Zīme

81 Hjūstona, Teksasas štats

Kad pār Hjūstonas nomali beidzot ausa saule, viņi - Mets, Greisija, Raidels, Denijs un Doltons - joprojām iztaujaja tēvu Hie­ronimu, palīdzēdami cits citam grūtajā uzdevumā un stāstīdami vecajam vārgajam vīram, ka šie divpadsmit mēneši viņa mūžā bi­juši vienu vienīgu melu pilni.

Viņi izskaidroja priesterim sākotnējo Raidela plānu. Izstās­tīja par gudrajiem putekļiem un starta iekārtām, par planētas tuvošanos izšķirošā pagrieziena punktam. Par Drakeru, kurš pārņēmis plāna vadību un pielāgojis to savām interesēm. Tad viņi ķērās klāt daudz jutīgākam tematam - ko Drakera rokas­puiši nodarījuši pašam priesterim. Par ietekmēšanu. Par zālēm. Par akusdsko iekārtu, kas runājusi ar viņu kalna virsotnē. Līdz ar katru jaunu atklāsmi, līdz ar katru papildinājumu priestera trauslie pleci saguma arvien vairāk un grumbas sejā kļuva vēl dziļākas.

Beigu beigās viņš izskatījās pagalam apjucis, taču turējās daudz labāk, nekā Greisija bija gaidījusi. Viņa uztraucās par to, kā priesteris uzņems šaušalīgo stāstu, taču viņš nebūt nesabru­ka. "Vecais vīrs daudz redzējis savā dzīvē," viņa sev atgādināja. "Daudz slikta. Daudz vairāk, nekā cilvēki spēj iedomāties. Ārēji, trausls, šis cilvēks ir apveltīts ar milzīgu iekšējo spēku. Un tomēr… tas noteikti bijis briesmīgi," viņa sprieda. Tad Greisija atcerējās komentāru, ko priesteris bija izteicis lidmašīnā, un prātoja, ko visu laiku viņam teikusi iekšējā balss.

- Tā balss kalnos, - viņš beidzot ierunājās, raudzīdamies kaut kur tālumā, - tā bija tik apbrīnojama! Lai arī nešķita ticami, ka tas tiešām notiek ar mani, tā likās… īsta. It kā atrastos man galvā. It kā zinātu, ko es padesībā domāju.

- Tas tādēļ, ka viņi vispirms bija jums iedvesuši šīs domas, - Greisija paskaidroja rūpju pilnā un maigā balsī.

Tēvs Hieronims pamāja, tumši pietvīkdams, tad smagi nopū­tās un pēc brīža palūkojās uz Raidelu.

- Un jūs grasāties paziņot, ka tā bija jūsu ideja?

Raidels palocīja galvu.

Saraucis pieri, tēvs Hieronims šaubīdamies paraustīja plecus.

Greisija to manīja un aši paskatījās uz Metu. Ari viņš, liekas, bija kaut ko sajutis. Tad Greisija atkal pievērsās priesterim.

- Kas noticis?

Vecais vīrs neatbildēja. Šķita, ka viņš atrodas savā pasaulē un apsver visu, ko tikko dzirdējis.

- Esmu noguris, - viņš beidzot ierunājās. - Gribu atpūsties.

Greisija un Doltons devās uz savu istabu. Raidels - uz savējo. Ceturtajā istabā savās gultās izstiepās Denijs un Mets. Abi vērās griestos un kādu brīdi ļāvās mierīgai apcerei. Viņi bija noskatīju­šies rīta ziņas. Tur galvenais - kā jau varēja gaidīt - bija sižets par zīmes parādīšanos virs Dārbija savrupmājas un tai sekojošo neprātu, taču par tēva Hieronima pazušanu netika minēts ne vār­da. Tātad pagaidām viņi klusēja.

Pēc kāda laika Denijs jautāja:

- Par ko tu domā?

- Par to pašu domā arī tu, - Mets atbildēja.

- Par Drakeru? - Atbildes vietā Mets klusi norūca, tādēļ De­nijs turpināja: - Mani tas tiešām kaitina, saproti? Ka viņš var iz­locīties un tikt sveikā cauri.

