesis. - Viņš pacēla augšup jauno glāzi, un viņa sejā atgriezās sārtums. - Tagad, kad tas ir nodarīts, varbūt mēs varētu mainīt tematu un parunāt par tevi, Taj... un par to, kāda varētu būt tava loma šajā organizācijā.

Загрузка...