Tagad un mūžīgi

27. nodaļa

- Un tagad… teica Nefa.

- Un tagad?… atkārtoja Kārdifs.

- Tagad man jāapliecina, ka sliktās ziņas nesējam nevēlu ļaunu. Nāc!

Un Kārdifs sekoja viņas pēdās pa mauriņu, kur piknika segas vēl arvien raiboja nekārtīgā jūklī kā pēc brāzmaina negaisa un jau bija ieradusies daži suņi, lai mielotos ar pamestajām sviestmaizēm, bet kaķi lodāja apkārt, gaidī­dami, kad to pāridarītāji aizvāksies; izlīkumojusi viņiem visiem pa vidu, Nefa atvēra “Ēģiptiešu brīnumu” durvis, un Kārdifs piesarcis, noliektu galvu ātri iegāja iekšā, bet viņa tikmēr jau bija pie kāpnēm un pa pusei augšā, iekams viņš satvēra pirmā kāpņu posma margas… un tad viņi abi bija Nefas torņa istabā, un palūkojies

viņš redzēja, ka no lielās gultas ir novākta visa veļa un visi logi ir vaļā… pilsētas lielajam pulkstenim nositot četri, Nefa pacēla rokas augšup, un tajās uzplauka liels, maigs palags kā balts vasaras mākonis, un viņš satvēra savu malu un kopā ar Nefu ieguldīja mākoni gultā, kur tas kļuva par baltu sniega lauku. Tad viņi nedaudz atkāpās un noraudzījās, kā novaka­res siltā dvaša pūš mežģīņu aizkaros, tie plīvoja pret gultu kā sniegpārsliņu deja, kas nesasniedz zemi; viņš ievēroja, ka abās gultas pusēs uz naktsgaldiņiem atrodas pa glāzei ar limonādi, bet par atbildi uz viņa jautājošo skatienu Nefa tikai papurināja galvu un iesmējās. Tur esot tikai limonāde, nekas vairāk. Jo es pati tevi reibināšu!

Ilgs kritiens gultā un viņa ieradās vēl pēc veselas mūžības.

Grimdams baltajās kupenās, Kārdifs piepeši atcerējās visu savu dzīvi vienā mirklī tā aizzibēja viņa acu priekšā.

- Saki man to! viņš izdzirdēja Nefas balsi kaut kur tālumā.

- Ak, Nefa, Nefa, es tevi mīlu! viņš iesau­cās.

*

Pār istabu lēni nolaidās vakars. Mežģīņu aiz­kari vēl arvien sijājās viņiem pāri kā sniegpārslu sīpas. Lejā, lievenī liegi tinkšķēja ķīniešu vēja zvaniņi. Džeimss Kārdifs un Nefa gulēja, pēdējo saules staru un siltā gaisa ietērpti, turēdami viens otra roku, divi mīļi draugi, kas priecājas par brīnumainu satikšanos, ar aizvērtām acīm baudīdami klusumu, līdz beidzot Nefa sacīja:

- Ko tu teiktu par iespēju padzīvot vēl pārsimt gadu? Vai arī dzīvot mūžīgi, atkarībā no tavas izvēles?

- Es laikam izvēlos mūžību, atbildēja Kār­difs.

- Labi! Nefas rokasspiediens kļuva ciešāks.

- Vai tu man uzticies?

-Jā… Nē… Jā…

- Nē vai jā?

- Taisnību sakot, es nesaprotu, viņš atzinās.

- Es taču nepiederu pie tiem jauneklīgajiem

ilgdzīvotājiem, par kuriem tu stāstīji Vai tavos spēkos ir mani par tādu padarīt?

- Neaizmirsti,. ka tu pats pie mums ieradies!

- Tikai divu iemeslu pēc.. Gribēju redzēt jūsu pilsētu, kamēr tā vēl nav nobetonēta. Turklāt es jums nesu ziņu par gaidāmajām briesmām jūs taču par tām nezinājāt, un man bija jāpastāsta. Veseli divi iemesli.

- Trīs, sacīja Nefa. Tevi vadīja nojausma gluži kā pasta balodi, tāpat kā mūs pārējos; tas ir kaut kas asinīs vai galvā, kaut kāds rēgs, kas spokojas smadzenēs… Kāpēc ne? Nepiepildītas vēlmes rēgs, tāds pats kā mums, kad mēs cits citu pazinām, satikušies uz ielas stūra vai vil­cienos, kas brauc viens otram garām… Trešais iemesls, kāpēc tu ieradies, ir tikpat dabisks kā elpa. Tu devies šurp, meklēdams savu īsto vietu, taču tev negribējās to atzīt, tāpēc izgudroji citus iemeslus. Tu esi tāds pats kā mēs, gandrīz tāds pats. Tev ir tās pašas tieksmes, tavu gēnu gra­matikā ir ierakstīts, ka vari nodzīvot vēl četrreiz ilgāk par savu pašreizējo vecumu. Mēs varam tev tikai sniegt savu draudzīgo atbalstu un,

protams, būs arī mūsu laikapstākļi, pārtika, vīns…

- Tad jau mūžīgās jaunības avots ir atrasts un iepildīts pudelēs?

