Tagad un mūžīgi

10. nodaļa

Kvello domas izlidoja ārpus kuģa, sekoda­mas vientuļajam kapteinim.

Un, kaut gan redzēt es viņu nevarēju, es dzir­dēju, ko viņš visbeidzot teica šādus vārdus:

- Ko.7 Nekā nav.7 Viss zudis, aprimis.7 Vai tāds ir gals? Kad vairs nav ne trauksmes, ne vajāša­nas, ne medību, ne mērķa? Ak, tieši tā man ir visvairāk bail: nav mērķa! Un no šī brīža kas gan ir kapteinis? Kam derīgs, ko viņš dara, ja laiks un apstākli ir satriekuši stāvās kalnu grē­das un viņa priekšā paveras tik vienmuļš līdze­nums uz visām pusēm, tik viena blāva ziemas novakare pat bez tējas tases pie kamīna, lai iesildītu vecos kaulus?

Ak Dievs, kad iztēlojos garas, bezjēdzīgas pēcpusdienas, kam gals nav sagaidāms vai arī

tas pienāk apdullumā, izžulgušas tējas lapas aukstā tase, kur nav ne kaislību, ne asins nav dzīvības, tieši tas var mani nokaut! Viena sausa lapa, ko pāršķirs grāmatā, būs nāvīgs belziens, viens viesistabas saulē dejošs putek­lītis mani nosmacēs! Tā vienkāršība, kas slēp­jas rātni tīrās un klusās telpās, kas vakaros rod mieru glīti klātās gultās un idiotu smaidos! Ak, aiztaupiet man to! Tāds aprimums ir vīna spiede, kas satriec dvēseli…

Un tomēr… Dievs… es jūtu… pats Visums šobrīd piepilda man sirdi ar klusu prieku! Nere­dzama apdziest kāda maza gaisma, bet kaut kur cita iedegas, lai spoži uzkvēlotu. Pusnakts manā dvēselē, bet kāda noklīdusi saule man atgādina: kaut kur pēc miljons gadiem reiz avotaukstā rītā zēns, piecēlies no gultas, gaidīs ceļojošu cirku tuvojamies ciemam un nesam dzīvību ar karogiem un bungām, un raibām ugunīm, un mērkaķēniem… Vai gan es labprāt liegtu viņam to šo prieku -, celties, lai skrietu cirka ratiem pretī? Jā, to es darītu!

Bet… nē, ak Dievs, nē taču! Sirds man lūst, kad viņu iztēlojos vārgu, mūža galā… bet vai es viņu brīdinātu, lai lapu nepāršķir un neļauj dzīvei sākties?

Jā, to es darītu! Jo mūsu dzīve tā ir apgrē­cība pret mums pašiem.

Bet atkal, atkal es valdu mēli un ļauju viņam rotaļāties, kā iepatīkas… Ej, zēn, es viņam teiktu, traucies tālās galaktikās! Sāc dzīvot, tver prieku, baudu iepazīsti! Par mani nebēdā… Nekas, ja melnā naktī klīstu…

Smols, piepeši parādījies man aiz muguras, pasniedzās un kaut ko paregulēja uz pults. Ekrāns atdzīvojās, un mēs ieraudzījām kapteini šūpojamies izplatījumā ārpus kuģa, ar kuru viņu savienoja tikai gaisa caurule. Kapteinim rokā bija šaujamierocis, tomēr seja, vīdēdama zem maskas, pauda neizlēmību. Kvello domas meklējot sarosījās un saskārās ar krietnā Redlija domu pasauli, un tajā es izlasīju: “Kad viņš tā runā, kā man būtu jārīkojas? Darīt tam visam galu vai nedarīt? Kā gan viņš svaidās no gais­mas uz tumsu, turp, atpakaļ… viņa ārprātā nav

pastāvības, viņš arī mani jau izsitis no prāta! Es viņu labprāt nogalētu. No otras puses", īstas pārliecības nav.”

- Leviatān! kapteinis kliedza melnajā tuk­šumā visapkārt. — Parādies! jo tev tur jābūt!

Es dzirdēju viņa elpu Izčaukstam bezgalībā, viņam gaidot atbildi, kas tā arī neatskanēja.

- Ak, Dievs, viņš turpināja, atgriez man kaut miljondaļu manu zēna sapņu! Atjauno man redzi! Kaut vienu mirkli šajā garā naktī dod man to spēku, ko piešķir pasaues aptversme, lai veicu iesākto, lai ar šīm acīm es tumsu saska­tītu, bet, redzot kaut ko baltu, lai zinātu, ka tā ir nāve; lai savu roku spēku es beidzot liktu lietā! Atgriez man redzi, Dievs, jo es to vēlos un padevīgi lūdzu… lūdzos, raudādams un Tavā priekšā zemodamies!

To izteicis, kapteinis apsviedās apkārt, it kā grasītos aizkūleņot izplatījumā, it kā šie vārdi būtu likuši viņam zaudēt līdzsvaru.

- Nē! Kapteinī iekliedzās Redlijs.

