Zīme

56 Bruklina, Masačūsetsas štats

Neatlaidīgi tuvojās tumsa, spiežot zemo ziemas sauli arvien tuvāk apvārsnim. Mets palēnināja ātrumu un apstājās ceļa malā.

Apkārtnē auga biezi meži, satiksme nebija visai blfva. Priekšā divi akmens stabi, kas sniedzās līdz viduklim, iezīmēja komunā­lo pakalpojumu centra ieeju. Šis centrs bija izvietots starp Deina parku un Paterhemas pļavu golfa laukumu. No savas vietas Mets varēja saskatīt zemu, noliktavai lidzīgu biroju un garāžu komplek­su - Bruklinas komunālo pakalpojumu centru, līdz kuram no ie­las veda piebraucamais ceļš. Gar malām bija novietotas automa­šīnas, un starp tām vīdēja netīra sniega plankumi. Sevišķu rosību nemanīja, un Metam tas patika.

Viņi nebija braukuši uz Bruklinu taisnā ceļā no Henskomfīl- das. Vispirms viņi pameta sadauzīto, asinīm notraipīto Toi/ota Camry - tā nebija liela problēma. Tad viņi ielavījās tirdzniecības centra stāvlaukuma vistālākajā stūri un aizņēmās tikpat garlaicī­gu, apmēram desmit gadus vecu, tumši zaļu Potitiac Bonneville, ku­ram, kā šķita, tāpat vairs daudz laika nebija atlicis.

Mets bija izvirzījis vairākus primāros uzdevumus. Galvenais - sagādāt patronas pistolei, ko bija atņēmis šāvējam lidostā. Viņa iespējas bija ierobežotas, jo savainots un policijas meklēšanā iz­sludināts cilvēks taču tā vienkārši vis nevarēja ieiet ieroču veika­lā. Čabam nebija ieroču īpašnieka identifikācijas kartes, tātad ari viņam pie patronām netikt. Tādēļ viņi aiztraucās uz Kvinsi, kur satikās ar dziļi norūpējušos Sendžeju - krietni patālu no 7-Eleven veikala, viņa dzīvokli. Sendžejs ieradās ar divām kastēm Poio'RBall munīcijas, dažiem marles pārsējiem Meta brūcei un ma­zumiņu skaidras naudas. Mets bija domājis palūgt vēl vienu pis­toli vai varbūt pat šauteni - Sendžejs zem letes glabāja pielādētu Remington 870 Breecher-, kas lieti noderētu viņa ieceres realizēša­nai. Taču Mets zināja, ka šādos apstākļos nevar prasīt no drauga tik daudz.

Vēl viņi izmantoja Sendžeja datoru, lai uzmeklētu Raidela mā­jas adresi - viņš dzīvoja lielā mājā Bruklinā, kur viņa iecere na­mu paplašināt bija izraisijusi pamatīgu skandālu. Mets noskaid­roja arī to, kāds īsti Raidels izskatās. Kad tas bija izdarīts, Mets un Čaba šķērsoja pilsētu un ķērās pie izlūkošanas komunālo pa­kalpojumu centrā un teritorijā ap Raidela māju, lai pēc tam izpē­tītu māju pašu.

Ilgi gaidīt nevajadzēja.

Drīz pēc pieciem šofera vadītais Lexus iegriezās šaura ceļā, kas veda uz māju un vēl paris savrupnamiem. Mets jau bija nospriedis rīkoties, taču tad pārdomāja. Poiitiac Bonneville nebija tik rāms kā Camņ/, tomēr dzinējs nešķita daudz jaudīgāks, turklāt miesassargs un masīvais, bruņotais blakussēdētājs bija pārāk nopietni šķēršļi, ņemot vērā Meta stāvokli un viņa blakussēdētāja iespējas.

Kādu brīdi viņi vēroja māju, lai pārliecinātos, ka Raidels ne­kur vairs nebrauks. Tad Čaba izkāpa no automobiļa, lai turpinā­tu vērošanu, savukārt Mets apsēdās pie stūres.

- Atceries, - Mets viņam sacīja, - ja kaut kas noiet greizi, poli­cijai neziņo! Neuzticies nevienam! Dari to, ko uzskati par parei­zu, labi?

- Gluži kā D. B. Kūpers?

-Jā.

Čaba palūkojās uz Metu un tad paraustīja plecus.

- Bet labāk būs, ja nekas nenoies greizi, ja? Es jau sāku ilgo­ties pēc savām mantām.

