Tagad un mūžīgi

1. nodaļa

-Mans vārds ir Ismaēls.

Ismaēls? Mūsdienās, 2099. gadā, kad visjaunākās konstrukcijas Visuma kuģi dodas projām aiz zvaigznēm, nevis tikai tās sasniedz? Uzbrūk zvaigznēm, nevis baidās no tām? Vai var būt tāds vārds Ismaēls?

Jā.

Mani vecāki bija starp pirmajiem drosminie­kiem, kuri devās uz Marsu. Vairs nepavisam ne drosmīgi, bezgala ilgodamies pēc Zemes, viņi atgriezās. Es biju ieņemts ceļojumā un piedzi­mis zvaigžņu telpā.

Tēvs, savulaik krietni mācījies Bībeli, bija atcerējies kādu citu svešumā izraidīto, kurš ilgus gadus pirms Kristus dzimšanas klaiņojis gar nāves jūrām.

Un, tā kā es tolaik biju vienīgais bērns, kas pirmoreiz ieraudzījis gaismu kosmosa kuģī, vai gan man bija iespējams atrast labāku vārdu par to, kuru bija atradis tēvs?

Un viņš tik tiešām man deva šo vārdu Ismaēls.

Pirms dažiem gadiem es iedomājos, ka man patiktu izbraukāt visas vēju jūras, kuras apdveš šo planētu. Kad vien man iestājas drēgnais dvē­seles novembris, es zinu, ka pienācis laiks, lai drosmīgi dotos ārā, Visuma telpā.

Tā nu es kādā sestdienas rītā ar savu reak­tīvo dzinēju šāvos augšup caur putnu klaigām, košiem papīra pūķiem un zibens kamoliem; tas notika šogad, 2099. gada vasaras beigās. Tra­kajā gaisa skrējienā pametu aizmugurē Kenedija zemesragu un aiztraucos tālāk es, nule spār­nos pacēlies putnēns, dzimis no Leonardo senajiem sapņiem par lidošanu! Mani sildīja lielo tērauda putnu siltums, un es jutu, ka dvē­sele atveras pretim plašā un gaidpilnā Visuma debesu vārtiem.

Tālumā nogranda varens troksnis uguns speltes dārdoņa, ko radīja tūkstošiem raķešu, paceldamās no Kenedija zemesraga torņiem. Kad ugunis beidzot apdzisa, dzirdēju vairs tikai vēja čukstus.

Tad mans kuģis viegli un mierīgi nolaidās pil­sētā, kurai upe plūda cauri kā slīdoša lente, tai es pa to varētu doties tālāk.

Ēnām zibot visapkārt, es gāju iekšā ārā pa cēlām durvīm un arkām. Kurp es devos? Nē, ne jau uz aukstām metāla barakām, kas domātas nogurušiem astronautiem, bet gan uz brīnum skaistu, klusi un neuzkrītoši programmētu un vadītu Ēdenes dārzu. Man vajadzēja mācīties astronautu akadēmijā, lai sagatavotos dižam ceļojumam starpzvaigžņu telpā, ceļojumam, par kuru vēl neko nezināju.

Šī mācību iestāde bija “kaut kas pa vidu”: gan leknas ganības prātam, gan stadions mie­sas norādīšanai, gan teoloģijas seminārs, kurā domas arvien tiecas augšup, uz Dievu. Jo vai tad Visums neatgādina milzu katedrāli?

Tā soļodams starp mainīgām ēnām, es bei­dzot sasniedzu akadēmijas kopmītni un iegāju priekštelpā. Pieteicos, piespiezdams delnu pie identitātes paneļa, un tas lasīja sviedraino nospiedumu gluži kā tāda mūslaiku zīlniece, tūlīt arī izskaitļodams man istabas biedru, ar kuru kopā būs jāveic gaidāmais uzdevums.

