Tagad un mūžīgi

31. nodaļa

Vilciens kā lidot izlidoja cauri plašiem labī­bas laukiem, aiztraucās pāri apvārsnim un sa­sniedza ezeru un lielo, nemierīgo pilsētu ezera malā un nu jau Džeimss Kārdifs skrēja augšup pa muzeja kāpnēm un gāja starp gleznām, lai apsēstos pie mūžam pievilcīgā Serā šedevra, kurā svētdienīgi atpūtnieki uz mūžiem sastin­guši mūžīgā parkā.

Nu viņam blakus sēdēja Lora, skatīdamās te uz zaļo parku, te Kārdifu, pilna apjukuma un nesapratnes.

Beidzot viņa jautāja: Kas noticis ar tavu seju.7 Ko tu esi darījis?

- Sejai? — viņš pārvaicāja.

- Ta ir pārvērtusies, līgava sacīja.

- Es tai neko neesmu darījis.

- Kas tad noticis?

- Notikumi. Notikumi to pārvērtuši.

- Vai tu varētu atkal izskatīties kā agrāk?

- Es mēģināšu.

Un pēc tam gluži tāpat kā sapnī, tikai tagad īstenībā viņš devās lejup pa muzeja kāpnēm, un kāpņu galā gaidīja visi viņa draugi.

Tur stāvēja Toms un Pīts, un Vils, un Sems, un pārējie, un viņi teica: Iesim kaut kur tā kārtīgi pasēdēsim!

Un viņš atbildēja: Nē, man nav laika.

- Tu jau tik vien esi kā ar mums sasveicinā­jies! draugi iebilda.

Un viņš atteica: Man tas nav viegli. Tik ilgus gadus esam pazīstami… Taču es esmu kļu­vis citāds. Un nu man jāiet.

Viņš atskatījās; kāpņu augšgalā stāvēja Lora. Līgava lūkojās viņa bezgala pazīstamajā, bet tagad tik savādajā sejā, un pār vaigu viņai nori­tēja viena vienīga asara.

Viņš pasmaidīja, pagriezās prom un devās pa ielu uz dzelzceļa stacijas pusi.