Zīme

16 Bostona, Masačūsetsas štats

Tuvumā neredzēja nevienu taksometru, taču Metam nevajadzē­ja daudz laika, lai tiktu līdz savam automobilim - furgons nepa­guva aizbraukt pārāk tālu no bāra. Citkārt viņš šādu atstatumu pieveiktu ātrāk, taču tobrīd nebija savā labākajā formā. Viņš grī­ļojās un juta nelabumu, āda vairākās vietās bija nobrāzta līdz jē­lumam, un šķita, ka ikvienu kaulu ir skaldījis steroīdus salieto- jies kalējs. Un, lai posts būtu vēl briesmīgāks, atkal sāka snigt.

Atradis savu Highland Green 1968 Mustang GT 390 Fastback - auto modeli, kas popularitāti ieguva pēc filmas "Detektīvs Bulits" un kas bija nākamais restaurācijas projektu sarakstā, - Mets izju­ta atvieglojumu. Automobilis bija tieši tajā vietā, kur viņš to atstā­jis, - netālu no bāra Emersona ielā. Tikai nostājies pie auto dur­vīm, viņš sāka meklēt atslēgas, bet, par laimi, tās joprojām bija pusmēteļa kabatā.

Daži brīnumi, lai pieliktu punktu šim maģijas pārpilnajam vakaram.

Mazāk brīnumaina bija atskārta, ka viņš pazaudējis savu mo­bilo tālruni. "Varbūt izkrita no kabatas, kad es piezemējos uz as­falta," Mets sprieda, taču ilgi pie šīs domas nekavējās. Viņam prā­tā bija citas rūpes.

Viņš atsliga pret automobili un centās atgūt elpu. Prātā atau­sa briesmīgās ainas - Belindžers saņem elektrošoka devu un in­jekciju. "Kaut kas jādara, lai viņam palīdzētu," Mets atzina, taču nespēja atrast kaut vienu loģisku risinājumu. "Policistiem ziņot nedrīkst. Furgons jau sen izgaisis, turklāt neizbēgamie jautājumi, ko man uzdos, ņemot vērā nepatīkamo pagātni, noteikti tikai ka­vēs lietas izmeklēšanu." Diez vai risku atklāt savu atrašanās vie­tu Belindžera dīvainajiem nolaupītājiem atsvērs pozitīvā pārlie­cība, ka šāds solis palīdzēs policistiem atrast brāļa draugu un nogādāt viņu mājās dzīvu un veselu.

Turklāt viņš nez kādēļ sprieda, ka tas tik un tā nenotiks.

Kad viņš brauca mājup, satiksme nebija pārāk blīva. Pilsētu klāja plāna sniega sega. Jau pēc dažām minūtēm viņš atradās uz ātrgaitas automaģistrāles, un no turienes vairs nebija tālu līdz Kvinsi un vienistabas dzīvoklim virs darbnīcas. Stūrēdams uz dienvidiem, viņš vēl un vēlreiz pārdomāja notikušo, pūlējās lo­ģiski izskaidrot nez no kurienes nokritušās nelaimes un atrast pa­reizo izeju no situācijas.

"Piezvanīja Belindžers. Lūdza tikšanos, ko atlikt nav iespē­jams. Tad paziņoja, ka brālis varbūt nogalināts vai ari vispār nav miris un atrodas ieslodzījumā. Kā viņš teica? "Spiesti strādāt pa­ši pret savu gribu." Tātad Denijs ir dzivs, bet tiek turēts par ķīl­nieku?"

Šī doma izraisīja divējādas emocijas - sajūsmu un dusmas. Viņi ar Deniju allaž bija tuvi, un draugi par to vienmēr ķircinājās - ņe­mot vērā to, cik ļoti viens brālis atšķīrās no otra. Pirmkārt, viņi nemaz nebija līdzīgi. Mets bija trīs gadus vecāks un mantojis tē­va tumsnējo ādu, tumšos matus un spēcīgo miesasbūvi, turpretī Denijs bija daudz gaišāks un piecdesmit mārciņu vieglāks - iedzimtība no mātes puses. Taču atšķirības bija vērojamas ne ti­kai ārienē. Metam nebija pacietības sēdēt skolā un pildīt mājas­darbus, savukārt Denijam piemita nepiesātināma kāre uz mācī­šanos. Mets apmeklēja tik daudz sporta nodarbību, cik vien paguva, turpretī Denijs nespēja trāpīt bumbu grozā pat tad, ja sē­dēja uz stīpas. Ārpus skolas šīs atšķirības bija manāmas tikpat labi. Mets bija pargalvīgs, neapdomīgs un negodbijigs - cidem vār­diem sakot, prata piesaistīt sieviešu uzmanību. Denijs bija intra­vertāks un priekšroku deva datoram, ko bija atradis lietoto preču veikalā un pārbūvējis savā guļamistabā. Taču, par spīti visam, viņi viens otru lieliski saprata, un šī ciešā saikne izturēja jebkādu ķircināšanos un cietsirdīgos apvainojumus, ko izteica skolas­biedri.

