6. nodaļa

Pašā viltusnakts melnumā kapteinis stai­gāja pa atpūtas kajīšu gaiteņiem.

Notvēris viņa domas, Kvello tās čukstus rai­dīja man: “Ak tā gan, izliekaties guļam? Atpū­tiniet savas gurdās galvas, kas mani nīst, turē­damas par iebildīgu nelgu! Bet, ja pats Kristus šonakt staigātu pa izplatījumu…”

“Kristus ne,” Kvello piemetināja no sevis. “Tikai viens no Viņa noklīdušajiem ganiem.”

*

Nākamajā rītā Redlijs pavēlēja man un Kvello ierasties Smola sakaru postenī. Tur mūs jau gaidīja komandas biedrs Dounss.

- Sis sakaru seanss ierakstīts vakarnakt, Redlijs sacīja, pamādams Smolam; tas pieskā­rās pie kāda pults taustiņa. Vispirms dzirdējām

parastos sprakšķus un kosmosa viļņu pulsu, tad dziļa, spēcīga balss ierunājās:

“Te “Raele”! Te “Raele”! Teoloģiskais zvaig­žņu kuģis “Raele” Svētceļnieka Pija vadībā izsauc “Cetus 7”! Atbildiet, “Cetus 7”!”

Un mūsu kapteinis atbildēja: “Šeit “Cetus 7"\" “Vai neesat manījuši kosmosā dreifējam mazu glābšanas raķeti?” Pijs sēri jautāja. “Kosmosa vētra to aiznesa projām. Tajā ir drosmīgi garīdz­nieki, kas bija apņēmušies izsekot komētu…” “Leviatānu?” mūsu kapteinis viņu pārtrauca. “Jā!” atbildēja “Raeles” komandieris. “Raķetē ir mans dēls, mans vienīgais dēls, krietns Dieva bērns… Zinātkārs, bezbailīgs… Viņš to sauca par Lielo, Balto Līgavu. Kopā ar vēl diviem kriet­niem vīriem viņš devās to meklēt. Un tagad es meklēju viņu. Vai jūs man palīdzēsiet?”

“Ser, man nav laika,” mūsu kapteinis atteica. “Laiks!” iesaucās “Raeles” komandieris. “Es esmu zaudējis visu. Jums man jāpalīdz!”

Atkal mūsu kapteiņa balss: “Prom! Es dodos jūsu dēlu atriebt. Lai Dievs jums palīdz, kap­teini”

“Racles” kapteinis dziestošā balsi atbildēja: “Lai Dievs jums piedod, “Cctus 7" pavēlniek…”

Ieraksts pārtrūka. Mēs visi pieci satriekti cits citu uzlūkojām. Es sacīju: Tātad “Raele” dodas projām, apraudādama savus zudušos bēr­nus, bet kurp traucamies mēs? Pretī iznīcībai?

Mani biedri lūkojās sāņus.

Kvello ieteicās: Mister Redlij, jūs likāt mums ierasties.

Varēja dzirdēt, ka tālumā atveras slūžu dur­vis un kaut kur savā dīvainā, fascinējošā gaitā neredzams soļo kapteinis.

Palūkodamies griestos, Dounss jautāja: Vai runa būs par viņu?

- Par viņu un šo to citu, Redlijs atbildēja.

- Par senu radiopārraižu mākoņiem, ko mēs palaidām garām bez ievērības. Par astronau­tiem, mūsu biedriem, kas, noguruši pēc tāla ceļojuma, ilgojās palikt mūsu vidū. Par prieste­riem, kurus mēs atsacījāmies glābt. Par uzdevu­miem, kas paliek neizpildīti…

Iejaucās Dounss: Bet, ser, kapteinis teica, ka šī komēta esot mūsu galvenais uzdevums!

- Nu labi, pārbaudīsim kapteiņa aprēķinus, sacīja Redlijs. Viņš apgalvo, ka gaidāma komētas sadursme ar Zemi, vai ne?

- Jā, mēs korī atsaucāmies. Nu protams!

- Lūk, Zeme! teica Redlijs, rādīdams zvaigžņu kartē. Douns, iegaismojiet! Tagad iegaismosim Leviatānu… tā! Lieciet Zemei un spožajam debesu ķermenim kustēties savās tra­jektorijās… tā… tagad skatīsimies, kas notiks. Dators, saņēmis informāciju, visu izskaitļo un vada to gaitu. Lūk!

Milzīgais ekrāns šķita iekvēlojamies. Mēs redzējām savu planētu, Zemi. Redzējām Levia­tānu. Zeme kustējās. Komēta kustējās. Visums rotēja. Leviatāns traucās izplatījumā, Zeme griezās ap Sauli.

- Skat, skat, tās tūliņ sadursies! Dounss iesaucās. Nav šaubu, ka komēta Zemi iznīci­nās! Tieši kā kapteinis teica.

- Nē, tā nenotiks! atcirta Redlijs.

Un, lielajai zvaigžņu kartei pulsējot, varenā komēta gluži kā spoža josla pašāvās Zemei garām, to neaizskardama.

- Vai redzat? Tā jau ir projām, Redlijs teica.

- Komēta turpina ceļu. Ar Zemi tā nesaduras.

Mēs nolūkojāmies, kā rā izgaist.

Redlijs izslēdza karti.

Dounss ierunājās; Kapteiņi nemelo.

