Zīme

23 Kembridža, Masačūsetsas štats

Mets nolika telefonu atpakaļ spraudnē un aizvēra durvis, pēc tam cauri priekšnamam aizšāvās uz lielo guļamistabu.

"Jātiek ārā no šejienes. Pēc mirkļa viņi jau būs klāt."

Viņš pagāja garām tuvākajam guļamistabas logam un devās taisnā ceļā pie dibensienas, kur mirdzoši bālā mēness gaismā pir­mīt bija pamanījis pusmatētas durvis, kas ved uz desmit pēdas plašo balkonu. Sirdij krūtīs sitoties, viņš paskatījās ārā - kā jau domāts, turpat bija arī ugunsdzēsēju kāpnes.

Paraustījis durvis, viņš konstatēja, ka tās aizslēgtas. Diemžēl atslēgu nekur neredzēja. Bezceribas mākts un izmisis, viņš tās pa- raustīja vēlreiz, taču velti. Tad viņš palūkojās atpakaļ priekšna­mā. Smadzenes drudžaini darbojās - gluži kā spridzekļa sekun­žu skaitītājs tās vērtēja, cik laika vēl atlicis, un iztēlojās divus vīrus ielaužamies dzīvoklī. Tanī brīdi pie durvīm atskanēja spēcīgs klauvējiens.

- Atveriet, policija!

Mets nevēlējās, ka viņu pieķer nozieguma vietā. Viņš bija pār­liecināts, ka Belindžers ir miris. 'Tātad esmu ielauzies miruša cil­vēka dzīvoklī, turklāt šis mirušais pēdējoreiz dzīvs redzēts, kad bēdzis ārā no pārpildīta bāra, kurā ticies ar mani un kur izcēlies skandāls."

Viņš paredzēja pamatīgu saķeršanos ar zvērinātajiem - ja tik tālu vispār tiks.

Nez kādēļ Mets bija pārliecināts, ka netiks.

Refleksi ņēma virsroku.

Paķēris naktsgaldiņu, viņš trieca ar to pa balkona durvīm. Stikls sašķīda, un smagā koka mēbele nobūkšķēja uz grīdas. Po­licisti aiz dzīvokļa durvīm to noteikti dzirdēja, jo no kāpņu tel­pas atskanēja vēl viens aicinajums atvērt. Mets pārskrēja pāri istabai - nevis uz balkonu, bet uz pretējo pusi, prom no tā. Brī­dī, kad dzīvokļa ārdurvis tika ielauztas, viņš ienira aiz guļam­istabas durvīm.

Abi vīri iebruka dzīvokli, veikli noorientējās, aizjoza uz guļam­istabas pusi un pieskreja pie balkona. Mets piespiedās pie sienas un dzirdēja vienu no vīriem sakām:

- Aizbēdzis pa ugunsdzēsēju kāpnēm. Pārbaudi visu dzī­vokli!

Runādams viņš ar pistoles stobru izlauzīja stikla šķēpeles no balkona durvīm, izkāpa ārā un nozuda tumsā. Kolēģis aizstei­dzās garām Metam. Tajā brīdī Mets iznāca no slēptuves un devās pa pēdām policistam.

Tas bija ticis līdz priekšnamam, kad Mets uzbruka no aizmu­gures. Abi nokrita uz cietkoksnes grīdas un sāka cīņu. Kaut kas metālisks aizbūkšķēja prom no policista. Tā noteikti bija pistole. • Vīrietis nebija ne garš, ne plecīgs, taču tievajās rokās jautās ne­gants spēks - viņš cīnījās kā krātiņā ieslodzīts mangusts, locījās un vairījās, ar veikliem sitieniem mēģinādams atbrīvoties no uz­brucēja. Mets izturēja vairākus spēcīgus belzienus pa ribām un gaidīja iespēju atbildēt. Tāda radās, un viņš trieca duri nogāzta­jam policistam zem kreisās auss. Apvēlies uz sāniem, vīrietis sā­pēs novaidējās. Mets izmantoja īso atelpas brīdi, nogrūda svešo uz vēdera un sataustīja kaut ko zem žaketes. Izrādījās, ka tie ir rokudzelži īpašā makstī. Aizvilcis piekauto dažas pēdas līdz sie­nai, Mets veikli pieslēdza savažotās rokas pie radiatora caurules.

Uzmetis skatienu telpai, viņš pamanīja pakaramo ar vairākām ža­ketēm, cepurēm, lietussargu un šalli. To Mets paķēra un iebaza savam upurim mutē, bet pēc tam vairākas reizes aptina ap galvu.

Pat neatskatījies, viņš pielēca kājās, izskrēja no dzīvokļa un pa trijiem pakāpieniem uzreiz lēca lejup pa kāpnēm. No vīrieša, kas pārbaudīja ugunsdzēsēju kāpnes, nebija ne miņas. Lai atgū­tos, Mets dziļi ievilka elpu, saņēmās nākamajam solim un izslī­dēja aukstajā naktī.

