Tagad un mūžīgi

5. nodaļa

- Kā garšo? viņš dzirdēja Kulpeperu vaicājam.

Kārdifs nolaizīja lāsteku vēlreiz.

- Konfekte!

Tikai tad viņš atskatījās uz ielu.

Aina bija gluži neticama. Visā ielā nebija nevienas mājas, kuras jumts nebūtu svaigi dar­vots vai noklāts ar gluži jauniem dakstiņiem vai kārniņiem, nevienas verandas, kur šūpoles nekarātos taisni un glīti. Ikkatrs spodrais logs laistījās kā vairogs Valhallas zālēs, saullēktā un saulrietā pieplūzdams ar tīru zeltu, pusdienlaikā dzidri iezilgans kā strauta ūdens. Ikkatrs stūra logs atklāja skatienam rindu rindām grāmatu, kas, plecu pie pleca saspiedušās kopā, glabāja mājas bibliotēkas zinību krājumus. Ikkatrai notekcaurulei bija sava muca, kur pavasaros un rudeņos satecēt lietusūdenim. Ik sētaspuses pagalmā uz stieņa karājās paklājs, lai, īpaš­niekam no tā izdauzot laika putekļus, greznie raksti atkal iemirdzētos visā košumā. Ik virtuvē kūpēja pannas un trumuļi, solīdami baudpilnu salkuma remdēšanu pusdienlaikā un laiskas

novakares, našķojoties ar tiem labumiem, kuri silda un ielīksmo ..

Viss bija jauns, svaigi krāsots, skaists, ne vai nojams un ideāls perfekta pilsētiņa, vienlaikus rāma un čaklas, neredzamas rosības pārpilna.

Kādās dziļās domās esat grimis? ievaicājās Eliass Kulpepers.

Vēl arvien aizvērtām acīm Kārdifs papurināja galvu; redzējis viņš neko nebija, toties daudz bija iztēlojies.

- To es jums nevaru sacīt, viņš atbildēja. Viņš iztina no mutauta un noskrumšķināja pēdējo lāstekas gabaliņu, tad, uzgriezis pilsēti­ņai muguru, kāpa augšā lievenī, sapņodams par to, ko vēl šeit varētu ieraudzīt.

Mēmā pārsteigumā Džeimss Kārdifs palika stāvam.

“Ēģiptiešu brīnumu” veranda bija garākā, kādu viņš jebkad bija redzējis. Baltu klūdziņu pinuma šūpuļkrēslu te bija tik daudz, ka viņš pārstāja skaitīt. Dažos no tiem bija atlaidušies jauneklīga izskata, pusmūžu vēl īsti nesasnieguši vīrieši, visi švītīgi ģērbušies, ar atpakaļ atķem­mētiem matiem, izskatīdamies tā, it kā tikko būtu iznākuši no dušas. Un vīriešiem pa vidu sēdēja pajaunas, vairs ne gluži trīsdesmit un arī vēl ne četrdesmit gadu vecas sievietes ar puķai­nām vasaras kleitām mugurā, visas izskatīda­mās kā nokāpušas no tapetēm ar rožu vai orhi­deju, vai gardēniju rakstu. Visiem vīriešiem bija vienādi apgriezti mati viena meistara darbs.