Zīme

51 Sīriešu klosteris, Vādī en Natrūna, Ēģipte

- Finč!

Greisijas kliedziens satricināja klostera sienas, un viņa nome­tās ceļos līdzās kolēģim. Viņa drebēja. Seja nobālēja, un rokas pie­šāvās priekšā pavērtajai mutei. Finčs gluži vienkārši gulēja tuk­sneša smiltis - uz vēdera, nekustīgi. Pamazām apkārt nolaidās arī putekļu mākonis, ko viņš bija sacēlis nokrītot.

Lēnām viņa atrāva rokas no mutes, taču Finčam pieskarties ne­uzdrošinājās. Klāt piesteidzās arī pārējie ar Doltonu priekšgalā.

- Vai viņš… - Doltons nespēja pateikt briesmigo vārdu.

Acīm redzamu, vaļēju ievainojumu nebija, asiņu nemanīja. Ta­ču tādēļ skats nebija mazāk šausminošs. Galva droši vien atsitu­sies pret zemi pirmā, tādēļ atgāzusies nedabiska leņķī. Viena roka atliekta atpakaļ, acis nedzīvas veras nokaitētajās smiltīs.

- Ak Dievs, Finč! - Greisija elsoja, nezinādama, ko iesākt. Vis­beidzot viņa pieskārās kolēģa augumam, pirksd maigi spieda vie­tu uz kakla, kur vajadzētu būt pulsam un dzīvībai, lai gan bija skaidrs, ka to neatrast.

Asarainām acīm viņa paskatījās uz Doltonu un papurināja galvu.

Operators drebēja. Viņš apskāva Greisiju un pievērsās no­kritušā drauga mirstīgajām atliekām. Mūki nogaidīdami kavē­jās mazliet tālāk. Tēvs Hieronims un abats sāka murmināt lūg­šanas. Pēc brīža Greisija atrāva roku, liegi atglauda dažas matu šķipsnas Finčam no pieres un noglāstīja viņam vaigu. Gribē­jās aizvērt viņam acis, taču Greisija neuzdrošinājās. Sajutusi kustību sev aiz muguras, viņa pagriezās un ieraudzīja tēvu Hieronimu vilcinoties nākam tuvāk. Viņš neatraudamies lūko­jas uz Finču. Paspēris vēl dažus soļus, viņš nostājās tieši bla­kus Greisijai un klusi nometās ceļos, joprojām raudzīdamies uz līki.

Greisija notrīsēja savādās priekšnojautās. "Ko viņš dara?" Vi­ņa uzmanīgi vēroja tēvu Hieronimu, kurš paliecās tuvāk, pacēla rokas pār Finču, aizvēra acis un skaitīja lūgšanu. Uz brīdi Greisi­ju pārņēma dīvaina, neiespējama, absurda nojausma - ka viņa ir aculieciniece kaut kam brīnumainam, ka tēvs Hieronims iejauk­sies debesu lietās un piecels kolēģi no mirušajiem. Sirds Greisijai sakāpa kaklā, to pārņēma bailes un cerība, un viņa izmisīgi pie­ķērās šai neprātīgajai domai, atsaucot atmiņā it visus pēdējo die­nu laikā piedzīvotos neticamos notikumus un mēģinot iegalvot sev, ka tagad viss ir iespējams. Pārliecība gan izplēnēja tikpat ātri kā parādījās, jo skats uz Finča sakropļoto, nekustīgo ķermeni at­modināja loģiku, kas allaž bija vadījusi Greisiju. Dvēselē atgrie­zās neremdināmas skumjas, kas notrulināja ikvienu nervu.

Viņa palūkojās uz tēvu Hieronimu, kurš atvēra acis un pār­meta krustu Finča galvai. Kad viņš pagriezās pret Greisiju, viņa seja pauda dziļas sēras. Viņš satvēra Greisijas plaukstas savējās.

- Man ļoti žēl, - viņš sacīja.

Bija manāms, ka tēvu Hieronimu moka vainas apziņa. Greisi­ja palocīja galvu, taču neko neteica. Viņš piecēlās kājās un devās pie pārējiem brāļiem. Abats un brālis Emīns stāvēja dažus soļus nostāk. Kad tēvs Hieronims piegāja klāt, abats mierinādams uzli­ka roku viņam uz pleca un, mūka atbalstīts, nočukstēja dažus vār­dus. Greisija pievērsās Doltonam un tad paskatījās uz torņa jum­tu. Smilškrāsas dzega asi kontrastēja ar skaidro zilo debesu toni. Tādu skatu varētu atrast uz kādas modernas pastkartes vai buk­letā - pasteļtoņi šķita mulsinoši perfekti, pārāk ideāli, lai iezīmē-' tu fonu tik briesmīgai bojāejai.

- Kā… - Greisija nočukstēja. - Kā gan tā var nokrist?

Doltons, joprojām šoka varā, lēni nogrozīja galvu.

- Nezinu. - Viņš iepleta acis. - Domā, ka augšā kāds viņu no­šāvis? Viņš tiešām nošauts?

Pēkšņi pārbijusies, Greisija palūkojās uz viņu un tad atkal no­tupās līdzās Finčam. Doltons nometās blakus viņai. Vilcinādamās Greisija ar drebošiem pirkstiem iztaisnoja Finča rokas un kājas, pagrieza viņu otrādi un nopētīja ķermeni, taču lodes atstātu cau­rumu neatrada.

- Neizskatās, - viņa secināja. - Es nedzirdēju šāvienu. Un tu?

- Es arī ne. - Doltons izskatījās apjucis un atkal pieversās pils jumtam. - Tā mala ir tik šaura… Varbūt viņš liecās pāri, lai pa­teiktu mums, ka atradis telefonu, un… - Operatora balss izsīka.

