Zīme

39 Vubērna, Masačūsetsas štats

Lode nebija nodarījusi tik lielu ļaunumu, kā Metam sākumā šķita. Tā bija ķērusi kreiso sānu tieši zem apakšējās ribas un at­stājusi sīku caurumiņu - ne nu gluži skrambiņu, taču dzīvībai svarīgie orgāni nebija skarti. Un tomēr - abi puscollas lieluma ie­vainojumi bija jāaizlāpa. Jāaizšuj. Par došanos uz slimnīcu vai vizīti pie ārsta konkrētajos apstākļos nevarēja būt runas, tātad nāksies iztikt ar Čabas talantiem šūšanā.

Čaba turējās apbrīnojami labi - heizvēmās, kad Mets asiņains ievēlās istabā; aizskrēja līdz tuvākajai aptiekai un iegādājās visu, ko Mets bija steigā nodiktējis, proti, jodu brūces tīrīšanai, aneste- zējošu krēmu ādas nomērdēšanai, šujamās adatas un šķiltavas dezinficēšanai, neilona diegu, pretsāpju līdzekļus un apsējus. Tur­klāt viņš jau bija uzlicis trīs šuves lodes ieejas caurumam un ne­labi norīstījās tikai pēc pirmā dūriena. Vēl daži, un skola būs rokā - izejas caurumu viņš aizšūs bez problēmām.

Viņi bija iespiedušies absolūti nesterilajā moteļa vannas ista­ba. Mets šortos sēdēja uz grīdas, muguru atbalstījis pret flīzēto sienu līdzās vannai, un grieza zobus, kamēr Čaba dūra adatu cau­ri ādai jēlās, atvērtās brūces tuvumā. Sajūtas daudz nelāgākas par tām, kas pārņēma tūdaļ pēc šāviena, kad brūce vēl silta un sāpju receptori vēl nebija sākuši darbu. Mets jutās vārgs un centās ne­zaudēt samaņu, mierinādams sevi, ka viss pāries, tikai jāiztur šis pārbaudijums. Arī agrāk viņš bija guvis dažus nopietnus ievai­nojumus - sašauts gan pirmo reizi -, tādēļ mēģināja sev iegalvot, ka posts ir tikpat liels kā pēc riebīga dūriena ar nazi. Tādu viņš jau bija piedzīvojis, tikai toreiz viņam palīdzību sniedza īsts dak­teris ar pienācīgu anestēziju, nevis bezrecepšu krēmu, kas vairāk piemērots hemoroīdu apstrādei vai kāju skūšanai.

Mets norija sāpju asaras, kad adata tika izdurta cauri ādai.

- Vai būs pareizi? - Čaba jautāja, drebošiem pirkstiem vilk­dams diegu.

Pat nepaskatījies, Mets piepūlē sarauca nosvīdušo pieri.

- Tu taču esi filmu mīļotājs! Tur tādas ainas droši vien būsi redzējis, ko?

-Jā, bet es no tādiem kadriem parasti novēršos. - Čaba savie­bās, savelkot kopā abas brūces malas un sasienot diegu mezglā. Tad viņš zīmīgi piebilda: - Starp citu, parasti viņi to dara paši.

- Un tādēļ paliek ar tām Frankenšteina cienīgajām rētām, tur­pretī ar doktora Čabas palīdzību…

- …Frankenšteina izskats ir garantēts, - Čaba asprātīgi pabei­dza teikumu, nogriezdams diegu. Šuves nebija diez ko glītas, taču brūce vairs neasiņoja. - Redzi?

- Neraizējies. - Mets paraustīja plecus. - Esmu dzirdējis, ka dāmām patīk vīrieši ar rētām. Kad būsi pabeidzis ar mani, varbūt aizlāpīsi arī caurumu manā žaketē? Man tā ir ļoti dārga, saproti?

Pēc pusstundas bija uzliktas visas septiņas šuves.

Uzkopis vannas istabu, Čaba pastāstīja Metam visu, ko bija uzzinājis viņa prombūtnes laika. Daudz nekā nebija. Viņš bija ie­devis pārgurušajam reģistratūras darbiniekam desmit dolārus, lai las atļauj izmantot savu datoru, tad ar Ski/pe programmas palī­dzību piezvanījis vairākiem cilvēkiem un vienlaikus rakņājies in- ternetā, meklējot informāciju par komandu, kas gāja bojā helikop­tera avārijā.

Viņš noskaidroja vēl divus vārdus. Viens bija ķīmijas inženie­ris Olivers Sjers, otrs - bioķīmijas inženieris Sunils Kumars.

- Abi bija amatos un augsti cienīd vīri, - Čaba teica. - Bet tas ir savādi, vecīt. Saproti, Kumars ir biologs. Tatad mums ir viņš, tad ķīmiķis, elektrotehnikas un datorzinātņu profesors Rīss, kā arī programmētājs Denijs. Pēdējos trīs es saprotu, bet Kumars… Kādēļ viņiem bija vajadzīgs bioķīmijas inženieris?

