Tagad un mūžīgi

10.nodaļa

Naigā riksī noskrējis divus kvartālus, Klods lēnītēm un godīgi nogriezās ap stūri.

Un pabolīja acis pret vēstuļkastīti pie kāda pagalma, uz kuras bija rakstīts Aberkroumiji.

Kārdifs ielūkojās sarakstā. Aberkroumijil

- Ka tevi nelabais!

Nolēcis no ratiem ar klaipu rokā, viņš izdzir­dēja sievietes balsi iesaucamies: Paldies, Klod!

Pie vārtiņiem stāvēja gadus četrdesmit veca sieviete, gaidīdama, kad varēs paņemt maizi.

- Paldies jums arī, protams, mister…

- Kārdifs, kundze.

- Klod, viņa iesaucās, pieskati misteru Kārdifu! Un jūs, mister Kārdif, pieskatiet Klodu! Ar labu rītu!

Un rati aizdancoja pa ķieģeļiem bruģēto aleju, virs kuras koki, pirkstus savijuši, tamborēja ciet debesis.

- Nākamais ir Filmors, Kārdifs noteica, ielūkojies sarakstā. Viņš grasījās pievilkt grožus, bet zirgs jau atkal apstājās pie vārtiem.

Iebāzis saini Filmoru pasta kastē, Kārdifs metās nopakaļ ratiem, jo Klods turpināja ceļu, savu kučieri nemaz negaidīdams.

Un tā tik uz priekšu: Brambli, Džounsi, Viljamsi, Aizeksoni, Merediti… Maize, kēkss, maize, virtuļi, maize, kēkss, maize…

Klods nogriezās ap pēdējo stūri.

Aiz tā bija skola.

- Stāvi, Klod!

Kārdifs izkāpa un devās skolas pagalmā, lai sameklētu šūpuļdēli; tā vecā, zilā krāsa jau lobījās nost, bet šūpolēm, kas atradās turpat blakus, koka sēdeklīši bija saplaisājuši un ķēdes sarūsējušas.

- Un iekšā?… nočukstēja Kārdifs.

Divstāvu skolas ēkas parādes durvis bija ciet,

visus astoņus logus klāja bieza putekļu kārta.

Kārdifs paraustīja durvis. Tas bija aizslēgtas.

- Vēl tikai maijs, viņš noteica. Brīvlaiks BČu vēl nav…

Zirgs nepacietīgs iezviedzās un it kā noskaities lēni soļoja prom.

- Tprū, Klod! Stāvi! Kārdifs iesaucās, cik vien bargi spēja.

Klods apstājās un ar priekškājām kārpīja ķieģeļus.

Kārdifs pagriezās atpakaļ pret skolas ēku. Koka paneli virs durvīm rotāja iegrebts uzraksts: VASARAS PAMATSKOLA,

ATKLĀTA 1888. G. 1. JANVĀRĪ.

- Astoņdesmit astotajā, nomurmināja Kārdifs. Nu, lai tā būtu…

Pēdējoreiz uzmetis acis putekļainajiem logiem, viņš uzsauca: Izmetīsim vēl vienu loku, Klod!

Klods nekustējās.

- Klaipi un uzvārdi beigušies vai tur tā vaina? Tu esi ar mieru tikai izvadāt maizi, neko citu?

Ne Kloda ēna nenodrebēja.

- Nu tad mēs stāvēsim šeit, līdz tu nāksi pie prāta! Tavas pansijas ievērojamākais viesis vēlas apskatīt pilsētu. Tūliņ laidies rikšus, citādi nedabūsi ne ūdeni, ne auzas!

Ūdens un auzu pieminēšana līdzēja.

Klods laidās rikšus.

Viņi kā lidot aizlidoja pa Sarkanābola ielu, iegriezās Hibisku šķērsielā, tad gar Rožkoka namu nokļuva uz Gravas ceļa, kas veda gar vecu, seklu, lietus izskalotu gravu. Kārdifs aplūkoja dārziņu pēc dārziņa, un tie visi bija sakopti, zaļojoši un skaisti. Tur nebija ne beis­bola nūju, ne beisbola bumbu. Ne stīpu basket­bola groziem, ne basketbola bumbu. Ne bad­mintona rakešu, ne spārnoto bumbiņu. Nekur neredzēja arī uz ietves ar krītu uzvilktus kvad­rātus “klašu” lēkšanai, nedz arī noberzumus uz koku zariem, kādus atstāj šūpoļu auklas.

Klods atvizināja Kārdifu atpakaļ uz “Ēģiptiešu brīnumiem”, kur viņu jau gaidīja Kulpepers.

- Nu, kā veicās?

Arskatidamies uz vasarīgo ainavu zaļajiem mauriņiem un dzīvžogiem, un zeltainajām sau­lespuķēm, Kārdifs jautājat Kur ir bērni?

Misters Kulpepers uzreiz neatbildēja.

Jo tūlīt viņiem bija jādodas uz pēcpusdienas tēju: persiku un aprikožu kūciņas un zemeņu sorbets, un kafija tējas vietā, un pēc tam port­vīns kafijas vietā, un vēlāk bija vakariņas, kārtīga izēšanās, kas ievilkās pāri deviņiem, un pēc tam pansijas iemītnieki pa vienam vien sakāpa augšstāvā, lai atlaistos senilgotajās vēsās vasarnakts gultās; Kārdifs palika sēžam ārpusē, zālienā, kur nebija ne badmintona rakešu, ne spārnoto bumbiņu, raudzīdamies uz verandā sēdošo misteru Kulpeperu, kas citu pēc cita izkvēlināja vairākus pīpju ugunskurus, un gai­dīdams.

Beidzot viņš laiskā gaitā piegāja pie lieveņa kāpnītēm un gaidīja, atspiedies pret margām.