Mets pasmaidīja.

- Domāju, ka pēc laiciņa mēs atkal tiksimies.

Tad viņš pameta Čabu un aizbrauca atpakaļ uz komunālo pa­kalpojumu centru.

Viņš divas reizes pārbaudīja pistoli un tad paslēpa to mētelī. Vienu kasti ar patronām viņš izbēra kabatā, pārlūkoja ceļu priek­šā un aizmugurē, tad izkāpa no automobiļa un pa piebraucamo ceļu gāja uz komunālo pakalpojumu centru.

Iedzertie medikamenti remdēja sāpes sānā, un Mets secināja, ka var paiet visnotaļ normāli - no malas neviens pat nemanīs, ka viņš ievainots. Ceļš meta līkumu. Viņš pagāja garām automobiļu rindai, ieejai reģistratūrā un birojos, garām durvīm ar uzrakstu "Dienesta ieeja". Pa tām iznāca vairāki puiši, kam beigusies mai­ņa un kas devās mājup. Mets veltīja viņiem atzinības pilnu ska­tienu, norūca lakonisku "kā iet", saņēma tikpat vienaldzīgu at­bildi un turpināja ceļu līdz pat garāžām.

Tajās cita citai līdzās atradās vairākas kravas automašīnas ar zīmola uzrakstu Mack uz režģa. Mets paraudzījās visapkārt. Pā­ris mehāniķu remontēja automobili kādu trīsdesmit jardu attālu­mā no viņa. Viens no tiem pacēla galvu. Mets pamāja puisim un palocīja galvu - it kā viņa atrašanās te būtu pati ikdienišķākā lieta pasaulē, tad mērķtiecīgā soli aizgāja līdz garāžas dibensienai, cenšoties nelīdzinādes nepiederošai personai. Ar acs kaktiņu Mets manīja, ka puisis atkal pievēršas darbam, un nopētīja dibensie- nu. Tur bija balts dēlis ar vairākiem maiņu sarakstiem un metāla kaste, kādā parasti glabā atslēgas. Tā nebija aizslēgta. Par to ne­nācās brīnīties, jo atkritumu izvešanas transports parasti neiekļu- va "visvairāk zagto" automobiļu sarakstos - droši vien tādēļ, ka ar to izveda atkritumus.

Viņš veikli salīdzināja numuru uz atslēgu piekariņa ar pēdē­jiem trim cipariem uz automobiļa numura zīmes un steigšus pa­ķēra atslēgu no āķa. Tad viņš iekāpa milzīgās mašīnas kabīnē, vēlreiz nopētīja apkārtni un iedarbināja dzinēju. Lielais salons no­drebēja. Viņš nospieda spēcīgo sajūgu, ieslēdza ātrumu un ķērās pie akseleratora pedāļa. Hidrauliskās bremzes skaļi nošņācās, un automobilis sakustējās uz priekšu. Tas pats mehāniķis atkal pa­cēla galvu - viņa seja pauda izbrīnu. Mets apturēja transporta lī­dzekli tieši uz tik ilgu laiku, lai vēlreiz draudzīgi pamātu puisim, tad padomāja un izliecās ārā pa logu.

-Jau gandrīz pabeidzi, ja? Stīvs teica, ka viņam ir problēmas ieslēgt trešajā, - Mets lietišķā toni uzsauca, izmantodams vārdu, ko izlasīja maiņu sarakstā. Mehāniķis šķita nedaudz apjucis, ta­ču nepaguva neko piebilst, jo Mets turpināja: - Vajadzētu paska­tīties arī sajūgu. Desmitos būšu atpakaļ. - Pamājis viņš sāka braukt.

Griezdams ārā no garāžas, Mets paskatījās sānu spoguli. Pui­sis noskatījās viņam nopakaļ, tad paraustīja plecus un atkal ķē­rās pie darba.

Pēc brīža Mets ar milzīgo oranžo behemotu jau brauca pa gal­veno ceļu uz ekskluzīvo rajonu, kas ieskāva Sārdženta dīķi.

Satriekts Lerijs Raidels sēdēja savas savrupmājas kabinetā ar daudzajām grāmatām, skatījās skotu viskija glāzē un klusībā lā­dējās.

"Nelieši!" viņš domās kliedza, bažījoties par to, ka meitai no­darīts pāri. "Ja viņai kaut matiņš nokritīs…" Deniņos sāka pulsēt asinis. Protams, tāda sodīšanās bija pilnīgi velta. Viņš zināja, ka neko nevar padarīt.

