26 Bostona, Masačūsetsas štats

Spirdzinošā agrā rītā slēpdamies aiz augsta dzīvžoga, Mets gaidīja, vēroja un pirms iešanas viesnīcā mēģināja pārliecināties, ka tur viņu negaida nepatīkami pārsteigumi. Sasprindzis un modrs viņš, izvairīdamies no acu kontakta, pagāja garām dažiem pārgurušiem biznesmeņiem, kas mazliet atdzīvināja vienmuļo un neinteresanto foajē. Tad viņš ar liftu uzbrauca piektajā stāvā un iebēga savā numurā.

Viņš bija noguris un aizkaitināts.

Savu Mustang viņš bija spiests atstāt vairāku kvartālu attālu­mā no Belindžera dzīvokļa, un tas tikai vairoja dusmas. Automo­bilis viņam nozīmēja ļoti daudz, tas bija ievērojams un visnotaļ apmierinošs solis atpakaļceļā no galējās robežas. Denijs bija ne tikai uzvedis viņu uz pareizā ceļa, bet arī samaksājis muitas no­devu un atvēlējis naudu jaunam sākumam. Un nu viņš bija spiests pamest auto kādā tumšā šķērsielā - to pašu neliešu dēļ, kuri pa­ņēma Deniju.

Viņš bija ārkārtīgi nikns.

Atstājis automobili, viņš ienira ēnās un kājām pieveica dažus kvartālus, tad nonāca Brodveja ziemeļu pusē un, savienojot vadi- ņus, iedarbināja kādu neaizsargātu, desmit gadus vecu Ford Taurus. Pēc tam viņš stūrēja rietumu virziena, ārā no pilsētas, un uz maģistrāles griezās atpakaļ, lai pārliecinātos, ka neviens ne­seko. Stāvvietai viņš izvēlējās neuzkrītošu neliela iepirkšanās cen­tra laukuma stūri netālu no viesnīcas un atlikušo ceļu nogāja kā­jām.

Stāvēdams pie loga, viņš vēroja pilsētu mostamies. Ausa no- mākusies auksta diena, kad saulei jālaužas cauri bāli pelēkai mā­koņu segai. Viņš atlaidās gultā, muskuļus un nervus plosīja sprie­dze un nogurums. Pēc negulētās nakts organisms kliegtin kliedza pēc atpūtas. Tādu stresu viņš sen nebija izjutis, taču zināja, ka tiks galā, un tādēļ miega vietā izvēlējās karstu dušu, kas atjauno­ja spēkus un palīdzēja sakārtot domas. Pēc tam varēja dzīvot tā­lāk - kaut neilgi. Divdesmit minūtes vēlāk viņš jau sēdēja pie da­tora askēdskā biznesa centrā bez logiem.

Viņš izmantoja balto lapu tīmekļa vietni, lai uzmeklētu infor­māciju par tālruņa numuru, ko uzzināja no Belindžera automā­tiskā atbildētāja. Numurs bija reģistrēts uz Čabas Komloši vārda, adrese - kāds tur brīnums - tajā pašā Hārvarda universitātes un Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta savādnieku iemīļotajā mikro­rajonā, kurā dzīvoja Belindžers un Denijs. Mets apsvēra iespēju piezvanīt šim Čabam. Kā varēja spriest no atstātā ziņojuma, Be- lindžers ar viņu apspriedis notikumus Antarktidā un driz vien pēc tam ticies ar Metu. Skaidrs, ka šis Čaba varētu vismaz kaut ko pastāstīt. Mets nolēma nezvanīt, jo bija pārliecināts, ka bandī­ti prasmīgi prot noklausīties telefonu. Tikšanās aci pret aci būtu daudz labāka. Viņš pierakstīja adresi, noklikšķināja uz apkārtnes kartes saites, lai noskaidrotu precīzu mājas atrašanās vietu. Tad viņš saprata, ka vairs nespēj izturēt, atvēra Boston Globe mājasla- pu un tajā - vietējo ziņu sadaļu.

Tā bija pati pirmā.

Sejā iezagās skumjas - un niknums.

Raksts nebija garš. Tūdaļ pēc pusnakts netālu no bāra Dien­vidbostonā nodurts cilvēks. Identificēts ka Belindžers. Pieminēta pie bara notikusi sadursme, bet nekas vairāk. Slepkavība tiek iz­meklēta.

