Zīme

II Vādi en Natrūna, Ēģipte

Sakrustotām kājām sēdēdams augstā kalna virsotnē, kam pa­kājē stiepās neauglīgs, bezgalīgs tuksnesis, vecais priesteris izju­ta pieaugošu nemieru. Jau vairākkārt šajā vientuļajā vietā viņa prātā bija dunējuši draudīgu vārdu mutuļi. Todien tie šķita vēl ļaunāki nekā jebkad iepriekš.

Un pēkšņi tas nāca. Jautājums, kurš uzjundīja dzeļošu sāpju lēkmi mugurkaulā.

- Vai esi gatavs kalpot?

Viņš atvēra acis, samirkšķinājās, lai pierastu pie maigās saul­lēkta gaismas, un instinktīvi paskatījās apkārt - gluži tāpat kā citās reizēs. Bezjēdzīgi - kā jau katru reizi. Viņš bija viens, nevie­na cita neredzēja. Tuvumā nebija nevienas dzīvas dvēseles - ne cilvēka, ne dzīvnieka. Nekā - tik tālu, cik vien acs spēja saskatīt.

Par spīti rīta dzestrumam, uz kaila galvvidus izspiedās sviedru lāses. Viņš smagi norija siekalas un mēģināja koncentrēties.

Un tad tas nāca. Atkal.

Balss, čuksts. Tas skanēja paša galvā.

- Drīz nāks Mūsu Kunga laiks. Vai esi gatavs kalpot?

Vilcinādamies tēvs Hieronims atvēra muti un trīsošā balsī iz­mocīja:

-Jā, protams. Jebkurā veidā. Es esmu tavs kalps.

Sākumā atbildes nebija. Vecais priesteris juta, kā atsevišķas sviedru lāses cita pēc citas slīd pār grumbaino pieri, pārveļas pā­ri uzacīm un nokrīt uz vaiga. Šķita, ka šī strūkliņa ir dzirdama savā lēnajā, mokošajā plūsmā lejup pa saspringto, vēja appūsto seju.

Tad balss atgriezās.

- Vai esi gatavs vest savus sekotājus pretī «labiņam? Vai esi gatavs cīnīties par viņiem? Norādīt viņiem 0/ kļūdām arī tad, ja viņi nevēlēsies tevi uzklausīt?

- Jā, - nokliedza tēvs Hieronims, un balsi vienādi ieskanējās gan dedzība, gan bailes. - Jā, protams. Bet… kā? Kad?

Kalnu apņēma smacējošs klusums. Un tad balss pavisam vien­kārši atbildēja:

- Drīz.