Dūkoņa, spindzoņa, zvans un sievietes balss, mehāniska, ar šņācošiem “s”, nākdama kaut kur no augšas, paziņoja: “Ismaēls Hanikets Džounss, divdesmit deviņi gadi, augums piecas pēdas desmit collas, acis zilas, mati brūni, miesasbūve slaids. Lūdzu, iegaumējiet: otrais stāvs, devītā istaba! Istabas biedra vārds: Kvello.”

Un es atkārtoju: Kvello.

- Kvello? iesaucās kāda balss man aiz muguras. Ak Dievs, kādas šausmas!

Un cita balss piebilda: — Lai Dievs jums stāv klāt, mister Džouns!

Pagriezies ieraudzīju trīs astronautus dažāda auguma, dažādām sejām; viņi visi bija par mani

vecāki, un patlaban visiem bija rokā pilna glāze. Arī man viņi pasniedza glāzi.

- Še, iedzer, Ismaēl Džouns! teica pirmais vīrs, viņš bija garš un tievs. Uztaisi dūšu, pirms dosies augšā satikties ar to briesmoni! Izmet sausu!

- Tomēr vispirms… jautāja otrs, atturēdams manu roku, kas jau cēla glāzi pie mutes, saki mums: kur tu kuģo selgā vai piekrastē?

- Selgā, protams, es atteicu. Talu selgā.

- Gaismas sīkjūdzēs vai dižgados?

- Dižgados, nudien! es padomājis atbil­dēju.

- Tad drīksti ar mums sadzert.

Ierunājās trešais vīrs, kas līdz šim bija klusē­jis: Mani sauc Džons Redlijs, esmu kapteiņa pirmais palīgs. Un šis puisis… viņš pameta ar galvu uz garāko vīru, ir astronauts Sems Smols. Un tas… viņš norādīja uz trešo, ir astronauts Džims Dounss.

Mēs sadzērām. Smols paziņoja: Mēs tev svinīgi atļaujam kopā ar mums klaiņot Visuma

valstībā tā sakot, ar dievpalīgu! Vai dosies šķetināt komētas asti?

- Laikam gan.

- Vai kādreiz jau esi medījis komētas?

- Tā reize ir pienākusi.

- Labi teikts! Tagad paskaties šurp…

Visi trīs vīri pagriezās un palūkojās augšup uz lielo priekštelpas videoiekārtas ekrānu. It kā sajutis mūsu skatienus, tas pulsēdams iegaismojās, un tajā mēs ieraudzījām milzīgu attēlu žil­binoši baltu komētu, kuras aste vilka līdzi vai­rākas planētas.

- Daiļā Visuma briesmone, teica Smols.

- Kārumniece, kas aprij saules!

- Vai tad komētas to spēj? es jautāju.

- Ne tikai to vien! Sevišķi vina.

> *

Un Dounss sacīja: Ja Dievam labpatiktu šeit parādīties, Viņš ierastos komētas izskatā. Vai esi gatavs ielīst šai dievībai rīklē un uzdejot tās kvēlajās iekšās?

- Esmu gatavs, es nelabprāt atbildēju. Ja nu to katrā ziņā vajag.

- Nu tad pacelsim glāzes viņam par godu! Vai ne, puiši? Iedzersim uz Ismaēla Haniketa Džounsa veselību!

Tai brīdī es kaut kur netālu izdzirdēju vāju elektronisku dūkoņu, tādu kā pulsēšanu. Ieklausījos; ar katru pulsa pukstienu dūkoņa kļuva skaļāka, it kā nākdama tuvāk.

- Klau… es ieteicos. Kas tas tāds?

- Tas? Tas, ko dzirdat kā siseņu baru lido­jumā? pārjautāja Redlijs.

Es pamāju.

- Siseņu bars? Nudien, īstais apzīmējums mūsu kapteinim! iesaucās Smols.

- Kapteinim? Kas viņš ir?

- Šodienai jums, Džouns, jau pietiek, Red­lijs atbildēja. Labāk ejiet uz savu istabu un iepazīstieties ar Kvello… Ak Dievs! Jā, ejiet iepazīstieties ar Kvello!

