Tagad un mūžīgi

21. nodaļa

- Vai tas ir vienīgais, ko Saskati? apvaicājās Kārdifs.

- Vanaga acs!

- Nu tad pārlaid skatienu apkārtnei! Kārdifs teica. Ta ir tukša pilsēta, te neviens nedzīvo. Nav cilvēku nav sižeta. Ja pilsēta ir neapdzī­vota, tās nojaukšana nevienu neinteresē. Tava “sensācija” nenoturēsies pat ne dienu. Tevi negaida līgums ne grāmatai, ne televīzijas seri­ālam, ne filmai. Tukša pilsēta tukšs bankas konts!

Makkoja seju sašķobīja grimase.

- Draņķis gatavais… viņš nomurmināja.

- Un kur viņi visi, ellē, palikuši?

- Viņu te nemaz nav bijis.

- Jā, pašlaik neviena nav, bet mājas taču ir svaigi krāsotas un mauriņi appļauti, vai ne? Viņi te nupat bijuši, viņiem jābūt te nupat biju­šiem! Tu to zini, tikai centies mani piešmaukt. Tu zini, kā tas viss te notiek!

- Līdz šim nezināju.

- Tagad zini, bet man neteiksi? Virsrakstus paturēsi pie sevis, lai šī nožēlojamā pilsētele turpinātu savu nīkulīgo eksistenci?

Kārdifs pamāja ar galvu.

- Nolādētais muļķis! Turpini vien tādā garā, palikdams šķīsts un nabags! Ar tevi vai bez tevis es noskaidrošu patiesību. Ceļu!

Makkojs metās lejā pa kāpnītēm un izskrēja uz ielas. Sasniedzis tuvāko māju, viņš atrāva vaļā durvis, pabāza galvu iekšā, tad iegāja. Pēc mirkļa viņš jau atkal bija ārā, aizcirta durvis un skrēja tālāk uz nākamo māju. Iegāja un tūliņ atkal izgāja ar sarkani pietvīkušu seju, aizcirz­dams durvis, murminādams tumšus lāstus. Tīd pārbaudīja nākamo māju un atkal nākamo, un tā vismaz desmit.

Beidzot Makkojs atgriezās “Ēģiptiešu brī­numu” pagalmā un stāvēja elsdams, klusā balsī kaut ko pārlikdams. Kad viņa penterēšana noplaka un izdzisa, pāri pagalmam pārlaidās putniņš un nometa uz Džeimsa Edvarda Makkoja svārkiem vizītkarti.

Kārdifs raudzījās tuksnesīgās pļavas tālē. Viņš iztēlojās ierodamies veselu vagonu enerģisku, aurojošu reportieru. Gara acīm viņš jau redzēja avīžrakstu virpuļviesuli, kas sagrābj mazo pilsē­tiņu, paceļ gaisā un aiznes uz nekurieni,

- Nu tātad! Viņa priekšā, bija nostājies Makkojs. Kur palikuši visi iedzīvotāji?

- Tas tiešām nav saprotams, atteica Kārdifs.

-Tūliņ sūtu pirmo reportāžu!

- Un kā tu to izdarīsi? Te nav ne pasta, ne telegrāfa.

- Bitīt matos! Kā viņi te vispār spēj dzīvot?

- Viņi ir aerofīti, orhidejas, viņi pārtiek no tukša gaisa. Bet pagaidi… visu jau tu vēl neesi izpētījis. Lai tu neaizbrauktu pavisam bešā, es tev kaut ko parādīšu.