Viņa klusi iesmējās. Nē, nē… Tāda brī­numlīdzekļa nav. Mēs vienīgi izmantojam to, ko Dievs mums sākotnēji jau ir devis. Ir taču pasaulē cilvēki, kuriem nekad nav iesnu, kuri nelauž rokas un kājas, kuriem nesāp galva, kuri var dzert bez paģirām, kuri kāpj kalnos neaizelsdamies un neapstādamies, kuri visu mūžu reibst neticamā kaislē… tas viss ir Dieva dots. Iedzimtības velte, ko esam saņēmuši no Dar­vina dieva vai Dieva Darvina, mūžīgās dzī­vības dzīres, peldot pret straumi pretī nāvei. Ak jēziņ, ko es te melšu! Viņa klusi iesmējās.

- Kā dzīres var peldēt pret straumi? Bet tu jau saproti, ko es domāju. Tu neesi ar mieru ļau­ties smagajam atvaram, kas ievelk nakts tumsā. Citādi jau tu neatrastos šeit, klausīdamies manī, savādniecē…

- Mīļā savādniece, trakā jumprava, daiļā mēnessmeita… viņš murmināja.

- Tagad vēl pāris vārdos paskaidrošu, kas īstenībā esmu es un kas ir visi mani draugi, ko tu šeit satiki. Mūsu “jaunības eliksīrs” ir apziņa, ka esam dzīvi un tas mums sagādā baudu. Katru jaunu dienu mēs svinam kā svētkus. Svētku prieks, sajūsmas vieglums, priecājoties par to, kas mums dots, neļauj novecot. Vai tas šķiet neticami? Katru savas eksistences mirkli mēs baudām līdz galam, un tieši tās ir vislabā­kās zāles. Mūžības tumsu mēs vienkārši nepie­ņemam. Tagad apdomā, ko tev stāstīju, un pasaki, ko esi izlēmis!

Kārdifs atlaidās guļus un pētīja griestus, mek­lēdams t ur atbildes.

- Ak vai… Es nezinu, ko sacīt, viņš beidzot atteica. Mājās mani gaida visādi pienākumi. Gan māte, gan tēvs abi vēl ir dzīvi. Daudz draugu… Un kāda sieviete, ar kuru jau divus gadus esmu saderinājies… Divi gadi padomā! Vilcinos, izgudroju visādus iemeslus, kā jau tipisks vīrietis. Tik daudz nepadarītu darbu un nenokārtotu attiecību… Būs jāteic tik daudz atvadu… Es jau tikai nupat esmu sācis par to

domāt, tāpēc nezinu, ko domāt. Zinu tikai to, ka mīlu šo pilsētiņu, šos ļaudis un tevi. Ak Dievs, esmu pašā iemīlēšanās karstumā un bai­dos, kas vēl turpmāk notiks! Dažām dienām tas ir par daudz.

Arī Nefa gaidīdama izlasīja griestos savu lik­teni.

- Es negribētu būt kaķis, kas apgūlies tev uz krūtīm tā, ka grūti elpot, viņa sacīja. Tomēr tev jāizlemj. Atklāšu tev vēl vienu, pēdējo apstākli. Palikdams tu daudzējādā ziņā kļūsi par mūsu, vasarnieku, pasaules centru. Manas pasaules centrs tu būsi noteikti. Jo, kā jau zini, bērni šajā pilsētā sen, sen nav dzimuši…

- Kaut kad drīz vajadzētu piedzimt pirmajam bērnam, Kārdifs beidzot ierunājās. Un bēr­nam vajadzīgs tēvs. Varbūt par bērna tēvu būs jākļūst man.

- Varbūt jau esi kļuvis. Nefa tuvināja rokas vēderam, it kā cenzdamās uztvert dzīvības sta­rojumu. Varbūt jau esi…

- Tā būtu pamatīga atbildība, sacīja Kār­difs.

- Nu tātad… Esmu uzkrāvusi tev lielu nastu. Tagad man jāļauj tev iet cerot, ka tu atgrie­zīsies. Tomēr izlem labi drīz! Ilgi mēs te vairs nepaliksim, drīz pilsētas vairs nebūs. Mēs dosi­mies projām. -

- Vai tad tas ir iespējams?

- Jā. Tas jau daudzkārt noticis, arī pirms tam, kad Vasara vēl nemaz neeksistēja. Savas mājas mēs nesam līdzi galvā. Ta notiek visā valstī, no Providensas līdz Kanzasai un vēl tālākām vie­tām. Ja nespējam šo pilsētu glābt, mēs to node­dzināsim un pelnus izkaisīsim vējā. Mēs vairs nerādīsimies, un mūs neatradīs. Pāridarītājiem nav jāzina, ka mēs vispār eksistējam.

- Ak Dievs… nočukstēja Džeimss Kārdifs. -Tas tik ir uzdevums! Es tagad gribētu pagulēt. Miegā pie manis dažkārt atnāk atbildes.

- Tad guli! Nefa atteica.

- Tu, viņš teica. Ne jau klimats vai iedzim­tība, bet tu, mīļā Nefa… tu esi mans mūžīgās jaunības avots.

- Ļauj, lai tev atdodu jaunību! viņa sacīja.

Un apzīmogoja viņa lūpas ar skūpstu.