Tagad un mūžīgi

8. nodaļa

Nejūtu vēlmi aizskart likteņus, teica Red­lijs.

- Kad būsiet pamēģinājis, jums tas iepatik­sies. Jūs ieradāties pie manis ar faktiem? Ceru, ka aiziesiet ar ko vērtīgāku. Vai šeit ir kāds, kas redzējis komētu tuvumā?

- Skaidrs, ka neviens, ser, tikai jūs.

- Vai kāds ir aptaustījis komētas miesu?

- Mūsu vidū tāda nav.

- Kas gan īsti ir komēta, ja mēs tik ļoti tieca­mies tai pretī?

- Kaptein, lūdzu, nenovirzieties!

-Nenovirzīties? Mēs dodamies kā zvejnieki ar

tīkliem jūrā. Kā kalnrači mēs nolaižamies dziļā brīnumalā, kur minerāli atmirdz raupji, toties kārdinoši. Visuma telpā klīstošs Leviatāns tas ir lielisks zivju bars, visu laiku varenākais loms. Iemetuši tīklus, mēs vilksim ārā brīnumus, tīru enerģiju, kas Galilejas brīnumiem liks nobā­lēt! Atslēguši apcirkņus, mēs smelsim pilnām riekšām! Un dārgakmeņu alu tur būs simtu simtiem! Tik spožas, ka jums iesūrstēsies acis. Ik nakti, visu nakti, ikkatru mūsu mūža nakti

no debesīm krīt melni dimanti krīt sadeg­dami, tapdami par putekļiem. Mēs tversim šo dimantlietu! Leviatāna spožās asaras mēs vēlāk iztirgosim parastajā tirgū visai neparasti… Vai kāds iebilst?

- Es ne… šobrīd, Redlijs gurdi atsaucās.

- Tad nosūknējiet tā lielā spoka dvašu! Tur ir slāpeklis un daždažādas liesmojošas gāzes, to pietiks, lai neskaitāmām Zemes paaudzēm… civilizācijām apgaismotu ceļu! Tada enerģija ja to notver, savāc, uzkrāj, izmanto var kļūt par īstu atomspēku, kas mūsu cilvēkciltij node­rēs, lai virzītos uz priekšu, un, kas zina, kādus brīnumus tā paveiks vēl pēc tam! Un gara acīm es jau redzu uztūkušus bankas kontus; mūs visus gaida priekšlaicīga pensija un vājprāts.

- Vājprāts?…

- Saldas dzīves un baudas, un dīkdienības vājprāts. Leviatāna ķermenis un dvaša ir jūsu rīcībā, lai jūs tos ieguldītu banku kontos. Man pašam vajag tikai vienu. Lai dvēseli jūs patau­pītu man. Nu, kā būs?

- Ja no debesīm līs naudas lietus, es labprāt tajā pastāvēšu, teica Dounss..

- Jā! Es arī, kā bērns, kas priecīgs par pava­sara lietutiņu!

Bet es nodomāju: viņa dzeja mani pārliecina, toties proza ne.

Kapteinis pievērsās manam draugam, sacī­dams: Krietnais Kvello, tu lasi manas domas. Vai gan tu neteiksi, ka ārā jaušams lietus svai­gums un zaļā zāle ir piebirusi ar zelta naudu?

Kvello nezināja, ko atbildēt.

-Redlij?

- Nolādēts…

- Nolādēts? Drīzāk pestīts! atbildēja kap­teinis. Vai dzirdat? Es ierodos pie jums ar pes­tīšanas zvaniem! Smol? Douns?

- Šeit, ser! abi reizē atsaucās.

- Kvello? Ismaēl?… Klusēšana ir piekrišanas zīme. Pagriezies pret Redliju, viņš vaicāja:

- Nu, kur ir jūsu dumpis?

- Ser, jūs viņus esat uzpircis, pirmais palīgs atbildēja.

- Tad soliet vairāk, varbūt dabūsiet tos atpa­kaļ!

*

Vēlāk, patvēries guļvietas vientulībā, es savā personiskajā žurnālā ierakstīju šādus vārdus: Mēs neuzklausījām senču radiobalsis, vairījāmies no mēnešiem, kas auklē senas pilsētas, liedzām dzē­rienu un līksmību nogurušiem ceļotājiem, un cēliem priesteriem mēs nelīdzējām meklēt to pazudušos dēlus. Mūsu grēku saraksts aug arvien garāks. Ak, Dievs! Tad ļauj man ielūkoties kosmosā, pameklēt, kas vēl tur atrodams, kādus noziegumus mēs savā tumsonībā vēl pastrādāsim!

