Tagad un mūžīgi

24. nodaļa

Viņi pabrauca garām kapsētai.

Esmu pastrādājis slepkavību, Kārdifs nodomāja. Un piepeši uzsauca: Klod!

Zirgs apstājās, Kārdifs izlēca no ratiem un metās iekšā kapsētā.

Pārliecies pār kapu, viņš drausmā steigā snie­dzās pēc zārka vāka, lai to paceltu.

Džeimss Edvards Makkojs joprojām atradās zārkā; miris viņš nebija, tikai gulēja; rimis pre­toties, viņš bija ļāvies snaudai.

Atviegloti uzelpojis, Kārdifs uzrunāja lejā guļošo briesmīgo ienaidnieku, priecādamies, ka tas ir dzīvs.

- Paliec, kur esi! viņš tam sacīja. Vēl tu to nezini, bet tu brauksi mājās. Un uzmanīgi

nolaida vāku lejup, atbalstīdams to ar kādu zaru, lai zārkā ieplūstu gaiss.

Pēc tam viņš skriešus devās atpakaļ pie Kloda; nojauzdams, ka apciemojums beidzies, zirgs jau naigi klabināja prom.

Pagalmi un verandas visapkārt bija tukši.

Interesanti gan, Kārdifs nodomāja, kur viņi visi palikuši?

Klodam apstājoties, viņš guva atbildi.

Viņi bija nokļuvuši pie lielas, glītas mūra ēkas, kuras ieeju rotāja divas ēģiptiešu sfinksas, pusdieves, puslauvas, ar tādām sejām, kurām viņš gandrīz zināja vārdu.

Kārdifs izlasīja izkārtni: HOUPA MEMORIĀLĀ BIBLIOTĒKA.

Un zemāk, mazākiem burtiem: Tu, kas še ieej, iepazīsti cerību!

Uzkāpis pa bibliotēkas kāpnēm, Kārdifs pie lielajām dubultdurvīm ieraudzīja stāvam Kulpeperu; likās, ka vecākais vīrs viņu būtu gaidījis. Kulpepers viņu aicināja apsēsties uz kāpnēm.

- Mēs jūs gaidījām, viņš teica.

- Mēs?…

Visa pilsēta vai gandrīz visa, sacīja Kulpepers. Kur jus uzturējāties?

- Kapsētā, Kārdifs atbildēja.

- Jūs tur uzturaties pārāk bieži. Vai ir kādi sarežģījumi?

- Bija, bet vairs nebūs, ja palīdzēsiet man ar vienu sūtījumu, kam jānokļūst mājās! Vai vil­ciens tuvākajā laikā ir gaidāms?

- Kaut kad šodien vienam būtu jāiet garām, teica Eliass Kulpepers. Bet diez vai tas apstā­sies. Kaut kas tāds nav atgadījies kopš…

- Varbūt to var apstādināt?

-Ja nu vienīgi ar signalizācijas ugunīm.

-Jūs varētu pamēģināt. Tam sūtījumam tie­šām jānokļūst mājās.

- Iedegšu ugunis, Kulpepers sacīja. Uz kurieni sainis jāsūta?

- Uz mājām, Kārdifs atkārtoja to pašu vārdu. Uz Čikāgu. Izrāvis no sava rakst­nieka bloknota lapu, viņš uzrakstīja adresi un pasniedza Kulpepcram.

- Uzskatiet, ka jau izdarīts! Kulpepers teica un piecēlās. Nu gan jums jāiet iekšā!

Un Kārdifs atvēra lielās ēkas durvis.

Virs lasītāju apkalpošanas letes rotājās uzraksts: CARPE DIEM! TVER MIRKLI! Un Kār­difs nodomāja: tur varēja uzrakstīt arī “Tver grāmatu! Veido likteni! Dzemdē metaforu!”

Viņa skatiens aizslīdēja pāri zālei, atklādams lielāko daļu pilsētas iedzīvotāju sasēdušu pie kādiem diviem desmitiem galdu ar vaļējām grā­matām priekšā, lasot un ievērojot KLUSUMU, ko aicināja ievērot cits uzraksts.