- Viņa mītnes planēta ir kaut kur dižā Andromēdas miglāja aizmugurē, Dounss sazvērnie­ciski pačukstēja. Viņš ir liels… milzīgs… bais­mīgs.. . un piedevām…

- Piedevām viņš ir zirneklis, pirmais palīgs papildināja.

- Jā, jā! turpināja Dounss. Liels, resns, baismīgs zaļš zirneklis.

- Tomēr viņš ir… iejaucās Smols, nedaudz nosodoši uzlūkodams biedrus, ļoti labdabīgs zirneklis. Tev viņš patiks.

- Tiešām? es atsacīju.

Redlijs teica: Tagad ejiet! Drīz atkal satiksimies. Ejiet, iepazīstieties ar savu zirneklīgo ista­bas biedru… Lai jums veicas!

Pacēlu glāzes dibenu augšup, lai mutē ieri­tētu pēdējā lāsīte. Tad pagriezos un, aizmiedzis acis, teicu sev: Veicas! Nu gan veicas!

Nospiedu pogu uz durvju aplodas, un durvis atvērās; gāju pa blāvi apgaismotu gaiteni, līdz sasniedzu istabu ar numuru 9. Pieskāros pie identitātes kvadrātiņa, un durvis manā priekšā plaši atvērās.

Pag, pag… es sev piepeši sacīju. Es taču nevaru iet iekšā! Man trīc rokas.

Nekustīgi stāvēju pie atvērtajām durvīm. Zināju, ka mans pārinieks ir tur, istabā. Atlidojis

no tālas galaktikas. Zirneklis, vismaz puiši tā apgalvoja. Nu, pie velna; es sevī noteicu, uz priekšu!

Paspēru trīs soļus uz priekšu un sastingu.

Jo istabas kuba.attālākajā kaktā melnēja milžīga ēna. Tur kaut kas it kā bija, bet varbūt ari nebija.

- Tas nav iespējams, es klusu nočukstēju.

- Tas vienkārši nav iespējams…

- Zirneklis! telpas pretējā pusē kāds atčukstēja pretī.

Milzīgā ēna sakustējās.

Es drebēdams atkāpos.

Atkal čuksts: Vai varbūt… zirnekļa ēna? Nē. Paliec, kur esi!

Klausīdams pavēlei, paliku uz vietas; telpā pamazām iedegās gaisma, ēna saruka, un manā priekšā parādījās milzīgs radījums vairāk nekā septiņu pēdu augumā un ļoti īpatnējā zaļganā krāsā.

- Nu, ko teiksi? tas čukstēja.

Atbildēju tik mierīgi, cik nu vien spēju: Ko gan es varētu teikt?

- Ko gribi.

- Reiz devos aplūkot Mikelandželo “Dāvidu’ es sacīju. Tas bija pamatīgi liels. Apgāju tam apkārt…

-Un?…

- Tu esi vismaz tikpat liels kā tas dižais māk­slas darbs.

Pagājos uz priekšu un apgāju šim radījumam apkārt; tas nekustējās. Es gan drebēju.

Ēnām izgaistot, radījuma apveidi kļuva arvien labāk saskatāmi.

- Kvello, atkal atskanēja čuksts. Tas ir mans vārds. Esmu ieradies no piecu gaismas gadu tāluma tas ir ap desmit miljoniem jūdžu. Spriežot pēc jums un jūsu pasaulītes, vietējais dievs šeit ir tāds pusaizmidzis. Mūsu pasauli Dievs radīja ar uzvaras kliedzienu, tāpēc mēs arī esam labi izdevušies.

Un radījums stalti saslējās, kļūdams vēl lie­lāks.

Ielūkojos tam sejā un teicu: Tu… tava mute gandrīz nekustas.

Tas, ko sauca par Kvello, atbildēja: Taču manas domas ir tikpat veiklas kā tavējās. Tagad saki man, puisēn Džek, vai tev nerodas vēlēšanās nokaut milzi?

- Man… man… es stomījos.

- Tavās domās es izlasīju, ka tu esi atcerējies pasaku par Džeku un garo pupu.

