Tagad un mūžīgi

17. nodaļa

- Būsiet jau dzirdējis par “puķējm laukā… Mācaities no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj… tāpat kā jūs! Jums taču nekur nav jākustas, vai ne? Tikai reizēm, kā šonakt. Pa lielākai daļai visa jūsu kustība notiek galvā šurpu turpu starp ausīm. Nu,, vai man nav taisnība?

- Ka tevi nelabais! Kārdifs iesaucās, ciešāk sagrābdams piezīmju bloku. Vientuļnieki! Kas labprāt slēpjas! Individuālisti! Bariem! Jūs visi esat rakstnieki!

- Tas jums labi izdevās.

- Rakstnieki…

- Katrā pansijas numurā un istabā, bēniņos un puspagrabos, un pieliekamajos kambaros, abās ielas malās līdz pat pilsētas robežai.

- Visa pilsēta, pilnīgi visi?

- Visi, ja neņem vērā dažus slinkus nejēgas.

- Kaut kas nedzirdēts!

- Nu, tagad jūs to dzirdat.

- Zalcburga mūziķu, komponistu un diri­ģentu pilsēta… Zenēva pilna baņķieru, pulk­steņmeistaru un klibojošu neveiksminieku, kas

atgriezušies no slēpošanas kūrortiem… Nantaketa vaļu zvejnieku un viņu atraitņu dzīves­vieta… vismaz kādreiz bijusi. Bet šeit, šeit!…

Pielēcis kājās, Kārdifs plati ieplestām acīm lūkojās uz pusnakts tumsā grimstošo pilsētu.

- Necentieties saklausīt rakstāmmašīnas, sacīja Kulpepers. Viss notiek klusumā.

Divvientulībā ar bloknotu un zīmuli. Rakstām­spalvas klusā čerkstoņa, slīdot pa papīru… domāja Kārdifs. Vasarīgi rāmas domas vasarīgi rāmās pēc­pusdienās.. .

- Mjā… rakstnieki… viņš domīgs ņurdēja, uzlūkodams te vienu, te otru naminu. Viņiem nav nekur jābrauc. Un, ja manuskriptus nosūti izdevniecībai pa pastu, nevienam nav jāzina ne tavs dzimums, ne ādas krāsa, ne arī, cik īss vai garš tu esi. Te varētu dzīvot punduru vai pat cirkā rādāmu milžu kopiena. Rakstnieki… Nu, pie velna vecmātes!

- Lūdzu, ievērojiet pieklājību!

Kārdifs pagriezās atpakaļ, lai uzlūkotu sarunbiedru. Bet viņi visi taču nevar būt slaveni?

- Pa lielākai daļai.

Ja jūs minētu uzvārdus, vai es kādu no viņiem pazītu?

-Jā, bet es to nedarīšu;

- Vesels talantu bišustrops! Kārdifs noels­damies teica.'Bet kā viņi visi te nokļuvuši?

- Gēni, hromosomas… garīga nepieciešamī­ba. Būsiet taču dzirdējis par radošajām nomet­nēm? Šī vienkārši ir lielāka. Mēs visi esam līdzīgi, radniecīgas dvēseles. Neviens nesmejas par to, ko kāds uzraksta. Nekādu dullo, nedz alkoholiķu gan pie mums nav, orģijas arī nerī­kojam.

- Tad jau Frensiss Skots Ficdžeralds netiktu pieņemts?

- Labāk lai nepiesakās!

- Izklausās visai garlaicīgi.

- Tikai tad, ja jūs būtu nozaudējis bloknotu un rakstāmo.

- Jūs arī pie viņiem piederat?

- Ta paklusām.

- Dzejnieks?

- Kuš, ne tik skaļi! Kāds vēl izdzirdēs…

- Dzejnieks… Kārdifs nočukstēja.

- Pa lielākai daļai rakstu haikas. Pusnaktī, kad uzlieku brilles un pasniedzos pēc spalvas­kāta. Tadas pushaikas vien sanāk, par daudz zilbju.

- Piemēram?

Un Kulpepers nodeklamēja:

Ai, kaķēniņ, ko es tik ļoti mīlu…

Ai, purniņ, kas esi man tik bezgaldārgs…

Kā gan tu, putniņ, esi ticis kaķim zobosi’

Kārdifs no prieka iesmējās. Es nemūžam nespētu neko tādu uzrakstīt!

- Neraizējieties par spējām! Rakstiet!

- Ir negrasos! Vēl!

Sniega kupena pie mana satvīkušā vaiga.