- Bet… jā! Esmu uzklausīts! viņš sauca, cenzdamies noturēties uz vietas. Pagaidiet,

man atgriezusies redze! Es redzu zvaigznes! Ak… tūkstošiem, miljoniem… Zvaigznes!

Pēc tam viņš vairs tikai raudāja.

Redlijs, uz tām pašām zvaigznēm lūkodamies, teica: Paldies tev, Dievs, par pamācošiem brī­numiem… bet vai viņu tie izmācīs?

- Kas tas? Vai tu esi Redlijs? kapteinis iesau­cās. Beidzot es redzu sava drauga seju! Viņš pastiepa roku, gandrīz pieskardamies pie pirmā palīga caurspīdīgās maskas.

Redlijs atbildēja: Jā, tā ir drauga seja. Un draugs jums saka: atgriezieties! Viss vēl ir labo­jams! Mēs esam ieguvuši laiku. Jūs atkal redzat. Ko vairāk mēs šobrīd varam vēlēties? Tas ir brī­nums, zīme! Jums sniegta īsta Dieva dāvana! Tad rīkojieties saskaņā ar to!

- Es tā darīšu, atbildēja kapteinis. Bet vispirms ļaujiet man padzerties… paskatīties… Ak, Redlij, šī vēsā, kristālskaidrā redzesspēja avotūdens svaigums! Ak, cik daudz jaukas dīvainības, Dievs, Tavā pasaulē! Tik ilgus gadus esmu pēc tās slāpis! Kā lai tagad atdzeros?

Ļauj manim lūkoties un īsti viedēt! Ar platām acīm platām platām es to tveru!

Mūsu priekšā monitorā pulsēja lēni dzelten zaļi viļņi; mēs dzirdējām tālas, zvanu skaņas, cil­vēku pūļu un pilsētu trotšņus._

Es saspringti ieklausījos

- Kvello, es jautāju, kas tas ir?

- Laiks… tas izgriežas uz otru pusi.

- Skaties, uztver! kapteinis viņam pavēlēja. Un Kvello stāstīja mums visu, ko redzēja un

uztvēra:

- Mezgls ticis vaļā… laika kamols atkal atrai­sījies! Gadi rit uz otru pusi. Esam atgriezušies! Leviatāns mums atdod mūsu laiku un gadskaitli. Patlaban ir divtūkstoš deviņdesmit devītais.

- Divtūkstoš deviņdesmit devītais! iegavi­lējās kapteinis. Redlij, vai jūs dzirdat?

-Jā, kaptein, jā!

- Mēs atkal esam paši savā laikā! Dievs mani apdāvina ar divām veltēm laika atgriešanos un redzi!

- Viņš dāsni devis, kaptein… Izlabojis kalen­dāru un sadziedējis jūsu acis.

-Ja vien tas būtu tiesa…

- Vai tad nav?

- Nē, tikai šķietamība! Ne jau Dievs, bet Zvērs mani kārdina, piešķirdams šīs veltes. Tas mani uzpirkt grib, lai viņam netuvojos, tas mani pārsātina ar redzes orģijām, lai apmie­rinos un vācos prom! Viltus dāvanas! Ja vaja­dzīgs, es pats sev acis izraušu vai aizšūšu ar die­giem! Es neesmu piemānāms un iebarojams! Es neņemšu! Es mierā nepalikšu! Ja laiks man atdots, es to izmantošu, lai pārdomātu darāmo. Ja redze man ir atdota, es noskatīšu, kur izrakt bedri pretiniekam. Leviatān, lai tavas veltes kļūst par zobenu, ko ietriekšu tev krūtīs!

- Kaptein, mēs varam glābties!

- Kāpēc? Lai bēgtu atpakaļ uz Zemi? Kas zin, pa ceļam laiks apvērsīsies atkal un mēs tur nokļūsim, lai apbedītu Kārļa Lielā kaulus vai noskatītos, kā Cēzars noasiņo forumā!

- Pie Kristus miesām! Ak, Dieva rēgs, ak, dod man spēku ietriekt viņam lodi pierē!

Redlija šaujamierocis nu tēmēja tieši uz kap­teini.

- Jūs to nemūžam nedarītu.

- Bet ja es spētu!… Redlijs iesaucās. Cik brīnišķīgi būtu atgriezties uz Zemes un vien­kāršībā vadīt dienas starp alu cilvēkiem un mamutiem… dzīvot, nevis murgus ciest kā tagad… baudīt atpūtu!

- Mister Redlij, mēs pūtīsimies, kad būsim iekļuvuši nogalētā baltā vaļa sirdī.

- Viss skaidrs, teica Redlijs. Man ir bei­gas. Kāds labums no šaujamā? Leviatāns jau nāk, lai mani aprītu kā nieku. Vai iesim ar to sveicināties, kapteini?

Parādījās liela gaisma, mūs apņēma neticama skaņa, varens, fantastisks žilbums un spožums.

Un Kvello atkārtoja: Lai mani aprītu kā nieku.