Sagumis krēslā, viņš vērās glāzē. Tik bezpalīdzīgs viņš jutās pirmo reizi savā mūžā.

Ar tādu naudu un varu viņš, aci nepamirkšķinot, spēja pār­valdīt un arī pārvaldīja jebkuru visagresīvāko augsta riska iegul­dījumu fondu vai daļu turētāju dumpi. Viņš prata uzkurināt de­bates Senāta kabinetos, kas viņu pašu nesatrauca nemaz. Viņš bija sasniedzis dzīvē tādu punktu, kurā jutās neaizskarams. Taču ne­spēja dkt galā ar tiem… algotajiem slepkavām. Tieši tādi viņi arī bija - īsi un skaidri. Slepkavas. Izkropļojuši viņa vīziju, pārķē­ruši viņa ideju, sagriezuši to kājām gaisā un izmantojuši… kam?

Trūka loģikas.

Vēl un vēlreiz pārdomājot visu Drakera teikto, Raidels nonāca pie secinājuma, ka trūkst loģikas. Ja tika skarts jautājums par ticī­bu, tad visi bija vienādi. Viņi skatījās uz pasauli vienām acīm. Vie­nādi izprata postu, kas draud pasaulei - un Amerikai. Izjuta vie­nu un to pašu vilšanos par dažiem būtiskiem pasaules un valsts dzīves aspektiem.

"Un tomēr viņi to izdarīja? Radīja viltus mesiju? Dieva vēst­nesi, kura klātbūtne pastiprinās un attaisnos masu ilūziju, no ku­ras cieš lielākā daļa pasaules? Neloģiski," viņš atkal secināja. Taču viņi to dešām darīja.

Viņš to bija redzējis.

Drakers to apstiprināja.

Viņi tiešām to darīja.

Nelieši, kas iedur dunci mugurā.

Raidels atsauca atmiņā Rebekas seju abu pēdējā tikšanās rei­zē pirms viņas liktenigā brauciena uz Kostakarejesu. Viņš bija gri­bējis apciemot Rebeku brīvdienās - pārāk bieži vis neizdevās pa­vadīt laiku kopā, jo pirmām kārtām viņš vēlējās šo to sasniegt dzīvē, bet tagad kaismīgi to nožēloja. Diemžēl ciemošanās nesa­nāca, jo sākās viss šis juceklis. Viņa dzīves lielākajam uzdevu­mam bija satricināti pamati. Un meita - lai Dievs viņu svētī! - nebija paudusi savu neapmierinātību. To viņa nekad nedarīja, jo bija pieradusi pie mītiska tēva - gan labā, gan sliktā nozīmē. "Gan es labošos," Raidels sprieda, "ja vēl būs tāda iespēja."

Jāatrod Rebeka.

Jādabū viņa ārā no neliešu ķetnām, jāpaslēpj neaizsniedzamā, drošā vietā. Nekam citam nebija nozīmes. Pat planētas glābšana nobālēja kā nebūtisks sīkums. Jadabū meita ārā no viņu ķetnām. Un tad - tikai tad - jāmēģina viņus atturēt no ši. Jāizdomā veids, kā visam pielikt punktu, kā slēgt projektu, iekams tas izaudzis pārāk liels.

Bet kā? Nebija neviena, kam viņš varētu piezvanīt. Diemžēl vi­zītkaršu turētājā nebija lapiņas ar "A komandas" tālruņa numu­ru. Gadiem ilgi viņš savu drošību - personīgo un profesionālo - bija uzticējis tam rāpulim Medoksam. Drošības dienesta darbinie­kus, kas tagad "viņu uzraudzīja" paša mājā; šoferi, kas vienlai­kus bija arī miesassargs; pilotus, jahtas darbiniekus, uzņēmumu korporatīvo drošību; elektronisko pastu un tālruņa zvanus - vi­su gādāja viena un tā pati firma. Medoksa firma, ko bija ieteicis Drakers. "Turi visu zem viena jumta," viņš bija mudinājis. "Iz­manto uzticama cilvēka pakalpojumus. Lai tas ir viens no mums."

Skaidrs, ka Medokss bija viens no "mums". Bet Raidels pats, kā nu izrādījās, nebija vis.

Viņš jutās kā muļķis.

Kā pastumts malā.

Kā rotaļu zirdziņš. Jau no paša sākuma.