Nolicis žurnālu malā, es aizskāru radiouz­tvērēja kontaktu. Vispirms nebija nekā, tikai auksti trokšņi, bet tad atskanēja mūzika, tik dīvaina simfonija, kādu nekad agrāk nebiju dzirdējis. Pastiprinājis skaņu un aizvēris acis, es klausījos.

Pēc tam, ievērojis, ka savādā mūzika liek Kvello savā guļvietā nemierīgi sagrozīties, izslē­

dzu radio. No kajītes otras puses pie manis atli­doja drauga balss: Tūlīt ieslēdz vēlreiz!

Es vēlreiz aizskāru kontaktu, un skaņas plūda atkal. Ta bija skaista mūzika, rekviēms dzīva­jiem, ko apraud tāpat kā mirušos..

Nopratu, ka tā aizskārusi Kvello sirds stīgas, jo viņa domas nu savienojās ar manējām.

“Ak, Ismaēl, klausies…” tās čukstēja. “Vai dzirdi? Tur skan mana zudusī pasaule!”

“Tava pasaule? Kas atrodas miljardjūdžu atstatumā? Ak, Dieva brīnums!”

“Brīnums, patiešām… Šīs skaņas lido tālu ceļu — no manas galaktikas vai pat vēl tālāk. Ta ir mana tēvatēva moku un nāves mūzika.” Mūzika plūda bezgala skumja, uzdvesdama noskaņu kā bērēs.

Jutu acīs sazin kāpēc iesūrstāmies asaras; Kvello turpināja: “Šo rekviēmu vectētiņš sev sacerēja pats; tā ir viņa lielā raudu dziesma.”

- Kas zina, kāpēc es tagad jūtos skumji, es balsī sacīju. Varbūt apraudu pats sevi?

Tad Kvello ar neredzamu roku pasniedzās pēc Dounsa un ar neredzamu domu viņu uzrunāja.

“Douns,” viņš teica, “vai tu, lūdzams, varētu uz bridi atlikt savus kuģa darbus malā, lai izga­tavotu man īpašu skafandru?”

“Labprāt, ser,” atbildēja Dounss, “tikai paskaidrojiet, kādu!”

“Es uzzīmēšu konstrukciju un tev to iedošu. Nāc šurp!”

- Kvello! Ko tas viss nozīmē? es satraukts jautāju.

Piecēlies kojā sēdus, es ieraudzīju Kvello pie datora; dīvainā, iezaļganā roka zīmēja ekrānā kaut ko tikpat dīvainu.

- Lūk, tā! Kvello teica. Kārtīgs ietērps, ko rotā manas zudušās pasaules simboli.

- Vai esat uzzīmējis sev zārku? apvaicājās Dounss, ienācis kajītē un palūkojies datora ekrānā.

- Ikkatra radība, kas iekāpj astronauta ska­fandrā, iemiesojas savās mūža mājās pēc sava

mēra un vajadzības. Sis vienkārši ir tumšāks. Izgriez to no nakts un iztapsē ar ēnām!

- Bet kāpēc? gribēja zināt Dounss. Kāpēc jums vajag skafandru, kas kalpotu kā bēru uzvalks?

- Paklausies! es teicu.

Un liku citpasaules mūzikai ieskanēties ska­ļāk. Dounss klausīdamies sāka drebēt; viņa rokas sakustējās.

- Apžēliņ, paskaties uz maniem pirkstiem… viņš teica. Kustas, dara sazin ko paši no sevis… Tas ir šī rekviēma iespaids… Ak, Kvello, krietnais Kvello, laikam gan nekur neglābšos, būs vien šis baisais tērps jums jādarina!

Viņu pārtraukdams, es sacīju: Klau, Kvello, šī mūzika jau reiz ir aizskanējusi līdz universa visattālākai malai un atgriezusies atpakaļ. Kāpēc tā tagad ierodas pie mums, tieši tagad?

- Tāpēc, ka tagad ir īstais laiks.

- Kvello!

Taču draugs vairs neatbildēja, tikai sēdēja, stingi raudzīdamies kaut kur uz priekšu.

- Kvello, uzklausi! es viņu lūdzos.