- Paklau, tas puisis tiešām ir nelietis, par to nav šaubu. Taču mes neko daudz nevaram izdarīt. Ja nu vienīgi ielaist viņam lodi pakausī.

Denijs neatbildēja.

Tad Mets visnotaļ lietišķa tonī pajautāja:

- Tu gribi ielaist viņam lodi pakausī?

Pieliecis galvu, Denijs veltīja brālim varbūtības pilnu skatienu un tad atkal pievērsās griestiem.

- Tas nav mans stils.

- Diez vai.

- Ja Raidels neparūpēsies par viņu, tad es varu arī pārdomāt.

- Atriebjoties mēs varētu nogrābt viņu un uz pāris gadiem ieslēgt manā pagrabā, - Mets piedāvāja. - Dot tikai suņu barību un tualetes ūdeni.

Denijs saknieba lūpas un palocīja galvu, tēlodams iedziļinā­šanos šajā priekšlikumā.

- Patīkami zināt, ka mums ir iespējas izvēlēties, - viņš smai­dīdams sacīja.

Mets pielieca galvu.

- Priecājos, ka esi atgriezies, brāli!

Sirsnīgi pamājis, Denijs atkal sāka skatīties griestos.

- Ari es par to priecājos.

Raidels savā istabā griestos neskatījās. Viņš soļoja šurpu un turpu, pūlēdamies izdomāt kādu citu izeju. Jāpiezvana Rebekai. Gribējās dzirdēt viņas balsi. Viņš palūkojās mobilā tālruņa pulk­stenī. Rietumu krastā vēl bija nakts. īpaši Rebekai šis laiks vēl bija krietni par agru. To iedomājies, Raidels pasmaidīja. Un pār vaigu noritēja asara.

Viņš to notrausa ar piedurkni un apsēdās uz gultas malas. "Tās tik ir beigas!" viņš domās secināja. "Savā dzīvē es tik daudz esmu sasniedzis! Esmu kļuvis par īstu visuma meistaru, turklāt sācis tukšā vietā. Un tad tas viss tiks nolaists podā."

Jāaprunājas ar Rebeku. Viņš nospieda taustiņu "R" savā tāl­runī un sameklēja viņas numuru. Pieskārās zvana taustiņam. Ta­ču nespēja. Ne jau dažādo laika joslu dēļ. Viņš gluži vienkārši nezināja, ko lai meitai saka.

Nolicis tālruni sev blakus, viņš juta skatienu aizmiglojamies un nolūkojās, kā viņam dreb rokas.

Bija jau gandrīz pēcpusdiena, kad Mets iznāca no savas ista­bas, lai dotos pie sīkpreču automāta. Arī Greisija bija ārā un ar vēsu kolas kārbu roka stāvēja, atslīgusi pret automobili. Iemetis automātā dažas monētas, Mets saņēma savu dzēriena kārbu, at­rāva vāciņu un iemalkoja kolu.

- Nevarēji gulēt? - viņš jautāja.

- Nevarēju gan. - Greisija pasmaidīja. - Mans bioloģiskais pulkstenis ir tā samaitājies, ka es pat nezinu, kas šodien par die­nu.

- Otrie Ziemassvētki, - Mets sacīja, sazvērnieciski pasmaidī­dams.

- Tiešām? - Greisija atplauka platā smaidā. - Šogad tie nemaz nav balti, ko?

Mets palocīja galvu, tad iedzēra kolu un teica:

- Tev vajadzētu atpūsties. Priekšā ir vissaspringtākie mēneši tavā dzīvē. Ikviena cilvēka dzīvē.

- Ko? Tie būs vēl briesmīgāki nekā iepriekšējās dienas? - Grei­sija pajokoja.

-Jā gan. - Mets paraustīja plecus. - Tie bija tikai ziediņi.

- Tad nu gan ziediņi, - viņa domīgi attrauca. Uztvērusi Meta skatienu, viņa novērsās un palūkojās apkārt.

- Kas notika? - Mets jautāja.

Greisija paraustīja plecus un pēc brīža noteica:

- Tas viss bija velti, vai ne?

- Kas?

