Hamburgeri bija milzīgi un sulīgi, lieliski izcepti; maizītes - mīkstas, bet ne drupanas; kāpostu salāti - svaigi griezti un kraukšķīgi; fri kartupeļi - biezi, ar garoziņu un biezputrai līdzīgu vidu; kola no stikla pudelēm, ne kārbām - patīkami vēsa un pasniegta augstās, izliektās glāzēs ar ledus gabaliņiem, kas nebija ne pārāk smalki, ne pakusuši. Lieliska maltīte Metam un Ča- bam tadā dienā - pamatīga, apmierinoša, uzmundrinoša maltīte, kas novērš prātu no problēmām, liek atcerēties labākas dienas un mudina atsaukt atmiņā omulīgo pasauli ar brīnišķīgo piedāvājumu, bet domas par nepatīkamām sarunām nolikt vistālākajā stūrī.
Viņi sēdēja viens otram pretī atsevišķā neliela bistro nodalījumā - Freimingemas pilsētā apmēram piecpadsmit jūdžu attālumā no Bruklinas. Tas atradās gana tālu un bija pietiekami pilns, lai viņi justos relatīvi droši. Katrs bija noēdis pa burgeram un izrunājis ne vairāk par desmit vārdiem. Daudz kas bija noticis - piesātināta diena, slikta diena, kura seko vēl vienai sliktai dienai. Viņi bija redzējuši, kā vienu puisi pārplēš uz pusēm, bet otram kājas sadragā japāņu importa automobilis. Lodes bija švīkstējušas dažu collu attālumā no sejas. Mets šāvis uz vairākiem cilvēkiem, dažus no tiem varbūt pat nogalinājis - nekad agrāk viņš to nebija darījis.
Pārdomādams visu, atsaukdams šīs ainas atmiņā, viņš secināja, ka ir grūti tam visam nodcēt. Grūti pieņemt, ka viņš desām to visu ir pastrādājis. Viņš nepazina pats sevi. Viss šķita tik sirreāls, it kā viņš to vērotu no malas. Taču ikviena epizode kļuva reāla, tiklīdz viņš iedomājās vienīgo satriecoši labo ziņu, kas nomāca visu pārējo, - viņa brālis joprojām bjja dzīvs.
Abi sēdēja, ne vārda neteikdami. Nelielais, pie sienas piestiprinātais televizors virs kases kaut ko klusi dudināja. Tas raidīja vietējo kanālu, kurā tobrīd atkārtoja vecu "Simpsonu" sēriju, kas Čabam bija zināma no galvas un Metu nemaz neinteresēja. Kad tā beidzās, tika paradīta briesmīgi sekla reklāma, bet pēc tam sākās vakara ziņas ar svaigākajiem jaunumiem no Ēģiptes. Tie acumirklī pamudināja Metu atgriezties realitātē.
Dzirdēt gan neko nevarēja, taču attēls bija apdullinoši izteiksmīgs. Uzraksts ekrāna apakšā informēja, ka tēvs Hieronims nav redzēts kopš brīža, kad zīme parādījās viņam tieši virs galvas. Nākamā rindiņa norādīja uz neapstiprinātiem avotiem, kas vēstīja, ka priesteris jau pameds klosteri un devies nezināmā virzienā. Reportieri un dažādi pasaules visziņi steigšus centās minēt, kur priesteris ir un kurp devies. Tika izteikti viedokļi, ka viņš nolēmis apmeklēt Jeruzalemi, Vatikānu vai savu dzimteni Spāniju.
Gigantiskas cilvēku masas bija sapulcējušās uz lūgšanām Svētā Pētera laukumā, Sanpaulu un daudzās citās pilsētās. Pasaule bija aizturējusi elpu, gaidot nākamo tēva Hieronima parādīšanos. Atsevišķas bīstamas sadursmes sākušās Pakistānā, Izraēlā un Ēģiptē, kur ielas izgājuši gan daudzo reliģiju pārstāvji, kas vēlējušies izteikt savu uzticību tēvam Hieronimam, gan tie, kuri nesatricināmi un nelokāmi tic svētajās grāmatās paustajām doktrīnām. Sabiedriskās kārtības uzturētāji bija kaujas gatavībā, daudzviet tika dedzināti automobiļi un veikali, nereti gāja bojā cilvēki.
