Tagad un mūžīgi

2. nodaļa

Pagājušās nakts pusmiegā, no iekšpuses raudzīdamies caur aizvērtajiem plakstiem, viņš hija pamanījis uz tiem iezīmējamies kaut kādu tekstu.

Acis neatvērdams, viņš lasīja rakstu rindas, tām pamazām parādoties:

Kaut kur orķestris spēlē…

Tik savāda meldija dzied

Par saulļmķēm, jūrniekiem dīviem,

Kam mēness liek nākt un iet,

Bet bundziniekam liek trīcēt Tie laiki, kas zuduši jau;

Viņš atceras, vasaras dienas No nākotnēm, kuru vēl nav.

Tāpēc.

- Pagaidiet! viņš izdzirdēja sevi sakām.

Vīrietis atvēra acis; rakstītais izzuda.

Viņš jau bija paslējis galvu augšup no spilvena, bet tad pārdomāja un nolaida to atpakaļ.

Tikko viņa plaksti bija aizvērusies, uz tiem atkal iezīmējās dzejoļa rindas.

Tas nākotnes tālas un senas:

Vējš Ēģiptes putekļus griež;

Tie smaržo pēc ceriņiem, nāves Un sēklas, ko iekāre šķiež,

Un persikiem zarā tik augstu,

Ka tikai debess tos glaužTur mūmijas, skaistas kā vēži,

Par nākotnēm atmiņas pauž-

Vienu mirkli viņš juta plakstiņus nodre­bam un samiedzamies, it kā viņu būtu pārņē­musi vēlme mainīt dzejoļa saturu vai likt tam izgaist.

Kamēr viņš pētīja nakts tumsu, rindas atkal iznira no domu mijkrēšļa, un tās bija šādas:

Un bērni tur apsēžas zemē,

Savas dzīves klāj smiltīs turpat

Un atceras nāves, kā nebūs Tatās zernēs un laikos nekad.

Kaut kur orķestris spēlē…

Tur debesīs mēness arvien.

Neviens tur vasarā negul Un nemirst nekad neviens;

Laiks mūžīgi rit uz priekšu,

Pukst sirdis un neapklust,

Dunot vecajām mēness bungām,

Kad Mūžība plūst un plūst.

- Tas nu ir par daudz! Nudien, par daudz! Es nespēju… vīrietis dzirdēja sevi čukstam. Varbūt šādi rodas dzeja? No kurienes tā parādās? Un vai tagad jau būtu viss? viņš sev jautāja.

īsti nezinādams, ko lai iesāk, viņš ļāva galvai atkal atslīgt uz spilvena un, lūk, dzejolis rin­dojās atkal:

Kaut kur klīst vecie ļaudis,

Līdz kviešos diendusā mieg;

Kad augšā ar mēnesi ceļas,

Atkal spirgti bēmi ir tie.

Kaut kur vāvuļo vecie bēmi,

Kā ir mirušam būt — tie zin Un raudot to noslēpumu,

Kas pagultē noglabāts, min.

Un sēž tie ap garu galdu,

Miesas dzīres kur Dzīve dzer,

Kur nespēja pārtop par spēju,

Jaunas maskas kur cietušie tver.

Kaut kur orķestris spēlē.

Ak, meldiju iegaumē jel!

Tad mūžam griezīsies dejā —

Būs jūnijs…

Vēl jūnijs…

Un vēl…

Un vieda vairs nebūs nāve,

Un mūžam tā klusu stāvēs —

Būs jūnijs… vēl jūnijs… un vēl.

Nu viņu apņēma pilnīga tumsa. Mijkrēslis bija aprimis.

Vīrietis plati atvēra acis un neticīgs raudzījās griestos. Tad pagriezās uz sāniem, paņēma no naktsgaldiņa pasta atklātnīti un krietnu brīdi pētīja attēlu.

Beidzot viņš sev pusbalsī jautāja: Vai es jūtos laimīgs?

Un atbildēja: Nē, laimīgs es nejūtos.

Lēni un domīgi viņš izkāpa no gultas, saģērbās, izgāja no mājas, devās uz vilcienu staciju, nopirka biļeti un iekāpa pirmajā vilcienā, kas brauca uz rietumiem.

Tāpēc.

Ko nu? viņš nodomāja, palūkojies uz sliedēm. Šī vieta nav kartē iezīmēta. Tomēr, kad vilciens palēninājagaitu, es lēcu, tāpēc ka…

Pagriezies pret mazo, laikazoba sagrauzto sta­cijas ēku, kas likās lēni grimstam vēja sapūstajās smilšu kāpās, viņš ieraudzīja apdilušu izkārtni ar uzrakstu: VASARA. ARIZONA.