Zīme

7 Vašingtona, Kolumbijas apgabals

Valsts galvaspilsētā sijāja sīks lietutiņš. Melns, šofera vadīts Lexus izslīdēja no apakšzemes garāžas, izbrauca Konektikutas avēnijā un iekļāvās nelielajā vēla vakara satiksmes straumē. Ki- nens Drakers bija atlaidies ērtajā un apsildāmajā aizmugures sē­deklī, skatījās ārā pa logu un, iegrimis garāmbraucošo automobi­ļu starmešu radītajā šovā, apsvēra tik nozīmīgo dienu.

Tālrunis sāka zvanīt pirms stundas, un turpmākajās dienās tādu zvanu būs vēl daudz - par to viņš bija pilnīgi pārliecināts.

Tas bija tikai sākums.

Viņš aizvēra acis, atgāza galvu pret biezi polsterēto balstu un prātoja par savu plānu, vēl un vēlreiz pārlikdams katru punktu un mēģinādams saskatīt vissīkāko trūkumu, ko varbūt palaidis garām nepamanītu. Arī vairākos iepriekšējos pārdomu brīžos ne­tika atrasts nekas, par ko vajadzētu uztraukties. "Protams, ir daudz nezināmo - tādiem jābūt, pēc definīcijas." Taču tas viņu neuztrauca. "Neuzmanība un pārrēķināšanās - pavisam cita lie­ta. Ar to es nekad nesamierināšos, jo pārak daudz pūļu ieguldīts, lai nekādu kļūdu nebūtu. Taču nezināmie ir nezināmie." Mūžu pavadījis, slēdzot apšaubāmus darījumus piesmēķētās telpās, viņš atzina, ka par nezināmajiem nav vērts uztraukties līdz brī­dim, kad tie materializējas. Kad tas notiks, prāts un pieredze ap­liecinās - "Ja tāda būs Dieva griba," viņš domās pasmīnēja par tādu joku - ar šiem nezināmajiem viegli tikt galā.

No sapņiem viņu pamodināja BlackBern/. Zvana tonis jau pa­teica priekšā, ar ko būs jaruna, un to apstiprināja arī vārds ek­rānā.

Šāviņš uzreiz ķērās pie lietas, kā vienmēr. Tovakar viņi bija ru­nājuši jau divas reizes.

- Man piezvanīja draugs no Mīda forta.

-Un?

- Ir rezultāts. Viens no mūsu novērojamo saraksta perifērijas ir zvanījis otram.

Drakers brīdi apsvēra jaunumus. Šāviņš, īstajā vārdā Breds Me­dokss, sākumā bija piedāvājis izmantot viņa paziņu Nacionālās drošības pārvaldē, lai slepus uzmanītu, vai nerodas negaidītas problēmas. Lai gan Drakers uzskatīja, ka risks tikt atklātam ir lie­lāks nekā iespējamais labums, tobrīd likās, ka Medoksam izrādī­jusies taisnība. Galu galā tieši tādēļ Medokss bija projekta drošī­bas dienesta priekšnieks.

- Noklausījies ierakstu? - Drakers jautāja.

-Jā.

- Vai ir vērts uztraukties?

- Domāju, ka jā. Zvans bija pārāk īss, lai kaut ko saprastu, taču laiks mudina aizdomāties.

- Kas ir šie cilvēki? - saviebies pajautāja Drakers.

- Pirmais ir spečuks, inženieris no Bostonas. Vinss Belindžers. Denija Šervuda istabiņas biedrs koledžā. Bija labākie draugi. Otrs ir Šērvuda brālis Mets.

- Un vairāk neko mēs nezinām? - Drakera acīs pavīdēja bažas.

- Pēdējoreiz viņi bija sazinājušies pirms diviem gadiem. Drakers zināja, ka toreiz abiem bijis iemesls sarunai, bet šis

zvans var radīt problēmas.

- Pieņemu, ka tu visu kontrolē.

Medoksa balsī nebija ne miņas no satraukuma.

- Vien gribēju tevi informēt.

- Lieliski. Cerēsim, ka tā ir tikai sagadīšanās.

- Tam gan es neticu, - Medokss iebilda.

- Diemžēl es arī ne, - Drakers sacīja un pēc brīža pajautāja:

- Un meiča?

- Gaida savu kārtu.

- Šis darbiņš būs jāpaveic vēl diskrētāk, - Drakers brīdināja.

- Viņa ir atslēga visam.

- Ar viņu problēmu nebūs, - Šāviņš mierināja. - Mani puiši ir gatavi, dod tik pavēli!

- Drīz. Ziņo man par to istabiņas biedru, - Drakers piebilda un beidza sarunu.

Brīdi viņš vērās uz savu tālruni, tad paraustīja plecus un iebā­za aparātu žaketes krūšu iekškabatā. Tad viņš pievērsās sarkan-' balto starmeša gaismu straumei aiz slapjā loga un apsvēra nāka­mos soļus.

Sākums neapšaubāmi bija labs. Taču smagākais posms vēl priekšā.