Greisija nopētīja smilds visapkārt. Dažu pēdu attālumā uzmir- dzēja satelittelefons, kurš pa pusei bijā iegrimis putekļainajā ze­mē. Mazliet tālāk pie pils sienas vīdēja kāda melna kastīte. Finča BlackBerry. Greisija piecēlās, paņēma satelīttelefonu un tad aizso- ļoja lidz pils sienai, paķēra BlackBerry, notrauca smiltis no tā, iz­tēlojās pēdējos Finča dzīves mirkļus, kad viņš piegājis pie jumta malas, lai… Ko? Vēl pēdējo reizi paskatītos apkārt? Pamātu kā­dam? Greisija vēlējās, kaut varētu laiku pagriezt atpakaļ un attu­rēt Finču no kļūmīgā soļa, kas vienā pēkšņā un nežēlīgā acumir­klī saberzis viņa dzivību drumslās. Taču atpakaļceļa nebija. Greisija to zināja. Gadu gaitā viņa bija redzējusi mirstam cilvē­kus un jau sen samierinājusies ar neizbēgamo.

- Ko iesāksim? - Greisija jautāja. Asaru pilnās acis paslīdēja garām Doltonam un pievērsās tēvam Hieronimam, abatam un brā­lim Emīnam, kurš stāvēja viņam aiz muguras, kā ari mūkiem, kas atradās vēl tālāk.

- Mums jāiet, - Doltons dobjā balsī atgādināja.

- Un Finčs? Mēs taču nevaram viņu atstāt šeit.

- Līdzi ņemt arī nevaram, - klusi iebilda Doltons. - Gluži vien­kārši nevaram.

Pēc mirkļa Greisija palocīja galvu - joprojām negribīgi, taču skaidri apzinādamās, kā rīkoties būtu vispareizāk.

- Tev taisnība, - viņa sacīja un paskatījās uz abatu. - Vai jūs…

Atbrīvodams viņu no nepieciešamības runāt, abats pamāja ar galvu.

- Protams, - viņš atbildēja. - Mēs parūpēsimies par viņu līdz brīdim, kad varēsim nosūtīt mājās… pienācīgā kārtā. - Viņš uz mir­kli apklusa, it kā gaidīdams apstiprinājumu, ka tāds risinājums derēs, un tad paraudzījās uz Toyota Previa un vīriem, kas drūz­mējās ap to. Greisija sekoja šim skatienam. Radio joprojām ska­nēja gluži kā draudīga sirēna. - Jums nu būtu jādodas ceļā, - viņš piebilda. - Kā iecerēts.

Vācot mantas, Greisija un Doltons vēroja, kā vairāki mūki un šoferis uzceļ Finča līķi uz paštaisītām nestuvēm - vecām durvīm, kas izņemtas no eņģēm, - un ienes lielākajā kapelā. Četri citi mu­ki paņēma filmēšanas grupas aprīkojumu, un tad visi sekoja aba­tam ārā no saules pielietā pagalma un iekšā vēsajā klostera pus­tumsā.

Pagājuši garām Svētās Jaunavas baznīcai un klostera ēdnīcai, viņi nonāca pie senlaicīgām, neapgaismotām kāpnēm.

- Tālāk jums būs vajadzīgi lukturi, - abats pamācīja. Mūki aiz­dedza vairākus gāzes lukturīšus, pielejot akmens eju ar bālu gais­mu. Viņi lēnām devās lejup pa šaurajām kāpnēm, uzjundot kodī­gu putekļu miglu, un nonāca pie vēl vienas ejas, kas veda garām diviem olīveļļas pagrabiem. Tajos deviņpadsmitā gadsimta vidū tika atrastas dažas senākās grāmatas pasaulē - tās uz klosteri bi­ja nogādājuši mūki, kuri astotajā gadsimtā bēga no reliģiskajām vajāšanām Sīrijā un Bagdādē. Tālāk bija ieeja svētā Psoja alā.

Abats pagrūda saplaisājušās koka durvis un ielaida viņus iek­šā. Ala bija tumša, šaura un līdzinājās nelielai guļamistabai. Grei­sija pacēla savu lukturi, lai apskatītu telpu. Grīdu klāja putekļi, velvētie griesti darināti no rupji tēsta akmens. Nebija nekā, kas apstiprinātu leģendu, ko viņa lasīja ceļojuma laikā, - Psoja ticība bijusi dk spēcīga, ka viņš piesējis savus matus ķēdē, kas karāju­sies pie alas griestiem, lai neiemigtu garajās dienās un naktīs, ka­mēr tiek gaidīta Kristus parādīšanās.

- Šurp, - abats aicināja.

Greisija paspīdinaja lukturi uz norādīto pusi. Alas stūrī pa kreisi no ieejas atradās vēl vienas koka durvis, tikai krietni mazā­kas. Divi mūki palīdzēja abatam tās atvērt, uzjundījot nelielajā tel­pā jaunu putekļu mākoni. Greisija piegāja tuvāk un ieraudzīja ie­eju šaurā tunelī. Tas bija tikai piecas pēdas augsts un trīs plats - gluži kā melnais caurums, kas uzsūc blāvo gāzes lukturu gais­mu, dklīdz tā iespīdējusi iekšā.

- Lai Dievs ir ar jums, - abats sacīja tēvam Hieronimam, kad visi cits pēc cita pielieca galvas un iegāja tunelī. Greisija palika pēdējā. Mirkli vilcinādamās un joprojām sev pārmezdama Finča mirstīgo atlieku pamešanu, viņa tomēr uzsmaidīja abatam uz at­vadām, sakoda zobus stoiskā mierā un nozuda tuneļa nomāco­šajā tumsā.