Tagad un mūžīgi

28. nodaļa

Viņš gulēja un sapņoja.

Viņš atradās vilcienā, kas gāja uz austrumiem, un tad negaidot viņš bija Čikāgā un, kas vēl vairāk pārsteidzoši, viņš bija Mākslas insti­tūta priekšā un devās augšup pa kāpnēm, tad gāja pa gaiteņiem un beidzot nostājās pie lie­liskā gleznojuma “Svētdiena parkā”*.

Pie gleznas stāvēja arī kāda sieviete; viņa pa­griezās, un Kārdifs ieraudzīja, ka tā ir viņa lī­gava.

Viņa acu priekšā līgava strauji novecoja; tā sacīja: “Tu esi pārvērties.”

* Domāta izcilā franču gleznotāja, postimpresionista Žorža Serā (Georges Seurat, 1859-1891) visslavenākā glezna “Svētdienas pēcpusdiena la Grande Jatte salā”, kas glabājas Čikāgas Mākslas institūtā.

Viņš atbildēja: “Nē, es nepavisam neesmu pārvērties.”

“Tava seja ir citāda. Tu esi nācis, lai atvadī­tos.”

“Nē, tikai lai tevi apraudzītu.”

“Nē, tu esi nācis, lai atvadītos.”

Un, viņam vērojot, līgava kļuva vēl vecāka, bet viņš jutās pavisam mazs, stāvēdams varenās gleznas priekšā un cenzdamies iedomāties, ko tādu šobrīd varētu sacīt.

Tad piepeši viņas vairs nebija.

Viņš izgāja pa institūta durvīm, un kāpņu lejgalā stāvēja septiņi vai astoņi draugi.

Viņam vērojot, draugi kļuva arvien vecāki un beidzot sacīja to pašu, ko bija teikusi līgava. “Tu esi atnācis atvadīties.”

“Nē, nē, tas nav tiesa!” viņš iebilda.

Tad viņš pagriezās un ieskrēja atpakaļ ēkā jauns vīrietis, kas veco gleznu vidū piepeši jutās vecs.

Un tad viņš pamodās.