Tagad un mūžīgi

4. nodaļa

Drūmu domu pilns, es atkāpos un atgrie­zos kajītē. Līdz rītausmai atlikušās stundas aiz­vadīju, savā guļvietā nemierīgi dīdīdamies un grozīdamies, bet Kvello tikmēr rāmi dusēja, sapņodams kas zina kādus citplanētiešu sapņus.

Tiklīdz atskanēja zvans, es piecēlos un devos uz sakaru klāju. Tur ieraudzīju astronautu Smolu, noliekušos pār pulti.

- Vai tu zini, ka raķete kosmosā barojas pati? viņš man jautāja.

- Barojas? Kā tu to domā?

- Kā liela zivs tā gozējas saules vibrāciju, kosmosa starojuma un starpzvaigžņu rentgen­staru straumēs. Allaž izsalkuši, mēs šis kuģis cenšamies tikt uz kliedzienu un spiedzienu, un atbalšu banketiem. Es šeit kvemu dienu un

nakti, tverdams kosmosa viļņu bangas visap­kārt. Pa lielākajai daļai dzirdu tikai visvisādu dūkoņu, sprakšķus un vibrācijas. Bet reizēm… gluži nejauši.r. Paklausies!

Smols aizskāra kādu kontaktu un no pults skaļruņa sāka plūst balsis… skaidri dzirdamas cilvēku balsis! Smols pagrieza galvu uz manu pusi; viņa sejā staroja savāda gaisma.

Ta stāvēdami, mēs klausījāmies sen pagā­juša laika radiopārraides, skaņas, ko pulkiem Zemes ļaužu klausījušies pirms divsimt gadiem. Čērčils runāja, un Hitlers bļāva, un Rūzvelts atbildēja, un pūlis auroja; mēs dzirdējām arī futbola un beisbola spēļu troksni mūžībā nogri­mušās pēcpusdienās. Skaņas nāca te skaļākas, te klusākas, uzplūzdamas un atplūzdamas kā jūras viļņi.

Smols teica: Neviena skaņa, kas radusies, neizzūd pavisam. Tas visas paliek elektrības mākoņos, un, tos aizskarot ja izdodas atrast -, mums pretī lido atbalsis no senām kaujām un garām laimes vasarām, un maigiem rudeņiem…

- Godātais Smol, es sacīju, mums vaja­dzētu šos raidījumus ierakstīt, lai varētu klau­sīties vēl un vēl. Vai ir arī citi? Ko esi atradis?

- Esam trāpījuši uz Zemes tālās jaunības avotu. Senu gadsimtu balsīm. Dīvaini radioļaudis, smieklu atskaņas, politiski joki. Klausies!

Smols atkal kaut ko iekustināja uz pults. Mēs klausījāmies atstāstu par brīdi, kad uzliesmoja “Hindenburgs”. Par to, ka tūkstoš deviņi simti divdesmit septītajā gadā Parīzē nolaidies Lindbergs. Tūkstoš deviņi simti divdesmit piektajā gadā kāds ar uzvārdu Dempsijs bija uzveicis kādu ar uzvārdu Tanijs. Skatītāji šausmās klie­dza, pūļi gavilēja. Un tad viss lēnām noklusa.

- Mēs esam pārāk tālu, teica Smols.

- Atgriezies! es iesaucos. Tā ir mūsu vēs­ture!

Pults atkal ieskanējās. “Šovakar Dauningstrītā desmit premjerministrs Cērčils…”

Uz klāja uznāca kapteinis.

- Kaptein, mēs esam trāpījuši uz Zemes tālās jaunības avotu. Senu gadsimtu balsīm. Dīvaini

radioļaudis, smieklu atskaņas, politiski joki… Klausieties!

Un kapteinis Bezgala skumji noteica: Jā, jā… Pēc tam: — Smol, Džouns, liecieties nu mierā! Viņi sarunājas ar sevi. Mēs nevaram ne smiet, ne raudāt, ne tēlot viņiem līdzi. Viņi ir miruši. Turpretī mums stāv priekšā sadursme ar īstenību.

Smols atkal pieskārās pie konsoles, un pēdē­joreiz atskanēja: “Mantls izraujas uz priekšu!”* Tad klusums.

Es paberzēju vaigu, noslaucīdams asaru. Kāpēc man jāraud? es pats sev brīnīdamies vaicāju. Šīs balsis tie taču nav mani laikabiedri, ar kuriem man saistītos jelkādas atmiņas. Tomēr kādreiz tie bija dzīvojuši. Viņu pīšļi kairināja man dzir­des nervus, un es nespēju to neievērot.

Tad pēkšņi kuģa skaļruņi paziņoja: “Zilā trauksme! Visi novērošanas posteņi uzma­nību! Sektors CV7! Visi novērošanas posteņi uzmanību! Zilā trauksme!”

* Mantis (Mickey Charles Mantle, 1931-1995) izcils ASV bcisbolists.

Mēs ar Kvello stāvējām viņa postenī pie ekrāna, ļoti brīnīdamies par to, ko tas mums rāda.

- Augstais Dievs, es sacīju, kas tas tāds?

- Mēness, atbildēja Kvello.

-Jā, bet kas par mēnesi! Tas izskatās tik vecs, daudz vecāks par mūsējo. Un uz tā var saskatīt pilsētas un ciemus, un iznīkušus augļu dārzus. Kā tev šķiet, cik ilgi tas jau riņķo izplatījumā, pamests viens?

Darbodamies ar pulti, Kvello attēlu palielināja. Miljons un desmittūkstoš gadu, reizi­nāts ar desmit! viņš teica. Bet cik skaisti, skaisti… Torņu smailes, logu dārgakmeņi, pagalmi, kas aizvilkušies ar laika smiltīm…

Tad mēs izdzirdējām Redlija balsi: Būt gata­vībā! Samazināt ātrumu!

Un kapteiņa balsi, kas viņu pārtrauca: Mis­ter Redlij!

- Kaptein, bet šis mēness! Tas ir ļoti vecs un vērtīgs. Mūsu uzdevums ir pētīt, atrast, ziņot!

- Ticu, Redlij… Es to dzirdu jūsu balsi. Jauka, zudusi un tālēs aizklīdusi pasaule, sens skaistums, kas mums paslīd garām un garām tam jāpaslīd. Atsākt virzību!

Un kuģa apziņošanas skaļruņos atskanēja jauna pavēle: Atjaunot pilnu gaitu! Zilā trauk­sme atcelta!

Vientuļā mēness attēls, kas bija balsnījis uz visiem kuģa ekrāniem, samazinājās un aptumsa.

- Atkal zudis, noteica Kvello.

Un atkal mums visapkārt pletās melna bez­galība.