9 Vādī en Natrūna, Ēģipte

Kalnu mieru iztraucēja smaga elpošana un gausi soļi - trīs vī­ri lēni vilkās augšup pa stāvu nogāzi. Ikviens solis, ikviens pa­sperts akmens, ikviens aizripojis olis radīja atbalsi, ko pastipri­nāja skarbais, nedzīvais sausums. Mēness tonakt aizdomīgā kārtā bija paslēpies, un virs galvas blāvi mirdzēja dziestošās zvaigznes. Viņus apņēma agrā rīta blāzmas un dzestrās vientulības sma­gums.

No kafejnīcas taksometra šoferis Jūsufs taisnā ceļā brauca uz klosteri. Tāpat kā daudzi īsteni koptu kristieši, arī viņš klosterim ziedoja, cik vien varēja atļauties, bez maksas vedot augļus un dār­zeņus no sava brāļa stenda tirgū un izpildot dažādus uzdevu­mus. Tā viņš darīja jau kopš neatminamiem laikiem un klosteri pazina kā savus piecus pirkstus. Un tāpēc viņš ik pārnedēļas de­vās uz alu, apgādājot vienīgo iemītnieku, un tāpēc bija redzējis to, kas notiek pašā alā.

Dāsni bērdams atvainošanās vārdus, viņš ar pārsteidzošajām ziņām uzmodināja labi pazīstamo mūku - sabiedrisku jaunekli ar modrām pelēkzaļām acīm. Tas bija brālis Emīns, kurš noticēja kat­ram aizrautīgā Jūsufa stāstījuma vārdam un pēc tam aizveda viņu pie klostera abata tēva Kirila. Tas visu noklausījās un negribīgi pie­krita tik bezdievīgā stundā doties viņiem līdzi uz kafejnīcu.

Pats par sevi saprotams, ka klosterī nebija mediju telpas, tādēļ televīzijas materiālu viņi noskatījās kafejnīcā. Mūkus tas pamatī­gi pārbiedēja. Abi gan bija pārliecināti, ka Jūsufam taisnība, taču vēlējās būt pavisam droši.

Gaidīt nedrīkstēja.

Jusufs aizveda viņus atpakaļ uz klosteri, kur satraukti tika skaitītas bezgalīgās stundas. Tad saullēktā viņi aizbrauca uz se- š.is jūdzes attālo tuksneša malu, kur smiltis pacēlās kailas, vien­tulīgas klintis. No turienes trijotne stundu gāja ar kājām, apstājo­ties tikai tādēļ, lai no jaunekļa nestās ādas pudeles iedzertu ūde­ni.

Kāpšana augšup nebija viegla. Stāvā, nelīdzenā kalna nogāze - 110 klints atšķēlušos akmeņu piekaisīta tukšaine - bija bīstama un grūti pieveicama jau gaišā dienā, kur nu vēl pustumsā, kad gais­inu meta vien vārgi lētu lukturīšu stari. Turklāt viņiem ši taka ne­bija labi pazīstama. Došanās uz alām bija rets pasākums un ka­tegoriski tika ierobežota, lai netraucētu apņēmīgos vientuļniekus, kuri vēlējušies uzturēties skarbajā nošķirtība. Viņi nonāca pie ne­lielajām vienkāršā koka durvīm, kas veda alā. Ciet tās turēja vien veca, sarūsējusi bulta. Līdzās atradās neliels logs - koka rāmis bija iestrādāts dabiski veidotā klints atverē. Abats bija pārsteidzoši mundrs vīrs ar dziļām, laipnām acīm, tumšu, vēja appūstu ādu un iesirmu, stūraini apcirptu bārdu, ģērbies melnā sutanā ar iz­šūtu kapuci. Viņš paspidināja lukturīti logā un ieskatījās iekšā, tad soli atkāpās un, brīdi vilcinājies, pievērsās Emīnam - nebija pārliecināts, vai vajadzētu iet alā. Jaunais mūks paraustīja ple­cus. Arī viņš nejutās drošs.