Vēss sniegs zem maniem pirkstiem.

Tu esi prom.

Kulpepers apklusa un, slēpdams mulsumu, ņēmās no jauna piebāzt pīpi.

- To es bieži nelasu, viņš teica. Pārāk bēdīga.

Brīdi valdīja klusums, tad Kārdifs ievaicājās: Kā tad jūs, rakstnieki, sazināties ar ārpa­sauli?

- Reizi mēnesī es aizvedu vienu autokravu ar manuskriptiem uz kādu attālāku pilsētu, lai nosūtītu no tādas vietas, kur nedzīvojam, un atvedu veselu lērumu čeku un vel lielāku lērumu noraidījuma vēstuļu. Visa raža, graudi un pelavas, nonāk mūsu bankā, kurai ir tikai viens direktors un kasieris… un tur arī paliek gadījumam, ja kādudien mums vajadzētu no šejienes aizbraukt…

Kārdifs piepeši juta, ka viscaur nosvīst.

- Vai jūs ko gribējāt sacīt, mister Kārdif?

-Tūlīt…

- Nav jau nekur jāsteidzas. Vēlreiz aizde­dzis pīpi, Kulpepers atkal noskaitīja:

Māte atceras mirušo dēlu.

Kādos tālumos viņš būtu aizklīdis tagad,

Drosmīgais spāru mednieks ?

- Ta gan nav manis sacerēta. Diemžēl… Japāņu. Ļoti sena.

Kārdifs, soļodams pa verandu turp atpakaļ, apstājās un teica:

- Apžēliņ, viss taču saskan! Rakstniecība ir vienīgais darbības veids, ar ko tik nomaļu pilsē­tiņu būtu iespējams uzturēt. Tā ir gluži kā uzņē­mums, kas tirgojas pa pastu.

- Rakstniecība jau arī ir tirgošanās pa pastu. Ja kas iepatīkas, izraksti čeku, nosūti un viens, divi, “Džonsons un Smits” no Viskonsinas pavalsts tev atsūta visus pilnīgai laimei nepieciešamos priekšmetus. Kaleidoskopu… Brilles ar atpakaļskata spogulīšiem… Karne­vāla maskas… “Annas” lelles… “Parīzes Diev­mātes katedrāles” videoklipus… Antīka stila skapjus… ar skeletiem…

- Viss augstākās kvalitātes! Kārdifs teica un pasmīnēja.

- Viss augstākās kvalitātes, apstiprināja Kulpepers.

Un viņi abi klusītēm nosmējās.

Dziļi ieelpojis un izelpojis, Kārdifs sacīja:

- Tatad šī ir rakstnieku pilsēta!

- Taisāties uz palikšanu?

- Nē, uz prombraukšanu… Kārdifs aprāvās un aizlika roku mutei priekšā, it kā nejauši būtu pateicis kaut ko nepiedienīgu.

- Ko tad tas nozīmē?! Kulpepers šūpuļ­krēslā gandrīz palēcās.

Tomēr Kārdifs nepaguva atbildēt. Lejā uz mauriņa bija parādījies bāls tēls; nu tas kāpa augšup lievenī.

Kārdifs pasauca viņu vārdā.

Nokļuvusi pie durvīm, Eliasa Kulpepera meita sacīja: Nāc, kad būsi gatavs nākt!

Kad būšu gatavs?… Kārdifs domās drudžaini atkārtoja. Kad būšu gatavs!…

Sieta durvis aizvērās.

- Iedzeriet, noderēs! teica Eliass Kulpepers, sniegdams viņam glāzi.

Kārdifs to paņēma.

Atkal viņu gaidīja lielā gulta gluži kā sniega kupena vasaras naktī. Nefa bija atlaidu­sies uz vieniem sāniem un raudzījās griestos, un nekustējās. Džeimss Kārdifs klusēdams apsēdās uz pretējās gultas malas, tad beidzot atslīga spil­venā un gaidīja.

Beidzot viņa teica: Šķiet, kopš ierašanās tu visai daudz laika esi aizvadījis mūsu pilsētas kapsētā. Ko tu tur meklē?

Brīdi raudzījies tukšajos griestos, viņš atbil­dēja: Šķiet, tu nesen gāji uz dzelzceļa staciju, kurā gandrīz nekad neierodas vilcieni. Kāpēc?

- Šķiet, ka mēs abi kaut ko meklējam, bet nevaram vai negribam atzīties, kāpēc vai arī kas tas ir, Nefa nepagriezdamās atteica.

- Ta šķiet.