- Pie velna! es iekliedzos. Tad piebildu:

- Neņem ļaunā… Pirmoreiz mūžā sastopos ar kādu, kam ir telepātijas spējas!

- Nemaz negribu, lai tu dodies pie velna, miermīlīgi teica mans istabas biedrs. Atkār­toju: mani sauc Kvello. Un kā sauc tevi?

- Tu taču spēj lasīt domas, es atbildēju.

- Tu zini, kā mani sauc.

- Pieklājības pēc tomēr izliekos, ka nezinu, atbildēja Kvello.

Radījums pastiepa uz leju vienu ekstremitāti, es pasniedzu roku pretī, un mēs saskārāmies.

- Ismaēls Hanikets Džounss, es sacīju.

- Šķiet, ka tavs vārds atceļojis no Bībeles, nokļūdams uzreiz mūsdienās, kosmosa laik­metā, Kvello piezīmēja.

- Gandrīz tāpat kā tu, es atteicu.

- Jā… pieci gaismas gadi… Es taču ceļoju sasaldēts, auksts kā nāve. Veselus piecus gais­mas gadus esmu nogulējis, sacīja Kvello.

- Ir jauki atkal būt nomodā! Vai es tev liekos dīvains?

- Skaidrs, ka ne, es atbildēju.

- Skaidrs, ka jā! Kvello atbalsoja ar tādu kā smiekliņu. Ja doma ir izlidojusi, es to notveru. Droši vien tev tas liekas dīvaini. Arī tas, ka man ir tik daudz acu, tik daudz ausu un neciešami daudz pirkstu, un piedevām zaļgana ādaskrāsa nu ļoti dīvaini! Taču es savukārt raugos uz tevi un redzu tikai divas acis, divas niecīgas austiņas un tikai divas rokas ar sīkiem pirkstiņiem. Tad jau var teikt, ka mēs abi nu, paskat tik! mēs abi esam visai dīvaini! Un abi… beigu beigās… tik cilvēciski.

- Ta ir, es atbildēju, pamazām pieņemdams Kvello viedokli. Tas viss… tiešām ir… cilvē­ciski.

Kaut kas šajā situācijā šķita Kvello uzjautri­nām, jo viņš sacīja: Nu, Ismaēl, vai man tagad

vajadzētu pārlauzt tev sprandu un ieturēt mal­tīti, vai arī būsim draugi?

Es saspringu, jau gatavs bēgt, bet tad attapies iesmējos. Un teicu: Jā, būsim draugi, manu­prāt, tā būs labāk!

Un Kvello atkārtoja: Draugi!

Vēlāk mēs pametām savu istabu un devāmies izpētīt milzīgi plašo akadēmijas telpu zemākos līmeņus.

Mēs pastaigājāmies starp filosofijas robo­tiem siluetiem, kas iezīmējās starp punktveida gaismiņām un runāja senlaiku mēlēs.

- Platon! Aristoteli! es teicu. Uzlūkojiet mūs! Ko jūs redzat?

Un Platonrobots atbildēja: Redzu divus briesmīgus un labsirdīgus, pretīgus un skaistus dabas bērnus.

Un Kvello jautāja: Kas ir daba?

Sokrāts atbildēja ar dzirksteļu spietu:

- Dievs, kas sev pašam par pārsteigumu radījis brīnumu miesu.

Aristotelis, savāds plastmasas robotiņš, pie­metināja: Tātad viņiem nevar būt nekā dīvaina, nedz arī brīnumaina.

Kvello pastiepa vienu roku ar garajiem, zīdainām spalviņām klātajiem pirkstiem un, pieskāries man pie pieres, teica: Ismaēls!

Sirsnības uzplūdā es noglaudu jauniegūtā drauga pūkaino vēderu. Kvello, ieradies no dižā Andromēdas miglāja tālajām salām! Kvello!

- Mēs kopā mācīsimies, Kvello sacīja.

- Kopā klausīsimies, kopā mācīsimies, kopā izzināsim! es papildināju.