Arī labākos laikos Metam šāda nianse būtu paslīdējusi garām neievērota. Sāpju mocīts, viņš to vispār neuztvēra.

- Ko tu ar to gribi teikt?

- Es nezinu, vecīt, - Čaba attrauca sarūgtinājuma pilnā balsī. - Bioķīmiķi mēdz mainīt DNS, spēlēties ar dzīvības ķieģelīšiem. Skaldīt un kārtot atomus un molekulas gluži kā Lego klucīšus. Un tā zīme debesīs izskatās tik organiska, pat dzīva… Pelēkā zona starp bioloģiju un ķīmiju, dzīvo un nedzīvo, saproti? Tā uzdzen šausmas. Varbūt viņu projekts vairāk saistīts ar kaut kādas dzī­vības formas, nevis projicēta attēla radīšanu.

Mets sarauca pieri, mēģinādams uztvert Čabas domu.

- Tu pārāk daudz esi skatījies "X-Failus".

Čaba paraustīja plecus, it kā tas nebūtu nekāds netikums.

- Biotehnologi allaž dabū pa cepuri, jo krāmējas pa Dieva skapi. Dieva, vecīt! Kas zina, ko viņi tur atraduši.

To pateicis, viņš atgrieza auksto ūdeni un padzērās, tad ap- šļāca seju, pielēja glāzi un pasniedza to Metam. Vairāk nekā stās­tāma nebija. Viņam nebija izdevies noskaidrot, kas finansē Rīsa projektu un kāds bijis tā mērķis.

Ārā jau tumsa, un Metam tas pa'tika. Viņš negrasījās kaut kur iet, jo vēlējās atpūsties. Čaba devās nopirkt Metam tīras drēbes un atnesa arī pārtiku un vairākas kolas kārbas. Kāri ēzdami, viņi ska­tījās televīzijas ziņas. Ēteru aizņēma sižeti no alas Ēģiptē, un siltās picas nespēja slāpēt nomācošo aukstumu, kas brieda dvēselē.

- Tas vēršas plašumā, - igni novilka Čaba. - Kļūst sarežģītāks.

Mets palocīja galvu.

- Viņi zina, ko dara.

- Ne jau to es domāju.

- Ko tad?

- Tiem cilvēkiem pieejami nopietni resursi. Padomā par to, ko viņi dara! Vispirms sadabū labākās smadzenes pasaulē un liek tās kaut kur pie darba uz… cik?… pāris gadiem. Un tad visus no­galina. - Viņš manīja, ka Mets vēlas iebilst, tādēļ veikli palaboja sevi: - Vai, teiksim, tur gūstā un inscenē viņu nāvi. Tas ir vēl sa­režģītāks uzdevums. Taču šķiet, ka nevienam nav zināms, ko šī zinātnieku sapņu komanda dara un kā labā viņi strādā. Tomēr viens ir skaidrs, prod, iesaistīta milzu nauda. Denijs, Rīss un pā­rējie nepiekristu strādāt, ja nebūtu pārliecināti, ka tiks nodroši­nāti ar pilnīgi visu nepieciešamo. Un viņu pētījumi nav lēti. Bet klāt vēl šis… - viņš noteica, pamājis ar roku uz ekrāna pusi. - Tas ir krietni biezs maciņš, vecīt!

- Labi. No kurienes tā nauda nākusi?

Kādu brīdi Čaba domāja.

- Ir divas iespējas. Rīss sagādājis naudu pats, - Čaba sprieda, - taču tā nav nākusi no riska kapitāla fondiem vai atklātas akciju sabiedrības. Tad būtu sadzenamas pēdas, īpaši pēc tam, kad gāja bojā cilvēki. Nē, tā bijusi privāta nauda. Tādu savākt nav viegli, ņemot vērā apjomus. Un izsekot tai praktiski nav iespējams, ja pie­ņemam, ka visa radošā komanda tiek uzskatīta par iznicinātu.

- Un kāda ir otra iespēja?

- Rīss strādājis valdības uzdevumā, un tas bijis pilnīgi slepens projekts. Manuprāt, tas ir tuvāk patiesībai.

Meta seja satumsa neziņā. Viņš bija prātojis par to pašu.

- Ir kādi konkrēti minējumi?

Čaba paraustīja plecus.

- Aizsardzības ministrijas Perspektīvo pētījumu projektu aģen­tūra. Vai lti-Q-Tel. - Sastapis jautājošo Meta skatienu, viņš pa­skaidroja: - Aģentūra finansē daudzus pētījumus. Gan mikrobo- tus, gan virtuālos kaujas laukus. Jebkuras tehnoloģijas, kas var palīdzēt mums uzvarēt karā un sakaut tos, kuri ienīst mūsu brī­vību, - viņš zobgalīgi piebilda.

- Un otra?