It kā viena diedziņa vilkti, visi pagrieza galvu pret Kārdifu, pamāja un atkal pievērsās grāma­tām.

Jaunā sieviete aiz lasītāju apkalpošanas letes bija neticami skaista.

- Ak Dievs! Nefa! viņš nočukstēja.

Viņa pacēla roku un norādīja virzienu, tad pamāja, aicinādama sekot.

Nefa gāja gar tumšām grāmatplauktu rindām, un likās, ka viņai ir līdzi laterniņa, jo viņas sejas starojums apgaismoja visu. Lai kurp viņa vēr­sās, tumsa atkāpās un zeltītie burti uz grāmatu muguriņām plauktos maigi iespīdējās.

Pirmais lielais grāmatu statnis bija apzīmēts ar uzrakst u ALEKSANDRIJA I.

Un otrais ALEKSANDRIjA II.

Un pēdējais ALEKSANDRIJA III.

- Nesaki..; viņš klusi ieminējās. Ļauj man! Aleksandrijas bibliotēkas, kuras pastā­vēja piecsimt vai tūkstoš gadu pirms Kristus dzimšanas, ir degušas trīs vai pat vairāk reižu. Viss gāja bojā!

- Jā. Pirmajos plauktos atrodas grāmatas, kas sadega pirmajā ugunsgrēkā. Tas bija vien­kāršs nelaimes gadījums. Otrajos plauktos ir otrā ugunsgrēka grāmatas. Arī otrais izcēlās gadījuma pēc. Te ir visi teksti, kas sadega tajā briesmīgajā reizē. Un trešajā glabājas visas trešā ugunsgrēka grāmatas un rakstu ruļļi, viss, kam četrsimt piecdesmit piektajā gadā pirms Kristus pielaida uguni satrakojies pūlis, apņēmies iznī­cināt visu to, kam sakars ar vēsturi, dzeju un teātri. Četrsimt piecdesmit piektajā gadā… Nefa klusi atkārtoja.

- Ak Dievs, bet kā tās paglābās, kā tās šeit nokļuva? pārsteigts jautāja Kārdifs.

- Mēs tās nogādājām šeit.

- Kā?!

- Mēs esam kapu izlaupītāji. Nefa pārvilka ar pirkstu pār grāmatu muguriņām. Prāta spēcināšanai un dvēseles apgaismošanai mēs to darām… pieņemot, ka varam nojaust, kas ir dvēsele. Jau sen pirms Šlīmaņa, kas “atklāja” nevis vienu, bet pārdesmit Troju, mūsu priekš­teči uzsāka spēlīti “mans atradums mans iegu­vums” ar pasaules visu laiku lielāko bibliotēku, to, kura ugunī nesadeg, kura pastāvēs mūžīgi, kura ļauj katram, kas tajā ienācis, pieskarties, aptaustīt, iegūt sev vēl kādu eksistences frag­mentu ārpus tā, kas atvēlēts viņam pašam. Šī ēka ir pilnīgi droša pret jebkuriem ugunsgrē­kiem. Šādā vai tādā veidā tā nokļuvusi pie mums no Mozus, Cēzara un Kristus laikiem un pastāvēs arī pēc lidojumiem uz Mēnesi.

- Tomēr… bibliotēkas taču gāja bojā! Vai šie te ir dublikātu dublikāti? Zudušais no jauna atrasts, bet kā? jautāja Kārdifs.

Nefa klusi pasmējās. Darbiņš bija pamatīgs! Šurpu turpu cauri gadsimtiem… viena grāmata

atgūta tur, viena luga še, citur kāds dzejolis… Milzīga mozaīka, salikta no gabaliņiem…

Un maigajā pusgaismā, kas sijājās no bibliotē­kas augstajiem logiem, viņa pagājās uz priekšu, ar pirkstiem apglāstīdama vārdus un nosauku­mus.

