Tagad un mūžīgi

5. nodaļa

No Smola pults caur sprakšķiem nāca vāji saprotamas balsis nāca no neaprak­stāma tāluma: “Zibens 1” izsauc “Cetus 7”! Te “Zibens 1 ”! Mēs atgriežamies pēc divpadsmit gadiem kosmosā. “Cetus 7”, vai jūs dzirdat?

Apžēliņ, cits kuģis! es sevī noteicu.

Mani sasniedza Kvello domu balss: “Neti­cami! Visuma jūdžu miljardos… Kāda ir varbū­tība…”

- Satikt citu kuģi? es vaicāju.

- Te “Zibens 1”! balss atskanēja atkal.

- “Cetus 7”, vai iedegt signālugunis?

No visām pusēm uz galvenā klāja bija saskrē­juši komandas vīri, visi drūzmējās pie monito­riem.

- “Cetus 7”, mēs; lūdzam atļauju tuvoties, savienoties un ieiet kuģī!

- Jā! mūsu komanda nokliedzās.

- Nē! nodārdināja kapteinis.

- ‘‘Cetus 7”, lūdzu, atbildiet!

Kapteinis pavēlēja Smolam ieslēgt sakaru kanālu, kas ļāva sazināties ar otru kosmosa kuģi.

- “Zibens 1”, te "Cetus 7"! Atļauja norai­dīta.

- “Cetus 7”, lūdzu, apstipriniet: atļauja norai­dīta? Vai es jūs saprotu?

-Jā, mūsu kapteinis atbildēja.

- Bet, kaptein, mani vīri! Paklausieties!

Atklātajā sakaru kanālā bija dzirdams, ka otrā

kuģī vairāku tūkstošu jūdžu attālumā atskan skaļi protesta saucieni.

- Nolādētie nelgas ar savām bērnu spēlī­tēm! mūsu kapteinis satraucās. Mums nav laika. Nav laika!

- Laika?! otra kapteiņa balss brīnīdamās atteica. Ak jēziņ, lai nu kā, bet laika gan šeit ir pārpārēm! Dievam laika netrūkst! Un man?

Ir piekrāts tik daudz ilgu gadu un jaunu ziņu par neparastām zvaigznēm, baisām komētām!

- Komētām? iesaucās mūsu kapteinis.

-Jā gan, ser, lielākā komēta Visuma telpā! -

apgalvoja “Zibens 1 ” komandieris.

- Nu tad gatavībā! teica mūsu kapteinis.

- Atļauja ienākt kuģī!

Ekrānos mēs vērojām “Zibens 1” tuvošanos. Gan no viena, gan otra kuģa pastiepās me­hāniskas rokas, un abi kuģi apskāvās kā draugi. Ar dobju dunu tie savienojās pavisam; ne stun­da nepagāja, kad “Zibens 1” kapteinis ieradās uz “Cetus 7” un sveicināja:

-Jonass Enderbijs, “Zibens 1” komandieris. Viņš iznāca no slūžu kameras, un viņam sekoja ap desmit “Zibens 1” komandas locekļu tumšādaini, gaišādaini, vīrieškārtas, sievieškārtas, īsi, gari, cilvēki un citplanētieši; tie nāca iekšā, skatīdamies apkārt. Mēs smaidījām tiem pretī, alkstot uzzināt, ko tie mums vēstīs.

Vēlāk kopējā ēdamzālē kapteinis Enderbijs, sēdēdams garā galda vidū pretī mūsu kaptei­nim, pacēla glāzi, ar viņu saskandinādams.

- Uz jūsu veselību, ser! viņš iesaucās. Nē, nekā uz manējo! Ak Dievs, jau deviņi mēneši, kopš neesmu apslapinājis rīkli ar īstu dzeramo! Nudien, esmu iznēsājis bērnu! Tas bērns ir slā­pes.

Un “Zibens 1” komandieris dzēra.

- Lejiet vēl! viņš pieprasīja.

- Jā, iedzeriet! teica mūsu kapteinis. Un tad stāstiet!

- Vai jums labpatiktos klausīties par komē­tām? apvaicājās komandieris Enderbijs no “Zibens 1”.

- Uz tām esmu noskaņots, sacīja mūsējais ar spožu mirdzumu acīs.

Mēs visi pavirzījāmies mazliet tuvāk cik nu likās piedienīgi -, lai nepalaistu garām ne vārdu.

- Šķiet, pats Dievs man apvēmis seju, teica Enderbijs. Vēl neesmu notīrījies. Tas bija

briesmonis vislielākais, visgarākais, visspožā­kais…

- Leviatāns? nenocietās mūsu kapteinis. Pārsteigts Enderbijs skaļi noelsās. Jūs to

pazīstat?

- Vai jūs to izsekojāt?