- Tie cilvēki stadionā. Un visā pasaulē. Viņi kāri tvēra katru priestera vārdu. Dziedāja. Lūdzās. Vai tu savā mūžā esi kaut ko tādu dzirdējis? - Tā kā Mets neatbildēja, Greisija turpināja: - Vi­ņiem tas patika. Viņiem patika ticēt šim cilvēkam. Viņi jutās paci­lāti. Es zinu, ka tas ir primitīvi, ož pēc kulta un muļķībām, bet no otras puses es domāju, ka tas tomēr bija skaisti. Vismaz uz brīdi tie cilvēki bija laimīgi. Aizmirsa par savām problēmām, darbu, hi­potēkām un visu pārējo, kas sabojājis viņu dzīvi. Viņi bija laimīgi un ļāvās cerībām. Viņš deva šiem cilvēkiem cerību.

- Viltus cerību, - Mets palaboja.

- Un tad? - Greisija pajautāja vairāk sev nekā Metam. - Cerī­ba jau pēc definīcijas nav reāla, vai ne? Tas ir tikai apziņas stā­voklis, ja? - Viņa paraustīja plecus, nonākdama atpakaļ uz ze­mes. -Ja viņu neizmantotu tās savtīgās dēles… kas steidz sasniegt tikai paši savus mērķus… Ka var izmantot kaut ko tik skaistu un iedvesmojošu, lai piebāztu savas kabatas un sagrābtu vairāk va­ras! - Viņa gauži nelaimīga palūkojās uz Metu. - Tādēļ tas viss bijis velti, saproti?

- Tā ir vecum veca dziesma. - Mets paraustīja plecus. - Tā iekārtota pasaule.

Greisija skumji pamāja, kādu bridi stāvēja klusēdama un tad jautāja:

- Tātad, ko iesāksi? Tagad arī tu esi šī sižeta varonis. Cilvēki gribēs dzirdēt arī tavu versiju.

Viņš apmierināts pielieca galvu un sacīja:

- Labi.

- Kā to saprast?

- Es domāju, ka varētu dabūt kādu, kas uzraksta manā vietā, - viņš smiedamies attrauca. - Izdot kādu grāmatu par to visu. Kaut ko pastulbu. Līdzīgu tam, ko raksta tas "Absolūtās vētras" au­tors. Varbūt varētu kādai studijai par miljonu pārdot filmēšanas tiesības. - Viņš plati pasmaidīja.

- Jā, vecīt, tad tik stājies rindā! - Greisija atsaucās.

Mets iesmējās un paskatījās uz Greisiju. Pēkšņi viņš atskārta, ka viņa priekšā stāv ļod pievilcīga sieviete. Pievilcīga un apveltī­ta ar raksturu, par kādu vīrietis varētu vien sapņot. Līdz šim Mets bija kaismīgi vēlējies, lai beidzas pēdējās nedēļas laikā piedzīvo­tais murgs, bet tagad virsroku guva doma par to, ka varētu vēl kaut mirkli ilgāk pabūt kopā ar šo sievied.

Taču vispirms bija jātiek pāri grūtākajam.

- Kad tu nospiedīsi podziņu? - viņš jautāja Greisijai.

Nepatīkamo domu pārņemta, viņa saspringa.

- Nezinu. Varbūt ļausim pārējiem izbaudīt vēl kādu bridi mie­ra? Vakar bija Ziemassvētki…

- Rīt? - Mets jautāja.

- Rīt, - viņa piekrita.

Abi iemeta tukšās dzērienu kārbas atkritumu urnā un devās atpakaļ uz istabām. Kad viņi nonāca pie tēva Hieronima istabas durvīm, tās atvērās. Parādījās vecais priesteris, kam pierē bija iegūlusi dziļa rūpju rieva.

- Piedodiet, vai mēs pamodinājām jūs? - Greisija jautāja.

- Nē, - tēvs Hieronims atbildēja. Neizskatījās, ka viņš vispār būtu gulējis. Drīzāk vecais vīrs šķita iegrimis domās. Nopētījis nācējus, viņš teica: - Vai varat sapulcināt visus? Esmu pārcilājis prātā visu, kas noticis, un… Mums jāaprunājas.