Melnais zelts

Astoņdesmit otrā nodaļa

Piters Saimonss šķirstīja Wall Street Journal, sēdēdams uzņēmuma Maybach aizmugurējā sēdekli. Šobrīd automobilis brauca pa Rūzvelta šoseju. Pulksten pusdeviņos viņam bija paredzētas brokastis ar Ņujorkas Federālo rezervju bankas vadītāju viņu centrālajā birojā Libertijstrītā. Līdz ar augstākā ešelona vadītājiem no Goldman Sachs, Citibank un Black-stone, visietekmīgākajiem finanšu dūžiem. Valdībai vajadzēja reaģēt uz aizvien dziļāko Volstrītas krīzi, izstrādāt plānu, kā saturēt sistēmu kopā. Un ar ko gan labāk apspriesties, ja ne ar tiem cilvēkiem, kuri bija visvairāk atbildīgi par tās pagrūšanu bezdibenī? Vēsturiskā Vašingtona sēžu zāle Federālo rezervju bankas trīspadsmitajā stāvā bija trīsstāvu mājas augstumā un pilnīgi bez logiem. Gluži burtiskā nozīmē - lai viss tajā runātais paliktu aiz slēgtām durvīm.

Piters Saimonss zināja, ka nav jābūt ģēnijam, lai varētu to visu paredzēt. Tieši ģēniji bija atbildīgi par visu šo jucekli. Gadiem ilgi pasaule bija ieaijāta miegā, pateicoties indīgai kredītu un parādu dubultdozai. Bankas, reitingu aģentūras, valdības institūcijas, kuru uzdevums bija visu saturēt. Pat apdrošināšanas aģenti, kuri bija izstrādājuši logaritmiskas shēmas, lai kompensētu riskus, kā to bija izdarījis uzņēmums AIG. Sistēma bija izrūsējusi, sapuvusi pašā serdē. Un, lai arī vairums to nesaprata, pilnīgi gatava šādai situācijai. Noteikumu mīkstināšana bija ļāvusi bankām paaugstināt kredītpleca proporciju pret kapitālu attiecībā

četrdesmit pret vienu. Reitingu aģentūras iekasēja komisijas naudu no tām pašām firmām, kuras tām vajadzēja sīki pārbaudīt. Tirdzniecības apjomus noteica atvasinātie finanšu instrumenti un kredītsaistību neizpildes kompensācijas darījumi, kurus neviens īsti nesaprata. Hipotekārās kreditēšanas tirgus bija sarucis līdz nulles līmenim. Visa šī sistēma netraucēti aizvijās augšup pa spirāli, sagādājot rekord-augstu peļņu visiem. Līdz tas viss sabruka.

Līdz tas vairs nenotika. Līdz vējš mainījās. Nē, Saimonss zināja, ka nevajadzēja būt ģēnijam. Viņš neapšaubāmi tāds nebija. Vajadzēja tikai but gatavam kaut ko darīt šajā sakarībā. Pielūkot, lai tevi neaizpūstu vētra.

Un Saimonss nekad nebija piederējis pie tiem, kurus spēj nobīdīt malā neliela vēja virziena maiņa. Viņa tēvs bija vidusmēra tirgotājs Filadelfijas priekšpilsētā, un jau no paša sākuma Pīters sapņoja par kaut ko augstāku. Viņš bija viens no labākajiem skrējējiem vidusskolas laika, kur viņa rekords četrsimt jardu distancē bija palicis nepārspēts. Tagad skolas stadions bija nosaukts viņa vārdā. Jeilā viņu uzaicināja pievienoties ekskluzīvajam "Galvaskausa klubam". Diena, kad tas notika, vēl aizvien bija viena no tām, ar ko viņš visvairāk lepojās. Tas bija padarījis viņa uzkāpšanu līdz Vol-strītas virsotnēm teju vai pašsaprotamu. Atvērtas durvis pie pareizajām kontaktpersonām. Augšā allaž atradās kada roka, kas viņu vadīja. Neviens nestrādāja smagāk par Sai-monsu. Viņš zināja, ka nav nekāds ģēnijs. Un viņam nebija radurakstu, kas nobruģētu ceļu.

Vispirms viņš kļuva par tirdzniecības nodaļas vadītāju Reynolds Reid, kad tā vēl bija mierīga, uz privātpersonu apkalpošanu orientēta institūcija. Tad viņš tika iecelts par obligāciju daļas vadītāju; deviņdesmitajos gados tās piedzīvoja popularitātes uzplaukumu. Viņš pārveidoja firmu no mierīga, vecmodīga brokeru uzņēmuma par jauna parauga

investīciju banku, kas ieņēma vienu no vadošajām pozīcijām pasaulē. Viņš bija uz viļņa, kas aiznesa viņu līdz pat virsotnēm. Taču zīmes kļuva acīmredzamas - kad visi pārējie sāka dramatizēt situāciju, viņš negrasījās pieļaut lejupslīdi kopā ar tiem. Tā bija atšķirība starp Pīteru Saimonsu un viņa daudzajiem kolēģiem. Pat tiem, kuri pēc piecpadsmit minūtēm gatavojās sēsties pie viena galda ar viņu un pļāpāt par to, kā pareizi stūrēt kuģi šajā vētrā.