- Atceries to gadījumu, kad Hemingveja sieva bija atstājusi vīra romāna manuskriptu vilcienā un tas pazuda uz visiem laikiem?

- Kas notika vai Hemingvejs viņu nošāva vai izšķīrās?

- Viņi vēl kādu laiku nodzīvoja kopā. Bet manuskripts ir šeit.

Kārdifs pētīja nobružāto kartona kasti ar uzlīmi un mašīnraksta nosaukumu: “Kilimandžāro pakājē”.

- Vai tu to esi lasījusi?

- Nē, mēs baidāmies lasīt… Ja romāns ir tik­pat brīnišķīgs kā daži citi Hemingveja darbi, mēs mocītos ar apziņu, ka tas nemūžam neie­raudzīs dienasgaismu. Ja izrādītos, ka tas ir vājš, mēs justos vēl sliktāk. Varbūt Papa Hemingvejs apzinājās, ka nozaudēts tas ir vērtīgāks. Viņš

taču uzrakstīja citu vietā “Kilimandžaro snie­gus”.

- Kā tad jums izdevās to uziet?

- Tonedēļ, kad tas pazuda, mēs ielikām slu­dinājumu avīzē. Papa nedarīja pat ne to. Aiz­sūtījām viņam kopiju, bet atbildi nesaņēmām. Nākamajā gadā nāca klajā “Sniegi”.

Nefa atkal pagājās uz priekšu, aizskardama sējumus.

- Edgara Alana Po pēdējais dzejolis, norai­dīts… Hermaņa Melvila pēdējais stāsts, ko neviens nav lasījis…

- Kā tā?

- Viņu pēdējos dzīves mirkļos mēs stāvējām viņiem klāt. Mirēji reizēm runā savādās mēlēs. Zinot visvisādu delīriju valodu, ir iespējams atšifrēt to skumjo, dīvaino patiesību, ko mirēji pauž. Līdz pašam nakts melnumam mēs kā tādi sargeņģeļi viņus uzmanām, lai uztvertu vispēdējo dievišķās dzirksts uzplaiksnījumu, paturētu sev viņu pēdējos vārdus. Kāpēc? Būdami laika ceļotāji, mēs uzskatām, ka mums pienākas glābt un glabāt visu to, kas cilvēces ceļā uz mūžību

varētu zust vai tiktu nozaudēts, ja to nepie­skatīsim, un papildināt to ar mūsu ilgās dzīves ceļojuma iespaidiem. Mēs ne vien esam pētījuši Trojas drupas un sijājuši Ēģiptes smiltis, meklē­jot viedus akmentiņus, ko palikt zem mēles, lai runa kļūtu skaidrāka, mēs līdzīgi kaķiem ieel­pojam mirstīgo cilvēku dvašu, pārtveram un palaižam brīvē viņu slepenos čukstus. Vismazā­kais, ko varam darīt, lai pateiktos par savu ilgā mūža velti, ir dalīties tajā ar nedzīvo papīru romāniem, dzejoļiem un lugām, grāmatām, kuras iegūst dzīvību, ja tās lasa cilvēka acis. Nekad nepieņem dāvanu, ja nevari to atdot divkārt! No aizmūžiem līdz aizparītam mūsu ceļasoma ir šī bibliotēka ar tās kluso runu. Katra »

grāmata taču ir gluži kā Lācars, kas piecēlās no miroņiem, vai ne? Atvērdams grāmatas vāku, tu, lasītāj, kļūsti par Dieva dēlu, kas liek Lācaram celties un staigāt. Un viņš atkal dzīvo tie atkal dzīvo -, pamirušie vārdi, ko tavs skatiens atdzīvinājis un sasildījis…

- Agrāk es nedomāju… iesāka Kārdifs.

- Domā! Nefa teica un pasmaidīja. Bet tagad, viņa turpināja, tagad, šķiet, pienācis laiks kopīgajam piknikam. Svinēsim… kas zina, ko, bet svinēsim!