Nikni paskatījies uz glāzi, viņš trieca to pret sienu līdzās mil­zīgajam akmens kamīnam. Tā saplīsa un nokaisīja paklāju stikla drumslām. Tikai tani brīdī viņš saklausīja kādu dūkoņu - šķita, ka tas ir liela kravas automobiļa dzinējs. Ieinteresējies viņš piegā­ja pie loga un paskatījās ārā uz piebraucamo ceļu, kas līkumoja uz savrupmājas ieejas vārtu pusi.

Čabu Mets pamanīja brīdī, kad tuvojās pagriezienam uz Sār- dženta ielu. Biedrs ar žestu - paceļot abus īkšķus - parādīja, ka viss kārtībā, un tad iespruka atpakaļ kokos. Mets palocīja galvu, iegriezās ielā un nospieda akseleratora pedāli.

Mack jaudīgais, trīssimt zirgspēku lielais dzinējs ierūcas, un automobilis rāvās uz priekšu, uzņemdams arvien lielāku ātrumu. Savrupmājas vārti bija redzami jau no attaluma. Mets nepārslē­dza citu ātrumu, tādējādi nomocīdams dzinēju. Nevarēja teikt, ka automašīna lido, taču viņam tas nerūpēja. Ne jau ātrums Metam bija vajadzīgs.

Galvenais bija svars.

Viņš nonāca pie vārdem, ar abam rokām pagrieza milzīgo, ho­rizontālo stūri pa kreisi, vienlaikus cenzdamies apvaldīt riepu sānslīdi, taču kaju no pedaļa nenoņēma. Automobilis nočīkstēja, par vairākiem grādiem sasvērās sānis, un tad piecpadsmit ton­nas smagā metāla konstrukcija ietriecās vārtos, saberžot tos zobu bakstāmajos.

Auto traucās tālāk pa piebraucamo ceļu, ar riteņiem šķiežot granti uz visām pusēm un atstādams aiz sevis divas iebrauktas grambas. Aiz augstajiem kokiem namu, kas slējās nevainojami koptā paugurā, Mets neredzēja. Džordža laika arhitektūras stila atdzimšanas periodā celtajam namam bija atsevišķi spārni, kas skaidri bija nodalāmi no centrālās ēkas, kā arī nostāk uzbūvēta garāža vairākiem automobiļiem. Pie galvenās ieejas veda apļvei­da piebraucamais ceļš. No Lexus vai muskuļotajiem vīriem nebija ne miņas. Pagaidām.

Taisnā ceļā stūrēdams uz ieejas pusi, Mets neatrāva kāju no pedāļa. Ārā izskrēja viens no smagsvariem - Metam šķita, ka tas ir bruņotais Lexus šofera blakussēdētājs. Ieraudzījis tuvojošos at­kritumu vedēju, puisis iepleta acis un jau rāva ieroci ārā no plecu . maksts.

Mets necentās stūrēt pa ceļu, tādēļ auto pārslīdēja pāri lielajai puķu dobei un uztriecās virsū miesassargam, iekams tas paguva kaut reizi izšaut. Puisis izplājās pa automobiļa vējstiklu, notrai­pot to ar asinīm, un tika piespiests ieejas durvīm, kad Mack gluži kā buldozers iebrauca mājā.

Visapkārt pašķīda ķieģeļi, koka gabali un stikla šķembas. Mets drāzās uz priekšu un apstājās alai līdzīgajā foajē. Dzinēju viņš neizslēdza, bet paņēma pistoli un izkāpa no kabīnes brīdī, kad no sānu istabas parādījās vēl viens smagsvars - izbrīnījies un ar

ieroci rokā. Pārsteiguma moments bija Meta pusē, tādēļ viņš izni­cināja smagsvaru ar diviem šāvieniem krūtis. Atkāpies no auto­mobiļa, Mets novērtēja sagrauto ieeju mājā un pilnā kaklā noklie­dza:

- Raidel!

Gluži kā apsēsts ar misijas apziņu, viņš virzījās uz priekšu, ar pistoli gluži kā ar brinumrlksti meklēdams savu medījumu. Viņš ielūkojās lielajā dzīvojamā istabā, tad vidējā istabā un jau devās uz telpu, kas varēja būt virtuve. Tanī brīdī gaitenī pa labi no viņa atvērās milzīgas divvērtņu durvis, un tajās parādījās Rai­dels.