Viņš rakstā nebija pieminēts - pagaidam. Taču zināja, ka drīz vien lietā būs jaunumi.

Nelieši par to parūpēsies.

Smagi nopūties, viņš nobraucīja seju, lai uzmundrinātos, un vēlreiz pārlasīja rakstu. Sausie, bezkaislīgie vārdi uzdzina negan­tas dusmas, nogludinātie teikumi dedzināja dvēseli. Viņš sažņau­dza dūres virs tastatūras un sakopoja visu gribasspēku, lai ne- triektu ar to pa galdu un nesadauzītu iekārtu driskās.

Bandītiem viss bija vienkārši. Viņi mierigi varēja kādu nolau­pīt uz ielas, uzšķērst, iemest sniegā un, aci nepamirkšķinot, do­ties uz nākamo vietu. Cilvēka dzīvība - nevainīga, parasta cilvē­ka dzīvība - tika izdzēsta tikai kaut kāda… telefona zvana vai idejas dēļ?

Metā kūsāja niknums.

Lai nomierinātos, viņš dziļi ievilka elpu un atkal izpūta. Pēc brīža viņš vēlreiz pievērsās ekrānam - uzmeklēja sava trekera mā- jaslapu un reģistrējās.

Chiyslcr mājas tuvumā vairs nestāvēja.

Detalizētā karte uzrādīja automobiļa maršrutu ar trīsdesmit sekunžu intervālu. Izsekojis transportlīdzekļa pārvietošanos, Mets saprata, ka nelieši pirms stundas no domas par novēroša­nu atteikušies - vai varbūt nodevuši stafeti nākamajai koman­dai. Tātad pēc tam, kad viņš aizbēd/is no Belindžera dzīvokļa. Mets sāka prātot, vai bandīti jau uzzinājuši par viņa nelielo eks­kursiju uz Kembridžu. Ja tā, tad viņiem zināms par policijas ak­tivitātēm - vai nu skenējuši rācijas, vai arī izmantojuši kāda ie­cirkņa darbinieka laipnību. Viņš nolēma ņemt to vērā un ķērās noskaidrot Chryslcr atrašanās vietu.

Tas bija novietots kādas ielas malā Braitonā netālu no Svētās Elizabetes medicīnas centra un atradās tur jau divdesmit trīs mi­nūtes. Trekera mājaslapā bija saite uz Google Maps. Mets noklik­šķināja uz opcijas "ielas skats", pārvietoja nelielo oranžo avatā- ru uz Chrysler atrašanās vietu un atkal noklikšķināja ar peli. Ekrānā parādijas platleņķa kadrs - tik skaidrs un detalizēts, it kā viņš pats stāvētu ielas vidū. Protams, ne jau reālajā laikā, bet brī­dī, kad Google mašīna ar panorāmas kameru veikusi novērošanu, un tas nevarēja būt sen, jo aukstā kara laika tehnoloģijas vairs netika pielietotas. Mets guva labu priekšstatu par to, kāda tā vie­ta izskatās. Viņš lika lietā pilnekrāna iespēju, pārlūkoja ielu no viena gala līdz otram un tad pagrieza kameru, lai nopētītu ielas pretējo pusi.

Šaurā ieliņa bija apbūvēta ar nelielām, saidinga dēļiem apda­rinātām divstāvu dzivojamām mājām. Trīs jardu attālumā - ja va­rēja ticēt krietni iereibušajam trekera pārdevējam - atradās panī­cis pelēks nams ar balkoniņu virs fasādes lieveņa un jumta lodziņu.

Vajadzēja apskatīties tuvāk. Uz vietas.

Tik agrā stundā turp aizbraukt nebija sarežģīti, jo spēcīgā sa- • tiksmes straume plūda pretī. Iepriekšējā naktī sasnigušais sniegs jau bija gandrīz nokusis, un vecais Taurus strādāja nevainojami. Viņš iegriezās Bīkona ielā, traucās uz rietumiem un apsvēra visu, kas varētu notikt pēc neliešu atrašanas. Nācās ar varu apvaldīt savas pirmatnējās dziņas. Tie bija nekrietni, nelietīgi asinssūcēji, un viņš apzinājās, ka būs grūti savaldīties, lai nevienu nenosis­tu. Un tomēr - vajadzētu izvairīties no pašnāvnieciskām misijām un noskaidrot par viņiem ko vairāk. Uzzināt, kas viņi ir, ko dara un kam kalpo.

