Tagad un mūžīgi

23. nodaļa

Krāsnī cepās kaut kas brīnum gards. Uz palodzes karsti kūpēja aprikožu plātsmaize. No leduskastes puses nāca klusa plakšķēšana vasaras tveicē izslāpušais suns laka satecējušo ūdeni. Kārdifs atkāpās. Un nodomāja: gluži kā vēzis es nekad nedodos uz priekšu.

Paraudzījies pa logu, viņš ieraudzīja, ka pla­šajā zālienā mājas otrā pusē rūtiņveidā izklāti divi duči košu galdautu, uz kuriem sarindoti šķīvji, naži un dakšiņas un saliktās kristāla krū­zes ar limonādi un karafes ar vīnu, īsi sakot, viss sagatavots piknikam. Kaut kur atskanēja klusa pakavu klaboņa.

Kārdifs izgāja verandā un palūkojās uz ielu. Tur stāvēja inteliģentais un pieklājīgais Klods, aizjūgts priekšā tukšiem maizes ratiem.

Klods pagrieza galvu un uz viņu paraudzījās.

- Vai tad maize nav jāizvadā? Kārdifs uzsauca.

Klods tikai lūkojās viņā ar lielām, brūnām, valgām acīm un neko neatbildēja.

- Varbūt es esmu tas, ko vajadzētu no šejie­nes aizvest? Kārdifs sev jautāja tik klusi, cik vien iespējams.

Un devās turp un iekāpa maizes ratos.

Jo atbilde bija “jā”.

Ratus iekustinājis, Klods rikšus veda viņu cauri pilsētai.