Zīme

25 Bostona, Masačūsetsas štats

Lerijs Raidels brīdi apjucis veras sava BlackBerry ekrāna un tad nolika aparātu uz rakstāmgalda. Viņš tikko bija beidzis sarunu

ar Rebeku. Kārtējo. Divi zvani divdesmit četru stundu laikā - tik bieži meita viņam nekad nebija zvanījusi. Viņiem bija lieliskas at­tiecības, lai gan no sievas viņš šķīrās gandrīz pirms desmit ga­diem. Taču Rebeka bija deviņpadsmit gadus veca, straujas dabas, brīnišķīga un brīva, jau otro gadu studēja Brauna universitātē. Meitene bija visnotaļ piezemēta, lai gan visa pasaule atradās vi­ņai pie kājām, taču regulāri tālruņa zvani tētim, kā jau gaidīts, neiedlpa viņas trauksmainās ikdienas darbu sarakstā.

Viņam patika pļāpāt ar meitu. Patika klausides viņas priecīgi satrauktajā, valdzinošajā, aizrautīgajā čalošanā - arī tad, ja balsi ieskanējās baiļu nots. Viņam patika, ka meita piezvana divreiz dienā.

Un viņam nepatika meitai melot.

Taču nācās to darīt. Divas reizes vienas dienas laikā. Un me­los viņš arī turpmāk - ja viss izdosies labi, tad melos visu atliku­šo mūžu.

To atskārtis, Raidels sajuta trauksmi sirdī, un tā tikai pieņē­mās spēkā, kad viņš iztēlojās tālākos notikumus.

"Tas tiešām notiek. Ir sācies, un atkāpšanās ceļa vairs nav."

Šāda doma biedēja un vienlaikus sajūsmināja.

Kad viņš pirms četriem gadiem sāka apsvērt šo ideju, viss šķi­ta pārāk nereāli un tomēr notika pietiekami strauji. Šelfa ledāja sairšana tika prognozēta. Viņš to novēroja ar satelīta palīdzību, taču process sākās ātrāk nekā paredzēts. Un viņi bija gatavi. Ga­tavi gūt labumu, nopelnīt uz projekta rēķina.

Gatavi mainīt pasauli.

Raidels aizdomājās par to liktenīgo vakaru ar Rīsu pirms trim gadiem. Tā bija lieliska maltīte. Pudele Brunello di Montalci- no vīna. Pāris Cohiba Esplendidos cigāru. Ilgas, aizrautīgas saru­nas par iespējām ieviest dzīvē diženo Rīsa atklājumu. Par dau­dzajām un dažādajām versijām, kā to izmantot. Iztēles augļi, ko izcili prāti prot radīt un pārvērst realitātē. Un tad tika pieminēts tas vārds.

Brīnumains.

Viens vārds. Katalizators, kurš aizveda Raidela prātu ceļoju­mā uz kartē vēl neiezīmētu teritoriju. Tumšu, noslēpumainu, fan­tastisku, neiedomājamu teritoriju. Un nu, pēc apmēram četriem gadiem, neiedomājamais bija kļuvis par realitāti.

Rīss. Apziņā vīdēja diženā zinātnieka seja. Līdztekus materi­alizējās arī citu cilvēku tēli - jauni, talantīgi, uzticīgi - un vien­laikus pazīstamā dzestrā, skarbā sajūta dvēselē. Tā nodrebēja, kad viņš atcerējās pēdējo dienu Namībijā. Pēc galīgā testa. Pēc kopī­gās sajūsmas par to, ka smagā darba auglis ir tik iespaidīgs un saviļņojošs. Un tad notika ļaunākais. Raidels sev līdzās joprojām gara acīm redzēja Medoksu, kurš uzvelk gaili. Dzirdēja savu klie­dzienu, lodes ietriekšanos Risam mugurā, atcerējās, kā drauga augums noraustījās un tad iekrita Denija Šērvuda rokās.

Šī nelaimīgā nodkuma trokšņi un tēli viņu nekad vairs neat­stāja.

Raidels ienīda sevi par to, ka nav spējis apvaldīt šīs sajūtas. Nepalīdzēja nekas, ko teica citi, nepalīdzēja neviena no banalitā- tēm un klišejām - par labumu pasaulei un savas dzīvības ziedo­šanu, lai varētu dzīvot citi.

Viņš nebija pareizi sapratis. Nebija iedomājies, cik tālu viņi ir gatavi iet. Un nu jau par vēlu kaut ko iesākt. Viņi nepieciešami cits citam. "Ja izdosies viss iecerētais, tad es esmu gatavs norīt slikto un iet uz priekšu."

Un tā viņš arī darīja, lai gan tas nebija viegli. Tas joprojām bija jūtams dziļi sirdī, plosīja to gabalos. Raidels saprata, ka galu ga­la sirdsapziņas pārmetumi gūs virsroku. 'Tā vai citādi, bet es mir­šu deši to dēļ. Tā tam vajadzētu būt. Bet varbūt vispirms viss būs labi, varbūt mūsu nāve atnesīs ko labu." Taču Raidels apzinājās, ka senie rēgi mieru neliks arī tad.