Kas viņiem zināms par Deniju.

Kad tas būs izpētīts, dzīvajos viņus atstāt vairs nebūs jēgas.

To aptvēris, Mets pat aci nepamirkšķināja un pats jutās pār­steigts. Viņš nekad vēl nebija nogalinājis. Protams, bija nācies ie­saistīties kautiņos. Pirms cietuma. Cietumā. Gadu gaitā pārdzī­votas nopietnas cīņas, ielauzti vairāki galvaskausi. Sācies viss bija citādi. Viņš izauga negants un pārgalvīgs, spēlēja pēc saviem no­teikumiem, taču nebija slepkava un uz viņsauli nevienu neraidī­ja. Lai arī cietumā cilvēks nocietinājās - fiziski un garīgi -, tas nemainīja viņa būtību. Viņš labprāt apvaldija dusmas, bet nekaut­rējās izmantot dūres, lai arī bez mazākā prieka. Vienmēr nepie­ciešamās pašaizsardzības nolūkos, lai novērstu draudus pašam.

Šoreiz bija citādi. Un pagaidām viņš par to neuztraucās. Que sera, sera. Kas būs, būs. Vispirms viņi jāatrod.

Viņš nogriezās Vašingtona ielā un devās uz ziemeļiem. Pulss paātrinājās ik pēc kvartāla, kas viņu tuvināja mērķim. Lielajā krustojuma ar Sadraudzības avēniju viņam bija jāapstājas pie sar­kanās luksofora gaismas. Sēdēdams aiz tikpat apskretuša pika­pa, kam akūti nepieciešami jauni virzuļgredzeni, viņš pēkšņi ie­raudzīja pazīstamo plato režģi - tas bija Chrysier 300C. Ar ieslēgtu kreisā pagrieziena lukturi tas gaidīja pie otra luksofora.

Piemiedzis acis un izstiepis kaklu, lai redzētu garām dūmojo­šajam pikapam, Mets centās pārliecinādes, vai tas ir īstais Chn/sler. Luksoforā nomainījās gaisma, un Chrysler aiz kravas automobiļa šķērsoja krustojumu, pa Sadraudzības avēniju turpinot ceļu aiz divām nelielām importa mašīnām gluži kā haizivs ar neiztrūk­stošajām remorām. Kad Chrysler brauca garām, Mets paliecās uz priekšu un nopētīja puisi priekšējā pasažieru sēdeklī. Lai arī pa­zīmes atbilda, Mets nebija pārliecināts. Viņš neliešus bija redzējis tikai īsu mirkli pie bāra, furgonā un ēnās netālu no mājas. Ap­stiprinājumu deva automobiļa numura zīme - tas pats transport­līdzeklis stāvēja pie viņa garāžas.

Tie bija viņi.

Pulss paatrinājās, kamēr acis sekoja mašīnai, kas strauji attālinā­jās. Lēmums bija jāpieņem nekavējodes. Viņš pagrieza stUri un no­spieda akseleratora pedāli, apbraucot pikapu un ar labās puses rite­ņiem trāpot uz ietves, iestūrēja avēnijā un sekoja Chn/sler pa pēdām.

Tā bija drīzāk instinktīva reakcija, nevis racionāls gājiens, ta­ču lēmums bija negrozāms. Viņš turējās vairākas mašīnas aiz spī­dīga sedana un prātoja, kur trekeris nokritis, un apsvēra, vai tā bijusi neliešu pastāvīgā bāze vai vienkārši nejaušas apstāšanās vieta, kurā tie vairs neatgriezīsies. Turklāt automašīnā bija tikai divi, un Metam tas gluži labi padka. Vismaz pagaidām.

Pa Sadraudzības avēniju viņi traucās austrumu virzienā, tad nogriezās pa kreisi Hārvarda ielā un tad pāri tiltam nonāca Kem­bridžā. Braucot tālāk pa Upes ielu, Metu pārņēma neomulīga sa­jūta. Nelieši stūrēja atpakaļ uz Inmenskvēru, no kurienes viņš aiz­bēga pirms stundas vai divām. Bažas pastiprinājās, kad izlasīja tās ielas nosaukumu, kurā Chrysler nogriezās, un ieraudzīja mā­jas numuru, pie kuras tas apstājās.

Kļūdas nebija. Tieši to adresi viņš pirmīt bija uzzinājis.

Nelieši apturēja auto pie Čabas Komloši mājas.

Загрузка...