Tagad un mūžīgi

7. nodaļa

Iegājis krēslainajā priekštelpā, Kārdifs jutās kā nokļuvis vasarvēsā nojumē, kur dziest paēnā novietotas krējumainas piena kannas un klusi lāso leduskastes, uz gariem galdiem smaržo maize, bet uz palodzēm garo plātis ar sacepumiem.

Paspēris vēl soli, Kārdifs zināja, ka šeit ik nakti saldā miegā gulēs deviņas stundas un ik rītu modīsies līdz ar sauli, pilns zēniska prieka par to, ka sirds pukst strauji un asinis karsti riņķo dzīslās,

Viņš izdzirdēja atskanam smieklus. Tas bija viņš pats, kurš smējās, pārpilns neizskaidrojama prieka.

Kaut kur augstāk bija samanāma viegla kus­tība. Kārdifs paraudzījās turp.

Pa kāpnēm lejup nāca un tagad apstājās, lai viņu uzlūkotu, visskaistākā sieviete pasaulē.

Kaut kad, kaut kur viņš bija dzirdējis šādu frāzi: “Tver tēlu, iekams tas nav izgaisis!” Tas attiecās uz pirmajiem fotoaparātiem, kas notvēra gaismu un nogādāja to camera obscura iekšienē, kur porcelāna traukos iepildītas ķīmiskas vielas lika uz papīra piedzimt rēgiem. Gaišā dienas laikā tvertas sejas uzpeldēja skā­bes vanniņās, atgūdamas acis, muti un visbei­dzot miesas nobriedušo skaistumu augstprātīgā pozā vai mierīgi stāvēt nolikta bērna nepacie­tību. Spoki slēpās ķimikāliju tumsā, līdz meis­tars ar dažām kustībām tos izzvejoja no mirkļa un iecēla mūžībā, lai tos būtu iespējams turēt rokās vēl ilgi pēc tam, kad miesa būs sairusi.

Tieši tā bija ar šo sievieti, gaišo pusdienlaika brīnumu, kura nokāpa pa kāpnēm, saplūz­dama ar priekšnama vēso puskrēslu, un atkal parādījās saules apspīdētajās ēdamzāles durvīs. Pasniedzās roka, lai saņemtu Kārdifa roku, tad saulstaru kūlis izcēla no tumsas delmu un plecu, un visbeidzot kā fotogrāfijas lentē viņam pretī

iegaismojās sejas attēls brīnum daiļa seja kā visskaistākais zieds, kas izplaucis vasaras rītā. Sievietes spožais, vasarvalšķīgais skatiens cieši pētīja Kārdifu, it kā arī šis vīrietis būtu izniris viņas priekšā no tiem brīnumainajiem viļņiem, kas uzplūzdami un atplūzdami veido cilvēka atmiņu, it kā gribēdama jautāt; “Vai tu mani atceries?”

“Jā!” viņš nodomāja.

“Tiešām?” viņa šķita sakām.

“Jā!” viņa domas mēmi kliedza. “Es vienmēr ilgojos, kaut varētu tevi atcerēties!”

“Nu tad būsim draugi!” viņas acis aicināja. "Varbūt esam tikušies citā laikā…”

- Viņi mūs gaida, jaunā sieviete balsī sacīja.

“Jā,” Kārdifs nodomāja, “viņi mūs abus Iraida.”

Tagad ierunājās viņš: Kā tevi sauc?

“Bet tu taču to jau sen zini,” atbildēja viņas skatiens.

Jā, viņš to zināja: šis vārds piederēja sievie­ti, kura jau četrtūkstoš gadus bija mirusi un

ieputināta Ēģiptes smiltīs, bet tagad atgriezu­sies citā tuksnesī pie tukšas dzelzceļa stacijas un mēmām sliedēm.

- Nefertite, viņš sacīja. Skaists vārds! Tas nozīmē: Daiļava ir ieradusies.

- Nu redzi! Tu zini, viņa sacīja.

- Tutanhamons atgriezās, kad man bija trīs gadi. Es redzēju viņa zelta masku un vēlējos, kaut man būtu tāda seja kā viņam.

- Tev taču ir, sieviete atbildēja. Tu tikai pats to neesi pamanījis.

- Vai man tam vajadzētu ticēt?

- Mēģini noticēt un kaut kad pa vidu tas arī gadīsies. Vai jūties izsalcis?

“Ļoti!” viņš nodomāja, cieši raudzīdamies uz savu Nefertiti.

- Nāc, kamēr vēl neesi saļimis! viņa iesmie­damās teica.

Un veda Kārdifu uz vasaras dievu dzīrēm.