Tagad un mūžīgi

11. nodaļa

Dounsam ierodoties uz klāja, Kvello saslē­jās.

- Ser, jūsu tērps ir gatavs! Inženieris snie­dza viņam pretī skafandru; tas bija uztaisīts no kaut kāda melna, stīva materiāla.

- Liels paldies! Kvello sacīja. Teicams darinājums!

Dounss ar pirkstu pabungoja pa metāla vairogekrānu. Gluži vai pašam gribas mirt, lai mani tajā apbedī.

- Nu tad neej nekur tālu, atteica Kvello.

- Var būt, ka tava vēlēšanās drīz piepildās.

- Kvello! es ierunājos.

Kvello saspringa un modri mani uzlūkoja.

- Tu taču dzirdēji.

Ser!

- Kapteinis atguvis redzi, taču ir aklāks nekā jebkad, es sacīju;

- Un mēs visi dalāmies viņa aklumā. Ska­ties!

Trakojošā gaismas vētra parādījās zem maniem plakstiem, kur Kvello to bija iesūtījis, un vien­laikus uzliesmoja arī visos kuģa ekrānos.

- Komanda! kapteinis iesaucās. Glābša­nas skafandrus uzvilkt! Gatavībā pie glābšanas laivām! Redlij, iekšā! Komanda! Komanda!

Astronauti skraidīja šurp un turp, satraukti sakliegdamies.

“Komēta tuvojas. Ak vai!” es nodomāju. “Ta patiešām ir milzīgas, baltas šausmas, kas savā ceļā piepilda telpu un aprij zvaigznes. Bet te paskat… paskat tik! Mūsu komandas vīri! Skraidelē gluži kā bērni, kas aizrāvušies ar spē­lēm!”

- Ieklausies viņu domās! Es tev to ļauju, teica Kvello, norādīdams uz astronautiem, kas rosījās mums visapkārt. Karsta asins šalc viņiem dzīslās. Ieklausies viņi tai gatavojas ar prieku!

Draugs aizskāra manu pieri, un komandas locekļu domas ieplūda manējās. Es dzirdēju sajūsmas kliedzienus, kaujas rēcienus un uzva­ras aurus, cīņasbiedru baram brāžoties lejā no kalna pretī iznīcībai.

*

Kapteinis parādījās mūsu vidū, un visa komanda satraukta, gaidpilna viņu uzlūkoja.

- Vai esat jebkad kaut ko tādu redzējuši? viņš vaicāja. Ta uguns ak Dievs! Spožāka par miljoniem sauļu! Visi gatavībā!

- Tieši tā, ser! komanda nokliedzās vienā balsī.

- Tagad klausieties! kapteinis uzrunāja tos astronautus, kuri jau bija ietērpušies skafandros.

- Ikkatrā no kosmolaivām iedarbiniet apšaudes sistēmu! Smeliet no manas alkainās gribas šo zvēru iznīdēt lai tā kļūst par jūsējo! Jūsu rīcībā būs šaujamierocis ar staru, kas daudzkārt spēcī­gāks par jebkuru elles lāzeru. Garāks, platāks, ātrāks, tiešāks! Darbiniet to! Lieciet zvēram

trūkties! Un gāziet viņu! Kosmolaiva numur viens, komandieri Douns?

- Jā, ser! Dounss atsaucās. ~ Kosmolaiva numur viens gatavībā!

-Starts!

Dzirdēju, kā dārdot aizšaujas pirmā laiva, aiz­nesdama līdzi Dounsu un tā palīgu.

- Kosmolaiva numur divi! kliedza kaptei­nis. Komandieri Smol?

- Jā, ser! Smola balss viņam atbildēja.

- Kosmolaiva numur divi… startam gatava!

- Starts!

Dārdiens, kuģis nodreb un Smola vairs nav.

- Mister Redlij, trešā laiva ir jūsu! Lai tā jums labi kalpo!

-Jā, ser! Rcdlijs man blakus atsaucās.