Šī draudzība bija pārdzīvojusi arī neskaitāmos likumpārkāpu­mus, ko izdarīja Mets.

Kā jau lielākajā daļā gadījumu, viss bija sācies ar mazumiņu. Pirmo automobili Mets uzbūvēja trīspadsmit gadu vecumā, uz­montējot vecu veļas mazgājamās mašīnas motoru ziepju kastes izmēra sacīkšu mašīnītei, par kuru ilgu laiku runāja visā apkārt­nē. Vietējie policisti pārsteigti brīnījās, un pat paši skarbākie no viņiem nespēja nepriecāties par zēna lepnumu un sajūsmu. Diem­žēl pēc gadiem šīs attiecības dramatiski mainījās. Kļūstot vecā­kam, Metam aizvien grūtāk nācās sadzīvot ar milzīgo plaisu starp paša mīlestību uz mašīnām, no vienas puses, un vārgajām izre­dzēm atrast pusslodzes darbu Vusteras apkārtnē, kā arī vecāku niecīgo kontu bankā, no otras puses. Stūrgalvīgais un nepacietī­gais Mets nolēma labot šo situāciju ar saviem līdzekļiem.

Pirmie pārdrošie pasākumi bija īsd Meta stilā. Viņš nezaga vi­sas vecās mašīnas pēc kārtas. Viņš devās uz pašiem bagātāka­jiem Bostonas rajoniem un izvēlējās īpašus automobiļus. Tāpat viņš nekad nedauzīja zagtos transportlīdzekļus un nekad nemē­ģināja tos pārdot. Viņš tos gluži vienkārši izmantoja testēšanai un tad atstāja kādā stāvlaukumā. Pirms nonākšanas policijā šā­di viņš bija pārbaudījis neskaitāmas mašīnas. Tiesnesim, kurš iz­skatīja pirmo apsūdzību pret Metu, šīs viņa izdarības nešķita ne pārsteidzošas, ne arī iespaidīgas.

Pirmajam ieslodzījumam izrādījās tālejošas sekas. Atbrīvojies no cietuma, Mets ātri vien saprata, cik ļoti mainījusies viņa dzī­ve. Darbu dabūt nebija iespējams. Draugi no viņa vairījās. Cilvē­ki uz viņu skatījās pavisam citādi. Un ari viņš pats bija mainījies. Šķita, ka problēmas mekle tieši viņu - gluži ka pardevejs viegli pierunājamu klientu. Vecāki visu mūžu bija smagi strādājuši un bijušies Dieva, tādēļ nespēja izprast viņa nevaldāmo dabu. Viņiem pietrūka prāta un spēka noturēt dēlu vajadzīgajos grožos. Poli­cists, kam bija uzticēts viņu uzraudzīt, saņēma pārāk mazu algu, lai vēlētos sniegt reālu palīdzību. Tādējādi - par spīd Denija at­kārtotajiem un uzstājīgajiem aizrādījumiem - Mets tika atskaitīts no vidusskolas pirms diploma saņemšanas un kopš tā brīža zau­dēja kontroli pār savu dzivi. Nākamajos gados viņš vairākkārt no­nāca cietumā - arī par īpašuma bojāšanu un kaušanos -, un nā­kotne krāsojās drūmos toņos. Savukārt Denijs kāpa arvien augstāk, vispirms pabeidzot Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtu un tad dabūjot labi apmaksātu darbu kādā kompānijā netālu no mājām.

Braukdams pāri Neponsetas upei, Mets ar skumjām sirdī at­cerējās, cik maz ticies ar Deniju pirms brāļa nāves. Tikai dažus mēnešus pirms tam, kad Denijam piedāvāja darbu pie Rīsa, Mets bija atbrīvojies no cietuma un ar brāli vairs neredzējās. Mets bija aizņemts savā biznesā - ko varēja uzsākt, pateicoties mazā brāļa piešķirtajam beztermiņa aizdevumam. Tagad to bija kauns atce­rēties. Zināmā mērā varēja teikt, ka viņš brālim ir dzīvību parādā.

Tieši Denijs reiz bija apsēdies un kārtīgi izrunājies ar brāli - beidzot licis viņam saprast, ka tā dzīvot tālāk vairs nedrīkst. Un pierunājis sākt jaunu dzīvi.

