Tagad un mūžīgi

9. nodaļa

Veicu vēl dažas skenēšanas, pārlūkodams plašo izplatījumu visapkārt mūsu kuģim, meklēdams draudīgus debess ķermeņus. Komēta! Arī pazudusi! Sensori to vairs neuztver!

- Nē! kapteinis iekliedzās.

- Jā, es atbildēju. Saskaņā ar rādījumiem kosmoss mums visapkārt ir tukšs.

- Paldies Dievam… — Redlijs sevī noteica.

- Nē un vēlreiz nē! kliedza kapteinis.

- Acis neredz… tomēr tai tur jābūt! Es to gandrīz sataustu! Es to jūtu! Ta ir…

- Projām, klusi ierunājās pazīstama balss. Kvello bija tepat blakus, raudzīdamies telpas tukšumā, ko atainoja datorekrāns.

- Kvello! es iesaucos. Tu esi atgriezies! Cik labi!

Draugs neatbildēja.

- Kvello, kas tur notika? Tur, ārā? es vai­cāju.

Kvello lēni panācās uz priekšu. Tā bēru mūzika… ir apklususi. Mūsu lidojošo kapsētu vairs nav. Komēta… ar visām šausmām… ir zudusi.

Jā, bet kāpēc?

Kvello klusēja.

- Nu taču sakiet! kapteinis ierēcās. Beidzot, novērsies no ekrāna, Kvello atkal

mūs uzrunāja: Kosmosa vētra savainoja Laiku. Un Mūžības gaitā ir radies pavērsiens. Tā viela, kas ir tukšums… bezgalība… ir izgriezusies ar oderi uz āru… atoms pret atomu, molekula pret molekulu… daļiņa pret daļiņu… viss pretēji… Es to jūtu… ak!

Un Kvello pastiepa roku uz priekšu, it kā tverdams aizlidojošo saprātu.

Dzirdēju sevi iesaucamies: Tas nevar būt!

- Nudien ne! atbalsoja kapteinis bezgala neticīgs.

- Visums gan domā citādi, Kvello rāmi atbildēja. Vētra mūs sagrāba un nogādāja div­tūkstoš gadus atpakaļ. Pagātnē, kas nu ir mūsu tagadne.

- Ja mēs esam pagātnē, tad kurā gadā? vai­cāja Redlijs.

Kvello brīdi padomāja. Pirms jūsu Kolumba? Jā, katrā ziņā. Pirms Kristus piedzimšanas?

Visai iespējams. Pirms Romas Cēzars izbruģēja ceļus Britānijas tīreļos, pirms Platons runāja un Aristotelis klausījās? Varbūt. Ta dižā zvaigzne, Zvērs, par mums ir iežēlojusies.

- Žēlošana? Kāds te sakars ar žēlošanu? sašuta kapteinis.

Kvello ļāva meklējošam skatienam un prā­tam slīdēt kosmosā. Ta negribēja ar mums naidoties. Ta nolēma mūs paslēpt labi dziļi, lai mūsu starpā neizceltos karš. Tā devusi mums jaunu iespēju, pavērusi citu ceļu, kas aizved no tās projām. Nudien, ser, tā ir žēlsirdība!

- Nekādas žēlsirdības nebūs! kapteinis sauca.

- Elija… es nočukstēju.

- Ko?! viņš pavērsās pret mani.

- Elija. Tai dienā, kad startējām no Zemes. Elija pareģoja…

- Ko viņš teica? kapteinis pieprasīja.

- Kad, ceļojot ar šo kuģi, nokļūsiet tālu kos­mosā, pienāks brīdis, kad ticat vai neticat redzēsiet zemi, kur zemes nebūs, redzēsiet laiku,

kur laika nebūs, kur sen miruši ķēniņi dabūs atpakaļ miesu uz kauliem un atgūs kroņus:..

- Tas bridis ir klāt? apvaicājās Redlijs.

Un Kvello atbildēja: -Jā-Jo… skarieties! Un sajūtiet… - •

Atmiņā atskanot pēdējiem Elijas vārdiem, es nobeidzu: Un tad ak vai! gan kuģis, gan kuģa kapteinis, gan viņa vīri viss, viss ies bojā! Tikai viens izglābsies.

Tikai viens, es nodomāju, vērodams, kā kap­teinis ārdās.

- Mulki, nolādētie mulki! viņš kliedza. Šo pagātni mēs nepieņemsim ar visiem tās aiz­mirstības gadiem! Mēs neslēpsimies piramīdās un nebēgsim no siseņiem, lai pazemīgi lūgtos glābiņu no Kristus! Mēs cīnīsimies!

Pēc šiem vārdiem viņš pagriezās un gāja uz liftu, ar kuru varēja nokļūt augšklājos.

- Atveriet slūžas! viņš uzsauca. Es, aklais, došos ārā un pats sameklēšu briesmoni!