Abata seja satumsa un pauda apņemšanos. Kad viņš klusi pie­klauvēja pie dūnām, roka drebēja vairāk no uztraukuma nekā no aukstuma. Laiks gāja, bet neviens neatsaucās. Paskatījies uz ce­ļabiedriem, abats pieklauvēja vēlreiz. Atbildes joprojām nebija.

- Gaidiet šeit, - viņš sacīja. - Varbūt viņš mūs nedzird.

- Iesiet iekšā? - Emīns jautāja.

-Jā. Uzvedieties klusi. Negribu sagādāt viņam ciešanas.

Emīns un Jūsufs pamāja.

Saņēmies abats pacēla bultu un pagrūda durvis.

Alā valdīja nomācoša tumsa un mežonīgs aukstums. Tā bija da­biska ala, kas veidojusies kaļķakmenī, un telpa - pirmā no trim - pārsteidzoši liela. Tā izrādījās tukša, ja neņem vērā dažas vien­kāršas, rokām darinātas mēbeles: parastu atpūtas krēslu, zemu galdiņu pie tā un pāris taburešu. Pie loga atradās rakstāmgalds un krēsls. Abats paspidināja lukturīti galda virzienā. Uz tā bija nolikta atvērta piezīmju klade un šķērsām lappusēm - tintes pild­spalva. Līdzas logam uz dzegas bija sarindotas līdzīgas klades, kas šķita bieži pārlapotas.

Domas pievērsās pierakstiem. Neprāta apdvestajām, cieši sa­blīvētajām rindiņām lappusēs, kurās viņš tikai iemetis aci un ku­ras viņam nekad nav piedāvāts izlasīt. Tiem notikumiem, kas ne gaidīti sākās pirms vaira kiem mēnešiem.

Abats atcerējās, kā bija atraduši viņu.

Atsauca atmiņā viņa brīnumaino - pēkšņi šis vārds ieguva pa­visam citu nozīmi - ierašanos.

Aizgainījis domas, abats pagriezās. Tas viss var pagaidīt.

Viņš pavērsa lukturīti pret zemi un kādu brīdi nekustīgi stā­vēja, uzmanīgi ieklausīdamies. Nekas nebija dzirdams. Viņš vil­cinādamies spēra vairākus soļus dziļāk alā, līdz nonāca kaktā ar šauru gultu.

Gulētāja nebija.

Spēji pagriezies, abats izgaismoja alas sienas. Sirds strauji si­tās krūtīs.

- Tēv Hieronim? - viņš uzsauca trīsošā balsī. Vārdi atbalsojās tukšajā telpa.

Neviens neatsaucās.

Apmulsis viņš atgriezās lielākajā kambarī un pievērsās sienai.

Roka drebēja, kad viņš pacēla lukturīti, lai apspīdinātu klinti, kas veidoja alas kupolveidīgo jumtu. Pulss auļoja kā neprātīgs. Viņš vēl un vēlreiz pārbaudija virsmu, izgaismodams telpu no ieejas līdz dziļākajam stūrim.

Zīmes bija tieši tādas, kā viņš saglabājis atmiņā.

Viens simbols uz gludās klints bija rūpīgi uzzīmēts ar kādu baltu krāsu, turklāt bija atkartots vairākkārt, aizņemot ikvienu brī­vo collu šajā alā.

Labi pazīstams simbols.

Tas pats, kuru viņš pirmīt bija redzējis televīzijā. Tas pats, kuru uzfilmēja Antarktīdas debesīs.

"Jūsufam taisnība. Un viņš prātīgi darījis, to izstāstot kloste­rī."

Neatraudams acis no zīmēm, abats lēni noslīga ceļos un sāka klusi skaitīt lUgšanu.

Загрузка...