Mets kādu brīdi raudzījās ekrānā un tad sacīja:
- Lai kurp arī dotos tas priesteris, tieši tur mēs atradīsim Deniju.
- Tu gribi braukt uz Ēģipd?
- Ja viņš joprojām ir tur, tad jā, - Mets atbildēja, paraustījis plecus.
Čaba saguma, paņēma vēl pēdējo kumosu un tad pastūma šķīvi malā, noslaucīja muti, nopētīja bistro un tad pievērsās Metam. Viņu likteņi nu bija savijušies jo cieši, aizbēgt nevarēja. Lai ari šis cilvēks bija tik tikko pazīstams, viņš šķita redzējis pietiekami daudz, lai saprastu šo skatienu tālumā - sarauktā piere liecināja, ka Metu kaut kas nomoka. Kādu brīdi vērojis Metu, Čaba uzdeva jautājumu:
- Kas noticis, vecīt?
Pieliecis galvu, Mets šķita saspringti domājam. Pēc mirkļa viņš sacīja:
- Mums vajadzīgs Raidels. Viņš nostumts malā. Viņa meita saņemta ķīlniekos. Patlaban viņš ir ļoti dusmīgs. Un tādēļ es domāju, ka viņš varētu palīdzēt mums atgūt Deniju.
- Diez vai tas ir iespējams, kamēr meita ir to neliešu rokās, - Čaba atgādināja.
- Varbūt mēs varam mainīt situāciju.
- Izbeidz, vecīt! - Čaba protestēja.
- Viņa iekulusies šajā lietā tikpat dziļi kā mēs, - Mets iebilda.
- Lai arī pati ir bez vainas. Domā, gūsts viņai beigsies labi? Tu domā, ka tēdņš sabučosies un izlīgs ar dem neliešiem? Viņi izmantos meitu, lai tētis izpildītu pavēles. Kad viss būs galā, viņus dzīvus neatstās. - Čaba zīmīgi paskatījās uz viņu, bet Mets turpināja: - Tev patīk doma, ka Medokss ar saviem rokaspuišiem tur meiteni ieslodzījumā?
Par spīti noskaņojumam, Čaba pasmaidīja un teica:
- Paklau, viena frāzīte no "Zvaigžņu kariem" vēl nenozīmē…
- Nopietni, - Mets viņu pārtrauca. - Mums tas jādara. Turklāt ir pilnīgi iespējams, ka tieši tur atrodas arī Denijs.
Čaba šaubīdamies pielieca galvu.
-Tu taču padesibā tam netici, vai ne?
- īsti ne, - Mets attrauca un tad plati uzsmaidīja Čabam. - Vai tev padomā ir kāds labāks darbiņš?
Pievārēts Čaba papurināja galvu.
- Ja arī butu, šis solās būt daudz jautrāks.
Apmēram trīs stundas vēlāk Medokss jau otro reizi viena vakara laikā runāja ar savu kontaktpersonu Nacionālās drošības pārvaldē.
- Tikko uztvēru vēl vienu signālu, - ziņoja vīrs no Mīda forta.
- Ļoti īsu. Mazāk par divdesmit sekundēm.
- Viņi zina, ka mēs mēģinām viņus izsekot.
- Bez šaubām. Viņi rīkojas ļoti piesardzīgi. Taču ar to vien nepietiek.
-Vieta?
- Tā pati, - zvanītājs sacīja. Globālās pozicionēšanas iekārtā ziņoja, ka Čabas iPhone atrodas rosīgā tirdzniecības ieliņā, kas ved ārā no Freimingemas.
- Labi, ziņo par jaunumiem. Mēs ari virzāmies uz priekšu.
Beidzis sarunu, Medokss nospieda ātra zvana taustiņu. Adresāts atbildēja, iekams pilnībā bija noskanējis pirmais signāls.
- Cik tālu esat? - Medokss jautāja.
- Būsim pēc desmit minūtēm, - operatīvais darbinieks atbildēja.
- Lieliski, - Medokss sacīja. - Mēs uztvērām vēl vienu signālu. Tā pad vieta. Iespējams, viņi atrodas kādā viesnīcā vai motelī. Ziņo, ja kaut ko atradīsiet.