Izmocītie bēgļi - Mets, Greisija, Doltons un Raidels - bija iekārtojušies moteļa istabā. Vēl pirms nedēļas viens otru pazina tikai Greisija un Doltons, pārējie nebija pat dzirdējuši cits par citu. Viņi darbojās pilnīgi atšķirīgās nozarēs, nodevās dažādiem mērķiem un rūpēm. Tad pēkšņi viss mainījās, dzīve sagriezās kājām gaisā, un viņi attapās visi vienā nelielā istabiņā, kopīgi prātojot, kā palikt dzīviem.
Doltons viņiem pievienojās jau motelī, drīz pēc viņu ierašanās. Vairākas stundas viņi stāstīja cits citam, kā līdz šai istabai nonākuši, papildinot kopējo ainu ar saviem piedzīvojumiem. Saruna kļuva saspringtāka un nervozāka, kad daudzie mozaīkas gabaliņi sakrita savās vietās. Mazliet prieka nesa vien Raidela saruna ar Čabas ārstu Bostonā. Operācija izrādījās veiksmīga, Čaba gan zaudējis daudz asiņu, taču stāvoklis bija stabils un prognozes - piesardzīgi optimistiskas.
- Ko iesāksim? - Doltons jautāja. Viņš joprojām izskatījās satraukts, jo tikko bija uzzinājis, ka Finčs nogalināts un aizdomās tiek turēts visnotaļ draudzīgais mūks.
- Es visu laiku domāju par tēvu Hieronimu, - Greisija atzina, papurinājusi galvu. - Viņš zināja, ka notiek kaut kas savāds. Tas bija lasāms viņa sejā. - Viņa pagriezās pret Raidelu. - Vai nezināt, ko viņi izdarījuši ar veco priesteri?
- Sīkumus nezinu, - Raidels atbildēja, - un negribu arī zināt. Taču viņi kaut ko minēja par zāļu lietošanu, elektrošoka terapiju, atmiņu sagrozīšanu un rakstura pielāgošanu. Lai viņš labprātāk pieņemtu savu jauno statusu.
- Jauki, - Doltons novilka, nepatikā saviebies.
- Viņš teica, ka dzird balsis. Tajā kalnā. Uzskata, ka Dievs runā ar viņu, - Greisija sacīja.
Raidels domīgi palocīja galvu.
- Droši vien izmantojuši tāla rādiusa darbības akustisko iekārtu, - viņš sprieda un palūkojās uz Metu. - To pašu viņi lietoja arī viesnīcā, kad sagūstīja mani. Iekārta raida skaņas signālus ari ļoti lielā attālumā. Tā ir gluži kā snaipera šautene, tikai rada skaņu vai… balsis, - viņš skaidroja. - Tādējādi viņi runāja ar priesteri.
Telpā iestājās klusums.
Pēc brīža Greisija paraudzījās uz Raidelu.
- Jūs tiešām domājāt, ka jums izdosies? - viņa stingrā tonī jautāja. Greisiju joprojām šokēja Ogilvijā nodevība, viņas neglitā izmantošana šajā spēlē un Finča bojāeja.
- Man bija kaut kas jādara, - Raidels attrauca, saguris paraustīdams plecus. - Cilvēki neklausās, ir pārāk pasīvi, pārāk slinki. Saprāta balsī ieklausās tikai tad, kad jau ir par vēlu. Viņi negrib ieklausīties politiķos. Un noteikti negrib, ka viņus pamāca kāds vides sargātājs Birkenstock firmas sandalēs. Viņi netērēs laiku lasīšanai vai ekspertu viedokļiem. Kā tad bija ar finanšu krīzi? Eksperti mūs brīdināja jau gadiem! Bafits atvasinātos finanšu instrumentus nosauca par "finansiāliem masu iznīcināšanas ieročiem". Bet neviens neklausījās! Un tad vienas nakts laikā viss sabruka. - Raidels palūkojās visapkārt, it kā meklēdams atbalstu un sapratni. - Es nespēju nosēdēt, rokas klēpī salicis. Nav runa tikai par to, ka tavi uzkrājumi pensijai zaudējuši pusi vērtības. Nav runa tikai par mājas zaudēšanu. Jārunā par to, ka planēta zaudē savu spēju paciest dzīvību.