- ln-Q-Tel ir CIP riska kapitāla atzars. Investē kompānijās, kas likko sākušas darbu. Ja tā padomā, ļoti prātīgs solis. Būt klāt pa­šos pirmsākumos. Uzzināt par jebkuru noderīgu tehnoloģiju, ka­mēr kāds par to vēl tikai sapņo. Viņi iebāzuši savu degunu dau­dzās tehnoloģiju kompānijās, tostarp arī dažās lielās, bieži piesauktās interneta vietnēs, ko mēs ar tevi lietojam ikdienā. - Viņš veltīja Metam zīmīgu lielā brāļa skadenu.

Mets apsvēra Čabas vārdus.

- Valdības operācija.

- Šķiet acīmredzami, vai ne? Ja mēs nemaldāmies, ja viņi to tiešām inscenējuši, tad drīz vien viņiem izdosies pārliecināt ik­vienu, ka ar mums runā Dievs. Varbūt pat ar krietnā tēva Hiero­nima palīdzību. Kurš gan cits mēģinātu izstrādāt kaut ko tādu?

Viss likās ļod loģiski, taču dziļi sirdī Metu mocīja šaubas.

- Iespējams, tev taisnība, bet… Nezinu. Kaut kas nesakrīt ar tiem puišiem furgonā un viņu mitekli Braitonā.

-Kas?

- Tā ir sīka vienība. Ar labiem resursiem, taču tie nav neiz­smeļami. Izvietojusies nelielā mājelē klusā rajonā. Nezinu. Ja ope­rācija ir slepena, tad to finansē no stipri melnas kases.

- Vēl trakāk, - Čaba uzsvēra. - Oficiāli viņi nemaz neeksistē. Tātad ir iespējams noslēpt savus darījumus. Viņi var izdarīt ar mums visu, ko vien grib, un neviens pat nenojautīs, ka viņi tur bijuši klāt. - Viņš veltīja Metam nopietnu skatienu. - Mums jāliek punkts jautājumu uzdošanai un jāpazūd, vecīt. Bez jokiem. Es sa­protu, ka tas ir tavs brālis un tā tālāk, bet… Mūsu spēki ir par vā­jiem.

Mets apsvēra šo brīdinājumu. Viņš bija pārāk noguris, lai do­mātu skaidri, nervus notrulināja gaudenums un ļaunas priekš­nojautas. Taču viena doma nelika mieru un mudināja visu laiku turēt galvu virs ūdens pat vislielākajā apjukuma vētrā, kas plosī­jās apkārt. Viņš palūkojās uz Čabu un teica:

- Ja nu Denijs joprojām ir dzīvs?

Čaba dziļi ievilka elpu.

- Tu dešām domā, ka tā varētu būt?

Mets atcerējās uzvalkā ģērbtā nelieša reakciju uz šo jautāju­mu - viņš saglabāja neizdibināmu sejas izteiksmi, kurā lasāms nebija nekas.

- Nezinu, bet… Ja nu tā ir? Tu gribi, lai es gluži vienkārši aiz­mirstu par brāli un bēgu?

Kādu brīdi Čaba mirdzošām acīm skatījās uz Metu. Šķita, ka viņš meklē iespēju aizgainīt Meta vārdus no prāta, taču apzinās savu pūliņu veltīgumu. Tad viņš palocīja galvu.

- Labi.

Saņēmis šo piekrišanu, arī Mets pamāja. Pēc mirkļa viņš pa­vaicāja Čabam, vai būtu iespējams izprasīt no reģistratūras dar­binieka vēl dažas minūtes pie datora, lai ieskatītos trekera mājas- lapā.

Čaba atstāja viņu vienu, bet pēc kāda laiciņa atgriezās ar vai­rākām izdrukas lapām. Tās viņš atdeva Metam. Trekeris bija iz­kustējies no vietas; pēc visa spriežot, dkai dažas minūtes pēc tam, kad viņš aizbēdzis no mājas Braitonā. Tas jau bija sagaidāms. Kai­miņi noteikti ziņoja policijai par šaudīšanos, tātad drīz vien noti­kumu vietā ieradās patruļnieki.

Nelieši pametuši māju lielā steigā. Pa galvu pa kaklu. Panikā. Meta uzbrukums bija izsitis viņus no sliedēm. Un tas izraisīja viņā sīku apmierinājuma dzirksti.

Viņš pārbaudīja trekera atrašanās vietu. Tas stāvēja uz vietas, pilsētas Sīportas rajonā. Tātad tur atradās arī lielais Mercedes, kam viņš bija piestiprinājis savu trekeri.

Mets pievērsās pistolei, ko bija nolicis uz naktsgaldiņa, un tad atkal atslīga spilvenos. Viņš aizvēra acis un iekrita miegā. Pēdējais tēls, kas kavējās viņa apziņā, bija uzvalkā ģērbtā nelie­ša seja.

Šis cilvēks noteikti zināja atbildes uz visiem viņa jautājumiem. Mets bija pārliecināts, ka izspiedīs tās, lai kas arī būtu tādēļ jāiz­dara.