Un tik tiešām vēl daudzas mācību dienas, nedēļas un mēnešus mēs abi kopā klausījāmies filosofijas skolotāju, robotu balsīs. Neviens mūs neinformēja, kurp mums būs jādodas un kas no mums tiks prasīts, nedz arī par to, cik ilgi mēs vēl paliksim uz Zemes te, šajās gudrību alās.

Taču reiz iestājās rīts, kad mūsu robotskolotāji rimās filosofēt, runāt un pļāpāt. Ieradušies lekciju telpā, mēs ieraudzījām uz videoekrāna savus vārdus un uzrakstu: “Pienākusi pavēle. Dodieties saņemt uzdevumu!”

Mācības laikam beigušās, secināja Kvello. ~

- Tatad dzīve sākas, es atbildēju. Ejam meklēt savu raķeti!

Atgriezāmies istabā, kur mūs jau gaidīja pavēles teksts. Savācām bagāžu, uzmetām plecos lidsomu un pacēlāmies gaisā, un lidojām. Mākoņi pašķīrās mūsu priekšā, putni spurdza uz visām pusēm, un visbeidzot mēs nokļuvām lie­lajā Kenedija zemesraga lidlaukā. Mūs ielenca raķešu palaišanas torņi kā milzīgas debesskrāpju sastatnes, spožas starpplanētu raķetes, spraigas darbošanās čala un dūkoņa.

Es grozīju galvu, skatīdamies apkārt, brīnīda­mies par visu šo varenību.

- Skaties, Ismaēl, skaties tur… un tur! Raķe­tes! Vismaz divdesmit raķešu! Un ieklausies, kādi nosaukumi: “Apollo 149”, “Merkūrijs 77”, “Jupiters 215”. Un tas taču ir…

- “Cetus 7”, Kvello nobeidza manā vietā.

Elpu aizturējis, es aplūkoju milzīgo, spoži

balto cilindru, kas slējās augstu pāri visiem citiem kosmosa kuģiem. Lielākais starp­

zvaigžņu kuģis, kāds jebkad ticis uzbūvēts, es godbijīgi sacīju.

- Nez vai jūsu Bahs un Bēthovens arī reiz sapņoja ko tādu uzdarināt? prātoja Kvello.

Mūsu apceres gaisotni pēkšņi iztraucēja kāda balss, atsaukdamās: Kā nu ne, kā nu ne!

Pagriezušies ieraudzījām vecu vīru ar izba­lojušu astronauta tērpu mugurā; viņš šķita nupat izniris no piebīdāmā trapa ēnas. Sveiki, draugi! viņš vienkārši teica.

Kvello laikam bija nolasījis svešinieka domas, jo atbildēja: Mēs tev neesam draugi.

Vecais nosmējās smiekli gan neskanēja jautri un turpināja: Nepārsteidzies ar sprie­dumiem, telepāt! Labāk saki vai jūs esat tie, kuri dosies ceļā ar “Cetus 7”?

- Esam gan, es atbildēju Kvello vietā.

Vecais astronauts novaidējās. Ak vai, jūs

jau ar vienu kāju esat pekles bezdibenī! Atkā­pieties, kamēr vēl nav par vēlu!

Kvello nolamājās savas tālās pasaules valodā un pavilka mani aiz elkoņa. Iesim, Ismaēl! Nav jēgas klausīties šā viltus pravieša pareģojumos.

Vecais mums sekoja jūs, jaunekli, -viņš man uzsauca, vai pazīstat šā kuģa kapteini?

- Aci pret aci gan neesmu ticies, es atbil­dēju, ziņkārots pagriezdamies atpakaļ.

- Aci pret aci! Tas nu ir īsti trāpīts! Kad satiksieties, galvenais, neskatieties viņam acīs! Es jūs brīdinu viņam to nav!

- Nav? es pārvaicāju. Vai tad viņš ir akls?

- Drīzāk ar aklību sists. Redzes nervi izde­guši pirms dažiem gadiem kosmosā no komē­tas žilbuma. Tu taču to zināji, viņš piebilda, pavērsdamies pret Kvello.

