Tagad un mūžīgi

2. nodaļa

Ak, kosmosa raķetes sīkā sarežģītība! Miljards un viens lēmums un situācijas risinā­jums! Simttūkstoš zīdaiņu pudelīšu ar superhomogēnu putru Visuma bērniem! Svaigs gaiss, kas plūst no stikla kapsulā ieslēgta dārza! Gards ūdens, ko automāts ražo no sviedriem!

Lai skan visi zvani un mašīnu taures! Lai uzzibsnī gaismas, jo tuvojas pērkons! Bēdziet, vīri un sievas!

Mēs ar Kvello stāvējām pie palaišanas torņa, pacēluši galvu augšup, lūkodamies uz milzīgo kosmosa kuģi. Kopš dīvainās sarunas ar Eliju bija aizritējusi nedēļa, septiņas dienas, pilnas saspringta darba, mums un pārējai kuģa koman­dai gatavojoties ceļojumam.

- Paklau, Kvello, es sacīju, visā pagājušās nedēļas laikā, darbojoties un skraidot gan kuģī, gan tā apkārtnē, mēs ne reizi neesam manījuši mums solīto kapteini, ne aklu, ne redzīgu.

Kvello pievēra acis un piešķieba dīvaino galvu. Pēc tam nočukstēja:

- Tas ir vinš…

- Ko? es iesaucos. Kur?

Kvello nomurmināja: Viņš ir tuvumā. Tad pagriezās un norādīja uz palaišanas torņa spraišļiem. Lifts patlaban cēlās augšup, un stik­lotajā būrī varēja saskatīt tumšu, vientuļu cil­vēka stāvu.

- Lūk, mūsu kapteinis! čukstēja Kvello.

*

Astronautu dievnams. Biju ienācis pirms rīt­dienas lidojuma noskaitīt lūgšanu. Kvello mani pavadīja, lai arī man nebija ne jausmas, kādu dievu viņš grasās pielūgt, ja vispār viņam bija kāds dievs. Pēc raķešu starta laukuma spožās gaismas katedrāles puskrēsla bija tīkama atpūta acīm. Šai miera un svētuma pilnajā vietā mēs

pacēlām acis augšup uz plašajiem, kupolveidīgajiem griestiem un ieraudzījām tur šūpojamies kosmosā sen zudušu astronautu, vīriešu un sieviešu, caurspīdīgos apveidus. No viņiem uz mums strāvoja tāda kā klusa čaboņa, daudzbal­sīga čukstēšana.

- Tie tur… Kāpēc?'-vaicāja Kvello.

Palūkojies uz gaisā peldošajiem, es atteicu:

- Piemiņas zīmes un tēli… to balsis, kas gājuši bojā un uz laiku laikiem raduši pēdējo atdusas vietu starp zvaigznēm. Viņus pieminot, saules lēkta un rieta stundā viņu dvēseles projicē un viņu balsis atskaņo šeit, augstajā katedrālē.

Tad mēs abi palikām klusu, skatīdamies un klausīdamies.

Kāda balss skandēja: Deivids Smits, 2050. gada jūlijā pazudis netālu no Marsa…

Un cita, augstāka un maigāka: Elizabete Bola, 2087. gadā noklīdusi no kuģa Jupitera apkaimē…

Un vēl cita, skanīgāka, atkal un atkal: Roberts Hinkstons, 2063. gadā iekļuvis meteoru plūsmā un gājis bojā, apbedīts Visuma telpā…

Čuksts: Apbedīts…

Un cits čuksts: Pazudis…

Un visi kopā, atkārtodami: Telpā, telpā, telpā…

Saņēmu Kvello aiz rokas un pagriezu uz kan­celes pusi. Skaties, es rādīdams teicu, tur, kancelē, tu ikkatrubrīd vari ieraudzīt vīru, kas jau kopš simt gadiem ir miris. Taču viņa perso­nība bija tik izcila, ka viņa dvēseli digitalizēja un radīja viņa balss ierakstus, tos atgūstot no viņa dvašas visvieglākajām kustībām.

Kamēr runāju, gaisma apspīdēja cilvēka stāvu, kas pamazām slējās augšup no kanceles.

- Cienīgtēvs Elerijs Kolverts, es nomurmi­nāju.

- Robots? klusi jautāja Kvello.

-Jā, bet arī kas vairāk. Mūsu priekšā ir robots ar šī lieliskā cilvēka cēlo dvēseli.

Pēc tam gaisma atkal kļuva nespodra, un cienīgtēva Elerija Kolverta brīnumainais trīsdi­mensiju dubultnieks sāka sprediķot.

- Vai Dievs ir miris? tas vaicāja. Tagad jau novazāts jautājums. Taču kādreiz, kad man to uzdeva, es smiedamies atteicu: miris Viņš nav, tikai aizgājis nosnausties līdz tam laikam, kad jūs, garlaicīgie pļāpas, beidzot visi būsiet apklu­suši!