Ielā valdīja nepatīkami mulsinošs klusums, un Meta nožēloja­mais stāvoklis to nekādi neietekmēja. Viņš pieskrēja pie netālu no­vietotā sedana, izvilka savu Leatherman instrumentu un pārdūra automobiļa priekšējo riteņu riepas. Mirkli vērojis, kā tās pamazām izlaiž gaisu, Mets pārlēca pāri koka žodziņam. Turēdamies tālāk no ietves, viņš skrēja uz šķērsieliņas pusi, visu laiku skatīdamies apkārt.

Mustang automobilis joprojām atradās savā vietā, gaidīja saim­nieku. Cenšodes netrokšņot, viņš ieslīdēja salonā un pievēra dur­vis. Joprojām saraustīti un strauji elpodams, viņš iedarbināja dzi­nēju, taču starmešus neieslēdza. Tani brīdī šķērsieliņas galā parādījās otrais policists, ko apspīdēja ielas laterna.

- Stāt! Policija! - viņš uzsauca, pasniedzies pēc pistoles un pacēlis otru roku.

Policists bija aizšķērsojis ceļu, tādēļ Metam neatlika nekas cits kā atpakaļgaitā braukt viņam virsū, riskējot sākt spēli, kas var beigdes ļoti bēdīgi tam, kurš nesēž divas tonnas smagā metāla ko­konā. Vai nu tā, vai arī…

Mets klusi nolamājās, ieslēdza ātrumu un nospieda akselera­tora pedāli. Riepas nošvīkstēja pret plāno sniega segu, automobi­lis kaukdams rāvās uz priekšu, tuvāk tumsā slīgstošajam nezi­nāmajam. Mets centās saskatīt, kas tur notiek, kas gaida šķērsielas galā. Diemžēl nekas labs tas nebija. Ieliņa beidzās ar krūmiem no­augušu pauguru un koku biezokni. Hummer automobilim, iespē­jams, būtu izredzes. Mustang nebija būvēts tādiem varoņdarbiem, tam nebija cerību izlauzdes.

Viņš nospieda bremžu pedāli, un Mustang saslīdējis apstājās asfalta malā. Dzinējs rūca, gaidīdams atļauju traukties tālāk. Mets

palūkojās atpakaļskata spoguli. Automobilim tuvojās tumsas pie­segts siluets - policists ar šāvienam gatavu ieroci.

Citas izejas nebija. Mets sakoda zobus un ieslēdza atpakaļgai­tu. Automobilis sasvērās un uzsāka skrējienu atpakaļ. V-8 dzinējs nikni auroja. Stūrēdams Mets ar vienu roku ieķērās pasažieru sē­dekļa galvas balstā. Diemžēl šim auto modelim pa aizmugures stiklu nebija pietiekami labi redzama apkārtne. Šajā šaurajā, tum­šajā šķērsieliņā, kur ceļu apgaismoja tikai nīkulīga lampiņa, viņš varēja vien turēt mašīnu taisni un cerēt uz to labāko - ka spēs izvairīties no sienām un ka policistu nav pārņēmusi vēlēšanās nomirt. Pieliecies Mets gaidīja neizbēgamos šāvienus. Tādi tiešām sekoja; viena lode pāršķēla aizmugures stiklu un ietriecās pasa­žieru sēdekļa galvas balstā, otra atsprāga no virsbūves kaut kur pa labi no viņa.

Pēc mirkļa Mets bija jau gluži klāt pie policista un pagrieza stūri, lai automobilis būtu pēc iespējas tuvāk mājas sienai un ie­spējami tālāk no vīra, kurš atklājis uguni. Mustang nodrebēja un nočīkstēja, kad pret mājas sienu tika noskrāpēts sāns. Policists bi­ja piespiedies pie pretējās sienas, tādēļ Metam izdevās izsprauk­ties cauri, neaizskarot viņu. Kad Mustang jau atradās krustojumā un brauca ārā uz galvenās ielas, atskanēja vēl vairāki šāvieni. Mets izlīdzināja automobiļa gaitu un šāvās prom.

Atpakaļskata spoguli viņš ieraudzīja policistu, kurš tikko bija parādījies uz ielas un steidzās pie sava auto. Taču Mets zināja, ka viņam nesekos. Policists gluži vienkārši nodos informāciju ko­lēģiem, paziņojot uzkrītošā automobiļa pazīmes. "Tātad vajadzēs • pamest mašīnu, turklāt steigšus, un līdz saullēktam sēdēt klusam ka pelītei."

Diemžēl tikpat neskaidrs bija tas, ko vajadzētu darīt nākama­jā dienā. Par to tad arī varēs domāt visu atlikušo nakti.