- Kvello!

Pēc kapteiņa uzrunas pagriezies pret draugu, es ieraudzīju, ka viņš jau uzvilcis melno ska­fandru.

- Kvello, jūs dosieties kopā ar Redliju! Ismaēls paliek šeit, uz bāzes kuģa, kopā ar mani. Gata­vojieties kosmolaivas numur trīs startam!

Promiedams Rcdlijs vēl pajautāja: Kvello, jūs greznojaties savā bēru uzvalkā?

- Tas man ir pašā laikā, ser! Pašā laikā!

- Vai mani arī tajā pieņemsiet?

- Visa nāve ir viens liels zārks. Gana plašs, visiem pietiks vietas.

- Labi, Redlijs teica, tad viens uz abiem!

Pirms aiziešanas Kvello vēl pagriezās pret

mani, it kā grasīdamies ko sacīt.

- Kvello, ļauj man doties tev līdzi! es iesau­cos. Kapteini? Vēlos lūgt…

Draugs mani pārtrauca: Nē! Paliec! Un dzīvo! Tu nodzīvosi ļoti, ļoti ilgu mūžu. Es, ielūkodamies nākotnē, tev to apliecinu. Kļūsti vecs, Ismaēl! Kļūsti laimīgs! Ardievu, dārgais draugs!

- Ak, Kvello, es nočukstēju, vismaz savas domas atstāj pie manis, lai draugi paliekam līdz galam!

Jutu Kvello domas un saprātu ieplūstam manējā.

- Mans prāts ir tavs, Kvello sacīja aizie­dams. Tavs…

Pēc brīža kapteinis nokomandēja: Kosmolaiva trīs, gatavoties startam!

Un Redlija radiobalss Kosmolaiva numur trīs starta gatavībā!

Dārdiens, kuģis nodreb… Kvello un Redlijs prom, nebūtībā.

- Stājies man blakus, Ismaēl!

-Jā, ser! es teicu.

- Vini lido! Skaties uz kosmolaivām, kā tās dodas uz priekšu!

Dators mums rādīja laivas jau tālu projām un atskaņoja balsu jucekli. Tālu prom, vientu­ļajās kosmolaivās bija mani biedri Kvello un Redlijs, Smols un Dounss… Balsis sauca: “Laiva numur viens ar pirmo ātrumu! Laiva numur divi ar pirmo! Laiva numur trīs tēmēt!”

- O, skaties, Ismaēl! Tas ir tik balts kā visa Antarktika un kaut kā uzsviests kosmosā, lai mūs visus žilbinātu! Leviatāns! gavilēja kap­teinis.

- Tas man par daudz! es kliedzu. Vairs neredzu!

- Tad lai tas tev izdur acis, kā izdūra man! Rokas mums taču vēl paliek, lai cīnītos!

- Kvello! es iesaucos.

Jo biju saklausījis skaņas, viņa senču mūziku, vectēva rekviēmu. Kvello to dzirdēja un dzir­dēju arī es.

Kaut kur tālu viņš atsaucās: Es tevi dzirdu, mans jaunais draugs…

- Ak, Kvello, tā mūzika!

- Jā, teica Kvello, Leviatānam tā patīk, un viņš to it labi spēlē.

Un tad rekviēms neskanēja vairs tikai manās ausīs, tas plūda no visiem kuģa skaļruņiem varenas, skumjas skaņu bangas.

Pēkšņi kapteinis iesaucās: Pietiek šo gaudulīgo meldiņu! Tas zvērs mums jānogalē! Lai­vas numur viens un divi uzbrukumā! Laiva numur trīs uzbrukumā! Redlij uzbrukumā!

Un Redlija balss reizē ar citām atbalsoja:

- Uzbrukumā!