Denija piedāvājums bija pavisam vienkāršs - sākotnējo ļau­numu pārvērst pozitīvā rezultātā. Brālis mudināja sākt jaunu dzi­vi, un Mets paklausīja. Viņš Kvinsi pilsētā atrada nelielu auto- darbnīcu, ko saimnieks grasījās slēgt, un pārņēma to. Galvenā nodarbošanās - klasisko automašīnu uzpirkšana un remonts. Meta vājība bija amerikāņu spēkrati no sešdesmitajiem un sep­tiņdesmitajiem gadiem - piemēram, Mustang, ar kuru viņš tobrīd brauca, bija īstas kolekcijas vērts. Par tādu viņi ar Deniju bija sap­ņojuši kopš tā brīža, kad redzēja Stīvu Makvīnu vadām savu Mus­tang pa Sanfrancisko ielām - šo filmu viņi noskatījās vismaz trīs­desmit reizes. Mets apzinājās, ka būs grūti šķirties no restaurētā automobiļa, taču, ja paveiksies, varēs to par septiņdesmit tūksto­šiem vai pat vairāk pārdot kādam rakstāmgalda urbējam, kam ne­pieciešama rotaļlietiņa brīvdienām. Automobiļu entuziastu aprin­dās Mets bija iemantojis prasmīga meistara slavu. Viņš pat bija pārdevis dažas mašīnas dem puišiem, kam agrāk tās zadzis un kuri par to neko nezināja. Dzīve šķita nokārtojamies, bet Denijs tikmēr tika iesūkts jaunā darba melnajā caurumā, kas beigu bei­gās aprija viņu pavisam.

Vai tiešām?

"Vai tiešām iespējams, ka Denijs joprojām ir dzīvs?"

Belindžers bija minējis visnotaļ pārliecinošu argumentu. Un jau pēc mirkļa sagūstīts. "Tas noteikti kaut ko nozīmē."

Metu tracināja doma par to, ka viņam melots, ka pasaulē ir cil­vēks, kurš zina patiesību, bet nav to atklājis, ka nevis liktenis, bet kāds cits atņēmis viņiem Deniju.

"Es to tā neatstāšu."

Viņš nogriezās Vilārda ielā un pēc apļveida krustojuma nonā­ca Koplenda ielā. Niknums pieņēmās spēkā, kad viņš atcerējās, kādu postu ziņa par Denija nāvi bija atnesusi vecākiem. Viņi ļoti smagi pārdzīvoja jau to, ka vecākais dēls tika apsūdzēts krimi­nālnoziegumā. Denija - viņu lepnuma un acurauga, ģimenes go­da glābēja - zaudēšana bija pārāk smaga nasta. Māte nomira da­žus mēnešus pēc tam. Lai arī ārsti lietoja sarežģītus medicīniskos terminus, Mets saprata, ka diagnoze bija lauzta sirds. Tāpat viņš zināja, ka arī pats ir daļēji vainīgs. Viņš apzinājās, ka matēs pār­dzīvojumi sākās dienā, kad dēlu arestēja pirmo reizi, varbūt pat vēl agrāk. Tēvam neklājās vieglāk. Denijs strādājot spēja segt vi­sus izdevumus. Lai arī no apdrošināšanas naudas varēja samak­sāt par dziedinātavu un sagādāt visdažādākās ērtības, tēvs to­mēr bija sagrauts. Mātes bērēs Mets ar tēvu pārmija vien dažus vārdus, un pēc tās nemīlīgās janvāra dienas viņš veco viru vairs nebija apraudzījis. Gandrīz gadu vēlāk vietējais šerifs - skarbs vīrs - uzmeklēja Metu viņa darbnīcā Kvinsi pilsētā un paziņoja par tēva nāvi. "Trieka," viņš teica, lai gan Mets par to šaubījās.

Prātā atbalsojās Belindžera vārdi. Kāds tur Deniju par ķīlnie­ku, un tas ir saistīts ar kaut ko, kas parādījies Antarktīdas debe­sīs. Tas skanēja savādi un nereāli. "Taču tā noteikti nav. Tie pui­ši, no kuriem es tikko aizbēgu, ir pavisam īsti. Ļoti profesionāli. Labi apgādāti. Nežēlīgi. Un piesardzība viņiem īpaši nerūp."

Pēdējais secinājums Metu satrauca visvairāk.

Viņš laidās lejup pa Koplenda ielu, un Mustang automobiļa četrdesmit gadus vecie starmeši centās šķirt vatei līdzīgo sniega priekškaru. Citu transportlidzekļu apkārt nebija, tādēļ sniegs uz brauktuves sagūlis nepatīkamā baltā seģenē. Viņš pastūrēja ga­ram Baklija ielai, aizbrauca līdz 7-Eleven veikalam un iegriezās šaurā ieliņā, kas veda līdz viņa darbnīcai. Mirkli pirms iebrauk­šanas tajā kāds prāta attālākais stūrītis reģistrēja riepu pēdas svai­gajā sniegā.

Braucis viens automobilis jau no pašas Koplenda ielas. Savu darbnīcu viņš neredzēja, jo tā atradās simt jardu attālumā no gal­venā ceļa un laternu šaurajā ieliņā nebija, taču ar riepu atstāta­jam pēdām pietika, lai prāts iedarbinātu trauksmes zvanus un brī­dinātu, ka svešinieks meklējis tieši viņa māju. Nevienas citas te nebija.

Taču viņš nevienu negaidīja.

Tātad maģijas pilnais vakars nesolīja lielisku nobeigumu.