- Gluži tāpat sacīja Finčs, - Doltons piezīmēja un palūkojās uz Greisiju. - "Globālā sasilšana" izklausās pārāk jauki un omulīgi. To vajadzēja nosaukt par globālo vārīšanos.
- Tas ir genocīds, - Raidels drūmi noteica.
Pārējie, ne vārda neteikdami, viņam atbildēja ar drūmiem galvas mājieniem. Beigu beigās nomācošo klusumu pārtrauca Greisija, kura pajautāja Raidelam:
- Ja jums nevajadzētu kļūt par grēkāzi… vai jūs piekrītat tam, ko teica Drakers? Tam, ko viņi mēģina darīt?
Apdomājies Raidels skumji papurināja galvu.
- Es piekritu viņa uzskatam par tiem iemesliem, kas noveduši mūsu valsti no ceļa. Vēsture pierāda, ka reliģijas jaukšanās politikā nes tikai postu. Un es nešaubos, ka tie ir īstie draudi, varbūt pat briesmīgāki par tiem, kas satrauc Iekšzemes drošības ministriju. Taču es nepiekrītu viņa izvēlētajam risinājumam. Un pavisam noteikti nepiekritu metodēm. - Raidels paraudzījās apkārt. - Mūsu plāna realizācijas gaitā neviens nedrīkstēja ciest. Drakers gluži vienkārši vairs nav kontrolējams. Un vēl nav beidzis. Kas zina, kādu vēsti viņš vēlēsies ielikt tēva Hieronima mutē! Viņš var panākt, ka priesteris runā vai dara jebko. Un visa pasaule ieklausīsies šajos vārdos.
- Mums viņš jāaptur, - ierosināja Greisija. - Mēs pateiksim tiešajā ēterā visu, ko esam uzzinājuši.
- Nē, - Mets stingri noskaldīja no sava istabas stūra.
Greisija pagriezās pret viņu.
- Ko tu ar to gribi teikt? Mums tas jāpaziņo visiem!
Mets papurināja galvu.
- Mēs nedrīkstam iejaukties. Pagaidām vēl ne. Ja rīkosimies tagad, viņi nogalinās Deniju. Es gribu atgūt brāli, pārliecināties, ka viņam nekas nekaiš. Un pēc tam jūs varat likt to visu The New York Times pirmajā lappusē vai kur vien vēlaties.
- Tu taču dzirdēji, kas viņiem padomā, Met, - Greisija iebilda. - Lielā izrāde paredzēta rīt. Pasākums būs varen plašs, un to skatīsies visa pasaule. Cilvēki ir noticējuši, viņi cīnās par to. Ik katru mūsu vilcināšanās stundu šī krāpšana pieņemsies spēkā. Ja mēs gaidīsim līdz pasākuma beigām un tikai tad mēģināsim noraut podiņam vāciņu, var izrādīties par vēlu, lai novērstu nelaimi.
- Kad tas būs noticis un mēs nāksim klajā ar savu paziņojumu, mēs drīzāk liesim ūdeni uz viņu dzirnavām, vai ne? - Doltons jautāja. - Nu, tāds taču bija viņu plāns, vai ne?
- Mums nav izvēles, - Greisija aizrādīja. - Priekšlikums nav ideāls, taču mums jārīkojas, turklāt nekavējoties.
- Viņi nevar to parādīt, - Mets aizstāvējās. - Vēl nevar, jo tu esi aizbēdzis, - viņš sacīja, pamājis ar galvu uz Raidela pusi. - Viņiem vairs nav grēkāža, vai ne? Kuru nu viņi vainos visās nelaimēs? Kādam taču šī nasta būs jāuzkrauj. Kādam, kam nav savtīgu mērķu politikā. Kamēr viņi nav sagrābuši tevi savos nagos… - Šie vārdi atkal bija veltīti Raidelam. - …viņiem jābaidās no tā, ka tu visu atklāsi. Un viņu plānam būs beigas. Tagad viņiem jāizlemj, kā rīkoties, un tikai tad viņi drikstēs pasaulei paziņot par dižo blēdību.