Mūzika uzbangoja vēl skaļāk pārvarīga skaņa un vibrācija! Ta cēlās, plūda, noplaka…

- dodies vien uzbrukumā nāvei pretim es atceroties noteicu. Un kapteinim: Ak vai, ser, mūsu kosmolaivas ir tik mazas! Komēta tās

visas aprīs! Ēs redzu mūsu viru kaulus kā rentgenekrānā. Stars, ko viņi izšauj uz Leviatānu,

ir sērkociņa liesma pret lielo ugunsķetnu, kas

.

viņus notvers un sažņaugs dūrē!

Man noraugoties, kosmolaivas pirmā, otrā un trešā pa vienai nozuda.

- Nu tā… tik tikko vairs redzu, es nočuk­stēju. Viss aptumst… Kosmolaivas skrien, palikušas bez čaulas, to dzelzu skelets ir vaļā, vīri izsvaidīti kur kurais haosā, radiācijā… Kā akli meteori… aprīti… pagalam…

“Nē, krietnais Ismaēl!” pie manis atlidoja Kvello čuksts. “Mēs zudīsim, katrs iekrituši citā Laika spirāles spraugā.”

- Pirmās laivas vīri bez ieročiem kur viņi tagad ir?

Un Kvello domas man atbildēja: “Mūsu draugs Dounss diemžēl ir gājis bojā un atdusē­sies tai zaļajā laukā, kur Ričards, neprāta kara­lis, zaudēja gan kroni, gan dzīvību.”

- Tomēr otrās laivas vīri vēl virpuļo uz priekšu. Tad kliegdami krīt… kur?

“Tie nokrīt Ilinoisā. Tiešām dīvaini!”

- Ilinoisā… tur apbedīts Linkolns. Un Redlijs? Kvello, kas notiek ar viņu?

“Šeit vēl arvien, bet kas zina… Mūs vada komēta, raudama līdzi. Laiks ir tās ierocis!”

Pievērsos kapteinim. Laiks, es sacīju.

- Komēta viņus visus ir ietriekusi Laika spirālē. Kvello saka Laiks esot Leviatāna ierocis.

- Arī manējais! iesaucās kapteinis. Ja visi ieroči un vīri man atņemti, tad tomēr šajā kuģī man atliek viens visuspēcīgs ierocis, un tas ir Laiks. Laiks ir viss! Tāpēc esmu konstruējis mašīnu, kas Laiku spēj sagriezt virpulī gluži kā putas atvarā, tāpat kā to dara Leviatāns. Un tagad ar manu mehānismu mēs izmantosim Leviatāna spēku pret viņu pašu! Kā senāk Aus­trumos kritīsim, bet ienaidnieku rausim līdzi, lai viņa smagums top mūsu spēks! To muti, kas vārstās, mūs aprīt gribēdama, mēs izgriezīsim uz otru pusi! Kas lielāks ir par Leviatānu? Izplatī­jums! Mūžība! Melnie bezdibeņi! Tā matērija,

kas starp zvaigznēm! Ta būs mana mute. Zvaigžņu segā mēs izplēsīsim melnu caurumu un lik­sim komētai tur nozust uz mūžu!

To teicis, mans kapteinis nospieda dažus taustus uz galvenā datora pults un kuģa dzi­nēji ierēcās nu jau pavisam histēriski.

- Leviatān, še tev Leviatāns! kapteinis iekliedzās. Nāvētāj, še tev nāve! Komēta, lūk, tavs spoguļattēls! Gribēji mani iznīcināt? Še tev iznīcība!

Izplatījums visapkārt kratījās. Domās sadzir­dēju Kvello viņš šķita lidojam prom kaut kur starp zvaigznēm. “Ak, Ismaēl…”

- Kvello!