- Izsekot? Pie velna, tas nosūca man asinis un salauzīja visus kaulus! Labi, ka vēl tiku pro­jām dzīvs.

- Ahā! iesaucās mūsu kapteinis. Nu, dzir­dat, Redlij?

Enderbijs teica: Ser, es nejokoju! Tas mani gauži mocīja. Tas mūs aprija mūs, visu komandu un kuģi, aprija kā badains zvērs, vienā kampienā! Ar visu kuģi mēs bijām Leviatāna iekšās!

- Vai dzirdat, Redlij? Leviatāna iekšās! Iekšās!

-Jums tas liekas varens joks, kapteini? jau­tāja “Zibens 1” komandieris.

Mūsu kapteinim pieceļoties, visapkārt iestā­jās kapa klusums.

- Es negribēju nevienu aizvainot. Lai nu kurš, bet es gan zinu…

- Bet tas tiešām bija varens joks!,..turpi­nāja Enderbijs. Ko gan var darīt, atrodoties baltā vaļa iekšās? Viņa vēderā mēs uzdancojām džigu!

- Un tomēr… tomēr… jūs stāvat šeit!

- Ser, tas nespēja mūs sagremot! Mūsu smiekli tam sagādāja vēdergraizes. Mēs tajā riņķojām kā nāves dejā augšā, lejā, atkal augšā, par savu likteni nenieka nezinot, vien histēriski smejot un ja nu laimējas? Smieklu šaltis mēs izšāvām pret to kā lielgabalu zalves!

Kapteinis viscaur drebēja. Jūs dejojāt? Un smējāties? viņš neticīgs apvaicājās.

Un, pieskardamies pie labās acs, Enderbijs, “Zibens 1” komandieris, viņam atbildēja: Jā! Tiesa gan, pirms ieslīdējām Leviatāna iekšās, tas izrāva man vienu aci. Ieskatieties… nu man ir stikla acs! Iru kristālstikls, visdzidrākais! Vai gribat, lai to izņemu un paripinu?

- Nē, lai nu paliek… teica kapteinis. Es jums ticu.

- Redzu, ka ticat, turpināja Enderbijs.

- Vienreiz tam izdevās, bet ne gluži. Arī otru aci tas man būtu izrāvis, ja vien tik spējis. Bet mēs cēlām tādu traci, ka Leviatānam kļuva nelabi un tas mūs izspļāva atpakaļ, pie zvaigznēm!

- Kur tas bija? mūsu kapteinis iesaucās, sagrābdams Enderbiju aiz pleca.

- Desmit miljoni jūdžu aiz Saturna orbītas visattālākā punkta.

- Vai dzirdat, Redlij? Ta tuvojas, nav novirzī­jusies no kursa!

- Kursa? “Zibens 1” kapteinis iesmējās.

- Varbūt jūs domājat, ka tā apzinās, ko dara, un zina, kurp dodas? Kā iespējams perināt kaut kādus plānus un nospraust kursu haosā? Kur palika tas džins? Man vēl jāiedzer.

Redlijs panācās tuvāk un visiem salēja ugu­nīgo dziru.

- Mani aprēķini ir pareizi un precīzi! ieklie­dzās mūsu kapteinis, sagrābdams Redliju aiz delma, tā ka džins izšļācās uz visām pusēm. Es došos tam spokam pretī!

- Ar manu ieteikumu? brīnīdamies teica Enderbijs. Vai es to attēloju pārāk košu? Pie velna! Viņš papurināja galvu. Nu tad iedzer­sim uz trakulību un neprātu, un jautriem mel­diņiem! Uz Leviatānu un jums, kapteini Kad tas jūs izspļaus, trieciet tam pa purnu! Ja Dievs būs lēmis, ka tas jūs izspļaus…

- Ko mēs vēl gaidām? sauca mūsu kap­teinis; piere tam spīdēja, pēkšņi norasojusi.

- Komanda, uz klāja!

Enderbijs piecēlās un teica: Klau, kaptein, vai tad mēs nevaram uzkavēties pie jums vēl mazliet ilgāk? Maniem vīriem tas nāktu par labu jauni draugi, jaunas sejas, jaunas ziņas no mājām… Mēs esam gurdi un izslāpuši kā zeme.

- Manas slāpes ir lielākas, atbildēja kaptei­nis. Steigsimies turp!

Glāzi iztukšojis, Enderbijs trieca to pret galdu.

- Pie velna jūs, ser! Traucieties savā neprāša cīņā, ja nu jums to tieši vajag!

Viņš piecēlās un deva zīmi komandai, lai tā seko. Astronauti izlīkumoja pa gaiteņiem līdz

slūžu kameras durvīm, uzvilka skafandrus un devās uz savu kuģi.

Pēc neilga brīža “Zibens 1” un tā vīru vairs nebija, tie atkal bija saplūduši ar mēmo bezga­lību.