Skolas laikā Saimonss bija studējis austriešu ekonomistu Jo-zefu Šumpēteru, un tas bija noteicis viņa viedokli, ka sistēma atjaunojas līdz ar katru paaudzi. Kapitālisms nebija statisks. Tas pastāvīgi pārveidojās, gluži kā dzīvs organisms. Inovāci-jas attīrīja sistēmu. Milzeņi auga un krita. Radošā destrukcija. Daba darīja to pašu evolūcijas gaitā, kad milzu meži tika iznīcināti ugunī. Sumpēters to dēvēja par ļaušanos vētrai.

Ideja bija ienākusi viņam prātā pirms gada, tukšojot pa mēriņam kopā ar Hasani Dubaijā pēc tam, kad bahreinie-tis palīdzēja saņemt finansējumu no karaliskās ģimenes. Ja viņi varētu ietekmēt notikumu gaitu, sagrozīt svarus, tā teikt, sev par labu, par spīti gaidāmajai krīzei, visi būtu ieguvēji. Viss šā vai tā bija neizbēgams. Daba ņēma savu. Saimonsam bija līdzīgi domājošu cilvēku tīkls. Tādu cilvēku tīkls, kas varēja ļaut tam notikt globāla līmeni. Hasani tikai vajadzētu īstenot plānu. Visu iekustināt. Izdarīt vajadzīgo grūdienu. Šajā brīdī spēlē iekļāvās al Baširs. Cilvēks, kurš bija Hasani parādnieks citādā ziņā. Ideāli piemērots tam, lai uzsāktu ķēdes reakciju. Likt banku akcijām zaudēt vērtību. Nolikt pa sitienam ašās peļņas tīkotājus. Pēc tam arī pārgalvīgos brokerus. Tā bija Hasani ideja.

Un viņš atrada ideālo izpildītāju.

Tas tik bija joks, ka šis izpildītājs beigās bija pavedinājis Saimonsa bijušo sievu!

Saimonss apzinājās, ka viņš tikai paātrina neizbēgamo.

Reynolds Reid būs gatavs savākt atliekas. Daži viņa konkurenti tiks aizmēzti projām. Tā tam vajadzēja notikt. Skaidrs, ka viņam vajadzēja ciest zaudējumus. Personiskus. Un firmai tāpat. Istermiņā.

Taču beigu beigās viņš izradīsies viens no uzvarētājiem. Inovatīvais spēlētājs. Tas, kurš maina apstākļus sev par labu. Viņus vētra padarīs tikai stiprākus.

Pēc brokastīm viņam bija paredzēta valdes sēde. Šajā sēdē viņi apstiprinās Kalifornijas lielākās bankas iegādi - to tikko bija pārņēmusi Federālo rezervju banka. Viņi bija savākuši labākās atliekas no Wertheimer Grant. Un arī no valsts lielākās hipotēku sabiedrības. Viņi gatavojās to paziņot ikgadējā akcionāru sanāksmē šaja pēcpusdienā.

Viņi tikai nepaziņos, kā īsti tas noticis.

Saimonsa automašīna piebrauca pie Federālo rezervju bankas Libertijstrītā. Viņa šoferis Karls pagriezās pret priekšnieku.

- Vai atstāt jūs te, Saimonsa kungs?

- Lieliski, Kari. Neizlaid no rokām telefonu. Es atgriezīšos pēc pusotras stundas. Desmitos mums jābūt birojā.

- Sapratu, ser.

Saimonss izkāpa no automašīnas. Bija tikai viens apsvērums, kas lika viņam aizdomāties.

Viņa draugs.

Savā būtība Hasani vel aizvien bija pārāk liels ideologs. Viņš turpināja neprātīgi ticēt džihādam, musulmaņu svētajam karam. Cilvēki, kuri pārāk cieši kaut kam ticēja, allaž bija darījuši Saimonsu mazliet nervozu. Viņš klusībā pasmaidīja, ka, par spīti izsmalcinātajām maltītēm un sirsnīgajiem draugu apskāvieniem, bahreinietis droši vien tāpat šaubījās par viņu pašu.

Nekad nevarēja zināt, ar ko tas beigsies.

Iedams pa apzeltītajām durvīm, Pīters Saimonss atgādināja pats sev, ka vajadzēs kaut ko darīt lietas labā.