Par spīti trokšņiem un baisajai rēkoņai, kap­teiņa balss skanēja visam pāri, un beigu brīdī viņš iesaucās:

>

- Ko? Kuģis arī man atņemts? Ta miesa saplo­sīta un kauli izsvaidīti uz visām pusēm? Vai atkal esmu akls? Tad akls es tev brukšu virsū! Beigts es ar tevi cīnīšos! Kur ir tava slēptā sirds? Tur… tur? Es tai likšu stāties! O, briesmīgais un nolādētais zvērs, lai būtu tā!…

Pēdējā eksplozija varenā zalvē kuģa atlūzas lido uz visām pusēm cilvēku ķermeņi kos­mosā kūleņojošas sijas un brusas un es, ko sprādziens pasviedis augšup, skafandrā ietērpts, kūleņoju virs šī posta zibšņos, atspulgos, atēnās, uzplaiksnījumos, zvaigznēs…

Projām… projām tā ir, es nodomāju. Nozudusi melnajā kosmosa bezdibenī, savā līgavas plīvurā raudama līdzi katastrofas un izmisumu, līksmo­dama savās neprāta dzīrēs, mūžīgais noslēpums mūžīgā kustībā… Tomēr… pag… vai patiesi uz visiem laikiem? Ar kuģiem, vīriem, lieliem un sīkiem, gudriem un jukušiem, un trako, trium­fējošo kapteini? Vai viņš izplēsa melno caurumu zvaigžņu segā, kā solījās, un vai iedabūja tur Leviatānu? Un vai viņi visi tiešām laiku laikos ir zuduši? Vai arī, kas zina, Leviatāns vēl atgriezī­sies? Pēc trīsdesmit gadiem ieradīsies pie mums, raudams astē sev līdzi tos, kas gribējuši viņu iznīcināt?

Varbūt kaut kad gadu tālumā komēta kopā ar maniem biedriem, veikusi garu ceļu, atkal parā­dīsies medījums kopā ar mednieku, briesmonis

kopa ar tiem, kam tas iedveš briesmas, ārprāts kopā ar sapni par ārprāta, viss mūžībā sakusis kopā un pildīts ar vēl nedzimušu gadsimtu jausmām? Vai tas viss reiz ieradīsies pie mums un sirmā Zeme, palūkojusies augšup, ieraudzīs Leviatānu un mūsu kuģus, un vīrusv un kap­teini bezgala kustībā sekojot baltajam rēgam?

Man garām nošūpojās tumšs apveids, un, lēni pagriezies, es to uzlūkoju; tas bija Kvello bēru uzvalks.

- Kvello!

Pasniedzos un to satvēru, bet pakustinājis sapratu, ka tas ir tukšs. Sacīju apkārtnes tuk­šumam: Tikai čaula, pelavas… Mana labā drauga vairs nav… Ak, Kvello!

Apskāvu tukšo skafandru un piespiedu to sev klāt, un ausīs atkal ieskanējās zudušo citplanē­tiešu skumjā mūzika.

Palicis viens, es peldēju izplatījumā, kavēda­mies atmiņās par krietno Kvello, kas nu bija savienojies ar komētām un to dieviem. Bez mērķa peldēju kopā ar viņa zārku, šo savādo glābšanas plostu, zinādams, ka skābekļa krājums

manā skafandrā drīz būs izsīcis. Cik ilgi vēl? es sev jautāju. Dienu vai varbūt divas… un tad?

*

Kaut kur virs galvas parādās gaisma, un caur statiskās elektrības sprakšķiem es saklausu:

- Kosmosa kuģis “Raele”, te kosmosa kuģis “Raele”…

Kāds garām ceļojošs kuģis, pārbaudot katas­trofas apvidu, ir mani pamanījis. “Raele”, mek­lēdama savus zudušos bērnus, atradusi citu bāreni mani! Palaižu zārku vaļā. Ļauju Kvello piemiņai doties uz tālajiem citplanētiešu kapu­laukiem.

Drāma nospēlēta. “Tikai viens izglābsies.” Es, Ismaēls, vienīgais esmu palicis, kas spēj jums to visu pavēstīt.

- Te kosmosa kuģis “Raele”! Mēs jūs redzam, redzam! Nāciet uz borta!

Rejs Bredberijs TAGAD UN MŪŽĪGI