- Nezināju vis! Kvello liedzās, atkal vilk­dams mani aiz elkoņa. Mēs jūsu runās vairs neklausāmies!

Tomēr vecais nerimās. Tagad, svešiniek, tu to zini, jo esi izlasījis manas domas. Visu manu domu pasauli tu redzi no iekšienes. Nu tad pastāsti savam jaunajam draugam, ko redzi! Pastāsti, kas jums gaidāms!

Nokratījis Kvello roku, es paliku stāvam.

Vecais astronauts pienāca tuvāk un ļoti skaidri, ar uzsvaru sacīja: Kas izdedzināja kapteinim acis? Kad? Kur? Kādos apstākļos? jūs varētu jautāt. Vai viņš bija Visuma priesteris, kas vajāja Dievu, un tad Dievs pagriezās atpa­kaļ un ar vienu sitienu notrieca viņu tumsas valstībā? Vai jūsu kapteinis ir viengabala vai arī ticis saplēsts un salāpīts, un skarbalainās šuvuma vīles vēl redzamas? Varbūt tais dziļajās rētās, ko dakteri nespēj aizdziedēt, vēl arvien rēgojas mūžības tumsa? Vai viņš tāds, albīns, jau piedzimis vai arī apsarmojis no izciestām šausmām?

Pavērsos pret Kvello, lai pārliecinātos, kā viņš uz to visu reaģē; viņa milzīgā ēna saules gaismā drebēja, bet no tās nenāca ne skaņa.

Manīdams, ka mūs uzveicis, vecais astro­nauts pienāca vēl ciešāk klāt.

- Tagad uzklausiet! Kad, ceļojot ar šo kuģi, nokļūsiet tālu kosmosā, pienāks brīdis, kad ticat vai neticat redzēsiet zemi, kur zemes nebūs, redzēsiet laiku, kur laika nebūs, kur sen miruši ķēniņi dabūs atpakaļ miesu uz kauliem

un atgūs kroņus! Un tad ak vai! gan kuģis, gan kuģa kapteinis, gan viņa vīri viss, viss ies bojā! Tikai viens izglābsies…

Manas rokas bija sažņaugušās dūrēs. Dusmu uzplūdā paspēru soli pretī vecajam astronautam, un viņš atkāpās, lai pabeigtu savu sakāmo:

- Ticiet man! “Cetus 7” nav Dieva svētīts kuģis! Tas pieder kapteinim. Un kapteinis ir mūžīgi nolādēts. Pēc šiem vārdiem vecais bei­dzot pagriezās un gāja projām.

- Vienu mirkli! es iekliedzos. Pagaidiet! Kā jūs sauc?

Vecais sastinga, it kā domās meklēdams atbildi.

- Elija. Mani sauc Elija. Ar laburītu, draugi, ar laburītu…

Viņš papleta rokas un pēc mirkļa tai vietā, kur pēdējoreiz bijām viņu manījuši, rēgojās vie­nīgi tumšums.

Mēs ar Kvello palikām stāvot; augstu virs galvas mums pāri pārslīdēja aša ēna, un vēl­reiz izdziestot atbalsojās: Ar laburītu… laburītu…

Ne es, ne mans pārinieks ne vārda vēl nepa­guvām bilst, kad gaisu satricināja vareni pērkondārdi un vibrācijas, kaut kur varbūt kilometru piecu atstatumā startējot kosmosa raķetei; debesjums piešķīda ar krāsām, sarkanbaltvioletām dzinēju liesmām. Skaņas vil­nim noplokot, visapkārt pēkšņi atsākās rosīga kņada mehāniķi, roboti un astronauti stai­gāja šurpu turpu, čerkstēja un pulsēja radio un elektroniskās iekārtas; raķetes slējās palaišanas torņu spraišļos, gatavas Visuma telpas ceļoju­mam.

Beidzot Kvello sacīja: Mūsu kuģis gaida. Jāiet! Saņemies, Ismaēl, mums jādodas turp!

Un mēs devāmies uz “Cetus 7".