Tagad un mūžīgi

16. nodaļa

Nakts vidū viņi sēdēja šūpuļkrēslos, smēķēdami smalkus cigārus un dzerdami mājas vīnu bez nosaukuma. Kārdifs atlaidās krēslā un

cieši aizmiedza acis.

- Vai kas rādās? Vai jūs kaut ko redzat? apvaicājās Eliass Kulpepers.

- Daudz ko, bez skaita. Kad Klods mani veda tajā maizes un virtuļu ekskursijā, es nekur nemanīju izkārtnes. Ne ārsta, ne apbedīšanas kantora.

- Kaut kur jau tiem jābūt, atteica Kulpepers.

- Kā tas iespējams, ka viņi nav telefonu grā­matā, “Dzeltenajās lappusēs”? Terapeitu nav, ķirurgu nav, apbedītāju arī nav!

- Tiešām nolaidība…

Kārdifs pētīja piezīmes.

- Apžēliņ, jums šajā… gandrīz vai spoku pil­sētā nav pat slimnīcas!

Viņš pasvītroja kādu ierakstu.

- Poliklīnika trīsdesmit kvadrātpēdu platībā. Vai tad tas ir viss, kas pie jums gadās, vai jums nekad nevajag lielāku ārstniecības iestādi.

- Ta varētu sacīt, atbildēja Kulpepers.

- Vai tad jūsu vienīgās likstas ir pirkstu sagriezumi un bišu dzēlieni, un palaikam kāda izmežģīta potīte?

-Jūs visu esat uzskaitījis, un vairāk nekas arī negadās, sarunbiedrs atteica. Bet turpiniet vien!

- Šādi arī var izskaidrot, Kārdifs sacīja, no augstās verandas nolūkodamies uz pilsētiņu,

- kāpēc visi zārki ir tukši.

- Jūs izrakāt tikai vienu.

- Nav nekādas vajadzības arī pārējos rakt ārā. Vai varbūt man tas bija jādara?

Kulpepers klusēdams papurināja galvu.

- Taisnību sakot, mister Kulpeper, es jūtos briesmīgi pārsteigts.

- Taisnību sakot, es arī, Kulpepers atteica.

Šī ir pirmā reize, kad man uzdod tādus jautā-

jumus. Mēs visi pārējie vienkārši šeit dzīvojam, un mums ne prātā nebūtu nācis, ka iespējams saņemt dūšu, tvert lāpstu rokā un rakt!

- Ļoti atvainojos!

- Tagad, Kārdif, jūs gribat zināt, ko tas viss īstenībā nozīmē. Es jums paskaidrošu. Ņemiet bloknotu un pierakstiet! Ja pie mums ieradās viesi, viņiem vienmēr drīz apnika un viņi atkal aizbrauca. Tāpēc mēs centāmies, lai mūsu pil­sēta vismaz izskatītos kā visas citas pilsētas. Lai radītu šādu iespaidu, mēs tēlojām bēres ar līķratiem un īstām puķēm, un orķestra mūziku… tikai zārks bija tukšs. Rītdien arī mums būs šāds pasākums, viltus bēres, lai jums rastos pārliecība, ka reizēm mēs mirstam.

- Reizēm?! iesaucās Kārdifs.

- Nu jau kur tas laiks, kopš neviens nav miris… Dažreiz kādu no mums sabrauc mašīna. Citreiz kāds nokrīt no saliekamajām kāpnēm.

- Un nekādu slimību ne garā klepus, ne plaušu karsoņa?

- Mēs gari neklepojam, Kārdif. Mēs… izgais­tam… palēnām.

- Cik lēni?

- Nu, saskaņā ar pēdējiem aprēķiniem…

- Cik lēni?

- Simt vai varbūt divsimt gados…

- Tatad simt vai divsimt?

- Laikam jau ap divsimt. Vēl tas nav īsti nosakāms. Mēs taču šeit esam tikai kopš tūk­stoš astoņi simti sešdesmit ceturtā vai sešdes­mit piektā gada, kopš Linkolna laikiem.

-Jūs visi?

- Visi.

- Nefa arī?

- Negribu jums melot…

- Bet viņa taču ir par mani jaunāka!

- Drīzāk derētu jums par vecmāmiņu.

- Ak Dievs!

- Dievs mums to ir vēlējis. Tomēr pa lielākai daļai tas izskaidrojams ar klimatu. Un… nu jā, ar vīnu.

Kārdifs pārsteigts palūkojās uz savu tukšo glāzi.

Šis vīns ļauj cilvēkam nodzīvot līdz divsimt

gadiem?

-Jā, ja vien nenogalē jaunībā. Dzeriet to glāzi tukšu, jaunais cilvēk, dzeriet tukšu…

Eliass Kulpepers paliecās uz priekšu, lai ielūkotos Kārdifa piezīmju bloknotā.

- Vai vēl pastāv šaubas, nenoteiktība vai citi viedokļi?

Kārdifs domīgs pētīja piezīmes. Nekādu plaukstošu uzņēmumu Vasarā arī laikam nav.

- Dažas sīkas zivteles, nekādu haizivju.

- Nav arī ceļojumu aģentūru, tikai dzelzceļa stacija, kas, liekas, drīz iegrims smiltīs. Galvenā iela visa vienās bedrēs. Neviens nebrauc pro­jām, un šurp brauc tikai retais. Kā jūs te, ellē, vispār spējat dzīvot?

- Padomājiet! Kulpepers teica, pakšķinādams pīpi.

- Es taču domāju, nolādēts!