- Un agri vai vēlu viņi to darīs, par to nav šaubu, - Greisija sacīja. - Bezgalīgi tas nevar turpināties. Viņi nodos labējiem kristiešiem valstības atslēgas. Un arī to mēs nedrīkstam pieļaut.
Mets iegrima domās. Izeju no situācijas bija grūti saskatīt. Pēkšņi Mets atskārta, - lai varētu izdomāt, lai atgūt brāli, viņam jārēķinās ar daudz nopietnākiem apstākļiem.
Brīdi apsvēris savus vārdus, viņš teica:
- Mums ir mazliet laika, jo viņiem jāizdomā atkāpšanās ceļš, vai ne? - Viņš palūkojās uz Raidelu. - Viņi varbūt cenšas uzminēt, vai tu klusēsi. Piemēram, saņemot pretī iespēju nodot sabiedrībai savu zaļo vēsti.
- Tad viņi maldās, - Raidels nevilcinādamies paziņoja.
- Lai vai kā, pagaidām viņi nedarīs neko. Kamēr neizdomās citas spēles beigas, lai tiktu sveikā cauri. Tātad man ir mazliet laika Denija meklējumiem. Jā, varbūt nāksies pieļaut, ka tēvs Hieronims kāpj uz tās skatuves. Bet jūs nedrīkstat prasīt, lai es atsakos no iespējas glābt brāli. Esmu viņam jau pārāk tuvu.
Viņš paraudzījās apkārt. Visi skatījās cits uz citu un domāja par Meta vārdiem.
Tad viņš pievērsās Greisijai. Viņa izturēja skatienu un sirsnīgi palocīja galvu.
- Nācija jau ir gatava noticēt, - Greisija beidzot noteica. - Rītvakar būs grūtāk atgriezties, protams, bet… līdz tam mēs vēl varam gaidīt. Turklāt man šķiet, tieši Metam mēs varam pateikties par to, ka joprojām esam dzīvi. Mēs esam viņa parādnieki.
Greisija vērās uz pārējiem, vērtējot viņu viedokļus. Raidels un Doltons piekrītoši pamāja ar galvu. Visbeidzot viņa pagriezās pret Metu.
Pasmaidījis viņš pateicībā pamāja ar galvu.
- Labi. Tātad, kā mēs to izdarīsim? - Greisija jautāja.
- Ko izdarīsim?
- Kā mēs atradīsim tavu brāli? - Mets šķita tik samulsis, ka Greisija veltīja viņam žilbinošu smaidu. - Ko? Iedomājies, ka mēs palaidīsim tevi vienu pašu?
Mets vēlreiz palūkojās uz pārējiem. Visu acis staroja un pauda atbalstu. Viņš palocīja galvu.
- Mums jāpieņem, ka viņi rīt parādīs zīmi virs tēva Hieroni- ma galvas, vai ne?
- Neapšaubāmi, - Greisija piekrita.
- Tad tā ir mūsu lielā iespēja.
Viņi negulēja lielāko daļu nakts, pētīja stadiona kartes, plānus un fotogrāfijas, ko bija smēlušies internetā, vērtēja izvietojumu un apkārtni, mēģināja noteikt, kur varētu atrasties Denijs un pārējā komanda.
Rītausmā viņi beidzot nonāca pie kopīgiem secinājumiem par to, kā Drakers organizēs šovu. Lielākoties vadību uzņēmās Raidels - cilvēks, kurš ilgu laiku bijis atbildīgs par zīmes tehnoloģiju, tā bija patīkama priekšrocība - taču joprojām nācās rēķināties ar daudziem nezināmajiem. Kad tumsu pāršķēla pirmie blāvie saules stari, televīzijā parādījās sižeti par cilvēkiem un automobiļiem, kas devušies svētceļojumā uz stadionu. Tad viņi saprata, ka laiks rīkoties.