Man un Kvello visapkārt nošalca klusi smiekli, tad cienīgtēvs Elerijs Kolvērts turpināja;

- Vēl labāk būtu atbildēt ar pretjautājumu: varbūt tu pats esi miris? Bet vai tad asinis neriņķo tavu roku dzīslās, vai šīs rokas neiekustas, skardamas metālu, vai metāls neiekustas, skardams kosmosa dzīles? Vai tavu dvēseli nesatrauc alkas pēc tālēm un ceļošanas? Tas viss notiek! Tātad tu esi dzīvs. Tātad Dievs ir dzīvs. Tu esi plāna, dzīva kārtiņa uz nejutīgās Zemes, tu esi Dieva daļa, kas sevi apliecina, tiekdamās pēc izplatījuma bezgalības. Bet cik daudz gan vēl ir Dieva, kas guļ modrā miegā! Cik daudz gan vēl ir pasauļu un galaktiku, kuras sevi neap­zinās! Tomēr šeit, pie mums, Dievs ir miegā sakustējies. Tu esi sakustējies. Viņš mostas, jo tu mosties. Dievs pasniedzas pēc zvaigznēm. Tu esi Viņa roka. Par pasaules radīšanu nav šaubu, un tu dodies meklēt. Viņš dodas atrast, jo tu

dodies atrast. Tāpēc viss, ko skarsi savā ceļā, būs svēts. Tālās pasaulēs tu savus tuviniekus satiksi, un tie būs dīvaini un biedējoši, tomēr tavi radi. Esi laipns pret viņiem! Zem miesas čaulas būs tāds pats Dieva bērns kā tu.

Jūs, mūsdienu Jonas, ceļodami spoži kalta metālvaļa vēderā, jūs, astronauti, kuģodami vistālākajās zvaigžņu jūrās, nenoziedzieties ne pret sevi, ne saviem briesmīgajiem brāļiem, ko tur satiksiet, bet raugiet aptvert šo brīnumu, kas ir Telpa, Laiks un Dzīvība visaugstākajos jomos un vistālākajos nostūros, kuri pieder Mūžībai! Vai! jums, ja visu dzīvu radību jūs neturēsiet svētu un, elpu ievilkdami, nevarē­siet sacīt: ak, Dievs, mans Tevs, Tu mani atmo­dini! Es Tevi atmodinu! Lai abi kopā staigājam pa ūdens virsu zvaigžņu telpā tās jaunās dienas rītā, ko sauc Nemirstība!

Cienīgtēva Elerija Kolverta draudze gan augšā, gan lejā klusi atkārtoja: Nemirstība, nemirstība…

Kaut kur no debesu augstumiem uzvil­nīja maiga mūzika; cienīgtēvs Elerijs Kolverts

bija apklusis, viņa stāvs satumsa, un tumšais apveids pamazām nogrima aiz kanceles paaug­stinājuma:

Dievnamā ilgu laiku valdīja pilnīgs klusums. Es raudāju.

*

Tonakt, grozoties savā “Cetus 7” kajītes guļ­vietā, man nenāca miegs.

Kvello jau bija aizmidzis. Lietus elektro­niska ilūzija, kuras uzdevums bija mūs ieaijāt, rasoja uz sejas un visapkārt uz sienām.

Pulksteņa balstiņa liegi skaitīja: “Tik tak, tik tak, divi, tik tak, divi.”

Beidzot es ierunājos: Kvello, vai esi nomodā?

Un viņa doma klusi mani uzrunāja no telpas pretējās malas:

“Daļa manas apziņas ir nomodā, jā, bet pārējā daļa guļ. Es sapņoju par to veco vīru, kurš mūs brīdināja.”

- Par Eliju? Vai tu viņam tici ka mūsu kap­teinis ir akls?

“Jā. Visi to zina.”

- Vai viņš ir arī ārprātīgs?

“To mums pašiem vajadzēs izzināt.”

- Bet vai tad nebūs jau par vēlu, Kvello?

Mierinošās lāses ritēja man pār seju un sie­nām. Tālumā atskanēja vāji sadzirdams pēr­kona rūciens.

- Kvello! Vai varbūt tagad viscaur esi aiz­midzis? Guli, mans krietnais biedrs, ar miesu to pasauļu dīvainajā krāsā, kuras nekad nere­dzēšu… Asinis tev aukstas, bet sirds silta; tava mute klusē, bet domas pat miegā izstaro drau­dzību.

Manu domu pasaulē miegaini iemurminājās Kvello: “Ismaēl…”

- Kvello… Paldies Dievam, ka mēs tur būsim kopā!

Un Kvello domas atbalsojās man visapkārt: “Ismaēl… Ismaēl!”