Miljonārs šķita apstulbis un samulsis. Mets uzreiz viņu pazi­na. Dabā gan viņš izskatījās drūmāks nekā uz fotogrāfijām, ko bija rādījis Čaba savā tālruņa aparātā, taču tas noteikd bija viņš.

Mets pacēla pistoli, pieskrēja klāt Raidelam un sagrāba viņu aiz pleca.

- Ejam.

Bakstīdams ar ieroci gūsteknim mugurā, viņš aizstūma to līdz automobilim. Ieraudzījis Mack pastrādāto postu - apkārt sabiru­šās šķembas un divpadsmit reiz divpadsmit pēdas lielo cauru­mu ēkas fasādē -, Raidels pavēra muti. Mets mudināja Raidelu tālāk un tad saklausīja soļus, pagriezās un pamanīja tuvojamies vēl vienu sargu. Dzīslās auļojošais adrenalīns jau bija rimies, un Mets skaidri apzinājās situāciju. Atrāvis pistoli no Raidela mu­guras, viņš nomērķēja, izšāva un nogāza masīvo vīru uz grīdas.

- Vai tas ir viss? - viņš nikni uzbrēca Raidelam. - Vai tas ir labākais, ko vari parādīt?

Iekams sastingušais Raidels paguva atbildēt, Mets sagrāba vi­ņu aiz kakla, pagrūda uz automobiļa aizmugures pusi un pie­spieda tam klāt. Tad neganti paskatījās uz savu upuri un norādī­ja uz atkritumu savākšanas atveri.

- Lien iekšā, - viņš nokomandēja.

Pārbijies Raidels vērās savā uzbrucējā.

- Iekšā?

- Lien iekšā! - Mets noauroja un pacēla pistoli dažu collu at­tālumā no Raidela virsdegunes.

Vēl mirkli nogaidījis, Raidels iekāpa atverē. Mets nolūkojās, kā viņš saplok un notupstas, un tad nospieda presēšanas slē­dzi. Hidrauliskā lāpsta atdzīvojās un sāka slīdēt lejup, šūpoda­mās Raidelam virs galvas un dzīdama viņu dziļāk automobiļa vēderā.

Mets atkal nospieda slēdzi, un lāpsta apstājās. Tad viņš pāri gruvešiem devās uz kabīni un iekāpa tajā. Parādījās vēl viens vīrs - vēl viens nelietis tumšā uzvalkā un ar milzīgu ieroci rokā. Tas tēmēja tieši Metam sejā. Nelietis izšāva, un lodes iztriecās cauri vējstiklam un ieurbās kabīnes sienā Metam aiz galvas. Sa­rāvies Mets ieslēdza atpakaļgaitu un nospieda akseleratora pe­dāli. Izbraucis no sagrautās mājas, auto nonāca uz grantētā ce­ļa. Vīrietis sekoja, joprojām šaudams, bet lodes trāpīja vien biezo automobiļa karkasu. Lielu postu tās nenodarīja - tad jau arī de­gunradzi varētu nosist ar šautriņu. Mets sagrieza oranžo milzi un ieslēdza pirmo ātrumu. Skurstenis izpūta negantu melnu mā­koni - iespējams, tādā režīmā dzinējs nekad nav strādājis -, un jau nākamajā mirklī automobilis traucās prom pa piebraucamo ceļu līdz šaurajai ieliņai.

Viņš bija veicis pusi ceļa, kad parādījās pirmā bruņotā ātrās reaģēšanas automašīna - tas bija dzeltens SUV ar iedarbinātu si­rēnu un iedegtām bākugunīm uz jumta. Iela nebija pietiekami pla­ta abiem transporta līdzekļiem, un SUV vadītājs to saprata. Izre­džu nebija, tādēļ viņš parāva savu auto sānis, taču ari manevram vietas nebija. Atkritumu vedējs ietriecās SUV sānos, nostūma to nost no ceļa un iedzina kokos gluži kā hokeja ripu. Otrajai bru- . ņotajai automašīnai neveicās diez ko labāk. Mets to sadragāja mir­kli pirms izbraukšanas uz galvenā ceļa - auto ar saspiestu aiz­mugures daļu sāka trakā ātrumā griezties, švīkstinot riepas, un tad ieslīdēja notekgrāvī.

Krustojumā Mets palēnināja gaitu, uzņēma kabīnē Čabu un aizbrauca. Nervi bija saspringti līdz maksimumam. Viņš bija sa­gūstījis Raidelu - ļoti labi - un palicis dzīvs. Un tas bija vēl la­bāk.