- Jā, kapteiņi nemelo, — teica Redlijs, ja vien nav jukuši. Jo tad meli ir viņu vienīgā patiesība. Kvello!

Mans draugs nervozi saknosījās.

- Kvello zina. Kvello, šie vīri slāpst! Dod viņiem gaisu! Redlijs sacīja.

Kvello stāvēja kluss, aizvērtām acīm un visbeidzot sevī noteica: “Ak, laiku tēvi, piedo­diet!” Nāciet šurp… Viņš mums pamāja un, aptvēris ar savām zirnekļrokām, pievilka mūs sev klāt. Lai sakopoju jūsu domas… Tā! Lai nu tā būtu…

Mūsu dvēseles saplūda vienotā lokā. Mēs paraudzījāmies augšup. Kvello mūs visus bija saistījis ar kapteiņa prātu un garu, un balsi.

Uz visaugstākā klāja, no kura paveras zvaig­znes, mēs izdzirdējām kapteini iesaucamies:

- Es laikam to redzu!

Jutāmies briesmīgi pārsteigti, jo kapteiņa balss mūsu domās bija skanējusi pilnīgi skaidri, lai gan viņš pats bija bezgala tālu projām.

Kvello papurināja galvu un atkāpās; kapteiņa balss izgaisa.

- Kvello! Lūdzu! Mums tas jādzird, es sacīju.

Draugs vēlreiz mūs visus savāca savās ķetnās. Viņa acis un jokainie zaļie vaigi likās kvēlojam. Kvello apziņas pastiprināta, kapteiņa balss atkal skanēja skaidri:

-Jā, laikam gan es to redzu! Talas, sen miru­šas pasaules ielaužas manā tumsā ar dzīvības ainām vēl, vēl un vēl aicinot: mēs esam! Atcerieties! Par mums domājiet! Mūsu grēkus piedodiet, mūsu labos darbus cildiniet, kaut miesas mums vairs nav un nerit tajā asins, un zudusi ir asins skurbā griba. Un vienlīdz arī izmisums tas, ko mēdz saukt par cerību, ar ko ik rītu cilvēks mostas. Atcerieties mūs!

Jūs mītat manā sirdī, kaut es jūs nepazinu… Es tagad jūsu senās varoņtakas minu. To uguni,

ko nesat, mans neprāts uzkurina; man tagad blakus esat, ja, mana sirds to zina!

Kā jūs man, tā es kādudien citām pasau­lēm.. . kad šonakt piedzīvotais, viss, ko mēs teiksim un tēlosim uz šīs vientulīgās skatuves, pēc miljons gadiem no šī brīža atvērsies, lai uzziedētu tālā krastā… kur jums līdzīgie parau­dzīsies augšup un vērtēs mūsu neveiksmi vai veiksmi, zaļo dzīvību vai baiso nāves viepli…

Brīdis klusuma, tad kapteinis atkal ierunā­jās:

-Tapat kā viņi, mēs klīstam, klīstam, klauvē­jam pie durvīm, lūdzamies pie loga… stāstām savus nodomus, attēlojam senus sapņus, gri­bētus vai negribētus… bet ceļš ved tālāk, gari gaismas gadi, un priekšā it neviena, kas zinātu… Ta viņi ar to, kas viņiem rada, un mēs ar to, kas mums, kā ēnu spēlē attēlosim mūžību, būsim divas filmas, kuras uz ekrāniem vienotrai pretī ēnojas un kuras nešķir nekas, nekas, nekas…

Es šonakt nokaušu vai tikšu nokauts! Bet gaismas vētru virpuļviesulī vēl neesmu dzi­mis…

Ak Dievs, es labprāt atgrieztos par bērnu, lai iesāktu no jauna, lai pirmās dienas rīts kaut nedaudz miera man atvēlētu!

Acis aizvēris, ļaudams rokām noslīgt, Kvello palaida mūs vaļā.

- Ak Dievs… saviļņotais Redlijs skumji nočukstēja.

- Tiešām ak Dievs! Tas nedrīkst turpinā­ties! Tas jāpārtrauc! teica Smols.

Kvello ievilka un aizturēja elpu un atkal no tāluma pie mums atskanēja kapteiņa balss:

- Kungs, reiz es Tev lūdzu nebeidzamu dienasvidu! Nebeidzama nakts ir mana alga. Ak, baltais spožums! Ak, bauda, kuru kāroju un bīstos! Gars, nenodrebi! Esi stiprs! Jo šai reizē es neatkāpšos. Mans ceļš ved pāri visām gravitācijām. Kā pasaules, kas savā ugunīgā skrejā tik ap sauli, tā mana dvēsele… tā pazīst… tik vienu trajektoriju!

Mans aklais ķermenis, tas smelgdams kļūst par vienu lielu aci! Es tevi rieta tumsā ietriekšu, kā tu reiz uzdrīkstējies mani ietriekt! Lai plīvurs

kļūst par līķautu! Ar tavu tīmeklīgo, aklo gribu es tevi pašu nožņaugšu.. Leviatān! Leviatān!

Mēs jutām viņa rokas pastiepjamies un satveram, un nogalinām.

Visbeidzot atskanēja: Vai es to spēju, slāpes remdēdams?

- Slāpes remdēdams… Kvello atkārtoja savā paša balsī.

Mēs stingi stāvējām un klausījāmies; kaptei­nis bija apklusis.

Загрузка...