Mantu nebija daudz, un viņi tās salika Lincoln bagāžniekā. Pēkšņi Mets pamanīja, ka Greisija stāv nomaļus lieveņa malā pie celiņa, kas ved uz viņu istabu, un veras arvien gaišākajās debesīs. Viņš piegāja žurnālistei klāt un nostājās līdzās.
- Vai tev nekas nekaiš?
Palūkojusies uz Metu, viņa papurināja galvu.
- Nē, - viņa noteica un pēc brīža novērsās. - Ir tik savādi saprast, kā sašķēlusies mūsu valsts. Kā cilvēki alkst glābiņa… - Viņa pašūpoja galvu. - Kad mēs esam kļuvuši tik ļauni? Tik neiecietīgi?
- Varbūt jau tolaik, kad daži varas apsēsti riebekļi nolēma, ka tas viņiem palīdzēs uzvarēt vēlēšanās, - Mets pajokoja.
Greisija iesmējās.
-Tad kāpēc Braiens Viljamss to nav pieminējis savos noteikumos?
Pēkšņi viņas seja satumsa.
- Par ko tu domā? - Mets jautāja.
- Par tēvu Hieronimu. Viņš… krietnāku cilvēku nav iespējams atrast. Jau iedomājoties vien, kādai ellei cauri viņi izveduši veco priesteri…
Mets domigi palocīja galvu.
- Viņam nebūs viegli, kad viss nāks gaismā.
To dzirdot, Greisijas sejā parādījās rupju rievas.
- Tiks sagrauta visa viņa dcības sistēma.
- Domāju, ka jāuztraucas ne dkai par ticību, - Mets iebilda. -Tev nāksies paturēt viņu tādā kā aizsardzības ieslodzījumā. Citādi viņi nabaga priesteri saplosīs gabalos.
Izbijusies Greisija sarāvās.
- Mēs būsim nolādēti, ja rīkosimies, un tikpat nolādēd, ja nerīkosimies, vai ne?
- Mums nav izvēles, - Mets attrauca, paraustījis plecus. - Mums tas jādara.
-Tev taisnība. - Greisija mazliet nomierinājās, lai gan baiļpil- nais skatiens liecināja, ka viņai nav viegli.
Pēc brīža Mets sacīja:
-Gribu tev pateikties. Par to, ka atbalstīji mani. Un nepameti vienu.
- Pēc visa, ko tu esi pārcietis? - Greisija atvēcinādamās pajautāja. - Es esmu tev dzīvību parādā!
- Es saprotu, ka tas nav viegli, - Mets neatlaidās. - Tu taču atsakies no savas dzīves lielākās sensācijas! Ja tu tagad ieietu kāda ziņu kanāla redakcijā un izstāstītu visu, ko zini, tu būtu populārākais cilvēks televīzijas ekrānā.
- Vai tiešām tu domā, ka esmu tik sekla? - Greisija pasmīkņāja.
- Ne jau sekla, bet… reāli ambicioza.
Greisija pasmaidīja un sāka sapņaini raudzīties tālumā.
- Mans Vudvarda un Bernšteina cienīgais triumfa bridis, - viņa zobodamās iespurcās. - Cilvēks var visu mūžu gaidīt savu slavas momentu; cerēt, ka tāds reiz pienāks; darīt itin visu, lai tas notiktu; sapņot, iztēloties sevi peldamies slavas jūrā… un tad tas brīdis pienāk, bet…
- Kad tas nāks klajā, tava dzīve apgriezīsies kājām gaisā, - Mets atgādināja. - Un nevar garantēt, ka uz labo pusi.
- Zinu, - Greisija apstiprināja, palūkojusies uz Metu. Viņas acis bija zaudējušas atbruņojošo mirdzumu. Materiāls, kādu sapņos redz ikviens reportieris, pamazām izvērtās par briesmīgu murgu.
Mets palocīja galvu, ne sevišķi gribēdams apspriest nākotnes izredzes, un izmocīja tikko jaušamu, mierinošu smaidu.
- Nāc! Paskatīsimies, kāda galu galā būs šī diena. Un tad domāsim tālāk.