Sajutu Dounsa roku uz pleca. Viņš tevi

nedzird.

- Viņš taču jauš, ko es domāju!

- Nē. Šos skatus es jau agrāk esmu redzē­jis, Dounss teica. Gan pie iedzimtajiem, kas dzīvo Zemes izžuvušo jūru krastos, gan citviet kosmosā. Pašlaik ar viņu runā Nāve.

- Neklausies viņā, Kvello! es iesaucos un ar rokām aizspiedu draugam ausis; protams, tas bija muļķīgi. Dounss tūdaļ arī aizrādīja: Viņš dzird ar visu ķermeni. Kā tu viņam liegsi klau­sīties?

- Ta! es iesaucos. Ta!

Un, draugu apskāvis, es viņu piespiedu sev klāt cieši, ļoti cieši.

Dounss klusi teica: Liecies mierā… Tikpat labi tu varētu nopūlēties iedvest dzīvību kapa pieminekļa marmoram.

- Es viņam to iedvesīšu! Dārgais draugs, Kvello, šeit esmu es, Ismaēls! Esmu kopā ar tevi! Nolādēts, Kvello, es tevi lūdzu, nē, prasu izbeidz! Izej no šī stāvokļa tūliņ pat! Citādi, nudien, es ļoti, ļoti sadusmošos! Vairs nekad ar tevi nerunāšu! Ja tu tā darīsi, tad es… Man

vajadzēja mirkli apklust, jo trūka elpas. Tad es raudāšu.

Pārsteigts par savām paša asarām, es atkāpos un noskatījos, kā tās sarit man uz rokām. Stiepu rokas pret Kvello, rādīdams tam savas, asaras.

- Redzi, Kvello? Skaties taču! es lūdzos.

Bet Kvello neredzēja.

Es centos apjēgt, kā būtu jārikojas.

Tad strauji pagriezos pret radiopulti un ar pirkstu iebakstīju kontaktā. Mūzika apklusa.

- Viņš vēl arvien to dzird, teica Dounss.

Pēkšņi klusumu visapkārt saplosīja zvans,

taure, balss: Sarkanā trauksme! Visi savās vietās! Sarkanā trauksme!

Aizskrējis uz savu posteni, es iegaismoju daudzpakāpju datorekrānu. Manām acīm pavē­rās krāsu rotaļa, elektronu gaismas raksti.

- Ko tas nozīmē? es pārsteigumā skaļi jau­tāju.

Pienācis un nostājies man aizmugurē, Redlijs atbalsoja ar savu jautājumu: Leviatāns?

Ar elektriski pulsējošo skaņu mums tuvojās kapteinis.

- Nē, viņš pienācis sacīja, lielā komēta vēl ir tālu, bezgaldaudzu jūdžu attālumā. Tā tikai raida savus sūtņus, lai mūs atbaidītu. Ta saceļ atomvirpuļviesuļus un gravitātes vētras, un apšaudi ar meteoriem, un kosmosnegaisu un rada saules uzliesmojumus. Neņemiet to vērā! Pret Leviatānu tas viss ir tikai puteklīšu deja.

Ieslēdzu savas pults sensorus un kapteiņa teiktais apstiprinājās. Kaut kur tālu, gandrīz ārpus uztveramības robežām, tomēr strauji tuvojamies, tie jauta briesmoni, neaptverami milzīgu un stipru.

Mūsu kuģis nodrebēja.

Dreboņa kļuva līdzīga krampjiem, gaismas zibšņi ekrānā šaudījās jau gluži neprātīgi. Skaņa bija kļuvusi ļoti stipra, tomēr mēs sapratām, ka tā vēl nav milzu rēkoņa, ar ko mūs sagaidīs Leviatāns.

- Kaptein, lūdzu atjauju griezties atpakaļ! Redlijs teica. Mums draud bojāeja.

- Uz priekšu, mister Redlij! Tas tikai pārbauda mūsu drosmi, skanēja kapteiņa atbilde.

Ekrānā atkal sacēlās un noplaka elektronu vētra. Tad pēkšņi klusums.

- Kas tas? Redlijs brīnījās.

- Tiešām! Ko tas nozīmē? jautāja kapteinis.

- Projām ir… es sacīju, neticīgi blenzdams ekrānā. Vētra, kura skrēja komētai pa priekšu, izzudusi. Un pats Leviatāns?…