53 Svētā Psoja klosteris, Vādī en Natrūna, Ēģipte

Pusstundu pēc ieiešanas tunelī Greisija, Doltons, tēvs Hiero­nims, brālis Emins un četri viņu šerpas melnajos talāros parādi- jās appelējušā, vecā kaimiņu klostera pagrabā. Viņus sagaidīja vairāki noraizējušies mūki un vietējais abats.

Greisija nolika savu mugursomu zemē, notrausa putekļus no drēbēm un izstaipījās. Abats tikmēr steidzās klāt tēvam Hieroni- mam. Viņš izskatījās pārbijies. Šķita, ka abatam - neliela auguma pusmūža vīram, vārdā Antonijs, - brīnumdara mūka klātbūtne iedveš godbijību, bet notikumi viņu mulsina. Greisija vēroja, kā mezglainie drebošie pirksti cieši spiež tēva Hieronima roku.

- Lai slavēts Dievs, ka jums nekas nekaiš, - abats sacīja, vez­dams visus augšā pa akmens kāpnēm klostera ēdnīcā.

Viņiem tika pasniegts auksts ūdens un dota iespēja atvilkt el­pu pirms iziešanas liegajā dienas gaismā. Klosteris bija tādā pa­šā smilšu krāsā kā tikko atstātais un arī atgādināja Tatuīnu. Tas gan bija mazāks, taču tikpat svēts. Daudzi koptu baznīcas patri­arhi sākotnēji bijuši mūki šajā klosterī, ari pašreizējais Šenuda 111. Un ari par šo stāstīja leģendas. Tajā, aizzīmogotas koka konteine­rā, kas ietīts caurspīdīgā plastikātā, glabāja svētā Psoja - koptu valodā tas nozīmē "cildens" - mirstīgās atliekas. Tiek uzskatīts, ka tās ir labi saglabājušās un nemaz nav bojātas. Tādu apgalvo­jumu gan bija grūd pierādīt, jo konteiners ieslēgts šķirstā. Bet ticī­gie stāstīja, kā viņš sdepjas ārā no turienes un spiež viņiem rokas - acīmredzot viņus fizikas likumu ierobežojumi nesatrauca. Arī vi­ņa maģijai nebija robežu. Netālu līdzīgi tika glabātas arī mūka Pāvila mirstīgās atliekas - stāstīja, ka šis askēts veiksmīgi izdarī­jis pašnāvību septiņas reizes.

Beidzot viņi nonāca pie Jūsufa svaiņa taksometra - nodzīta balta VW Sharan. Tas gaidīja viņus nelielas, kupoliem bagātas celt­nes paēnā. Šajā celtnē paretam vientulībai nodevās patriarhs Še­nuda.

- Vai jūs esat pārliecināts, ka tas būs droši? - Greisija jautāja abatam.

- Te ir relatīvi kluss, - Antonijs paziņoja. - Par mums viņi ne­interesējas. Vismaz pagaidām. - Viņš piespiesti pasmaidīja. - Nā­ciet, es jums parādīšu!

Viņi atstāja šoferi un mūkus sakravāt aprīkojumu automobilī un sekoja abatam pāri pagalmam, augšup pa šauru ārējo kāpņu labirintu, kas vijās gar sienu.

- Skatieties! - abats mudināja. - Bet drošības labad palieciel pieliekušies.

Greisija un Doltons, pieplakuši zemei, lēni paslēja galvu. Lī­dzenumu starp diviem klosteriem aizņēma pazīstamais automa­šīnu klājiens, taču bija viena būtiska atšķirība. Visa uzmanība šķi­ta pievērsta klosterim, ko viņi tikko bija pametuši. Un tas nozīmēja, ka viņiem patiešām ir izredzes aizbēgt, neviena nere­dzētiem.

Nokāpuši atkal lejā, viņi pateicās abatam un iekāpa automo­bilī. Doltons un Greisija apsēdās katrs savā pusē tēvam Hieroni- mam, turpretī brālis Emins turēja rokās bisi. Greisiju mocīja savā­das nojautas, kad viņa noskatījās, kā tiek atvērti vārti. Kad šoferis nospieda akseleratora pedāli un Sharan izstūrēja tuksnesī, viņa apņēmīgi izslējās sēdeklī.

Abās pusēs smiltīs iebrauktajām pēdām, kas veda prom no klostera, atradās daži vieglie un smagie transportlīdzekļi. Pie kat­ras automobiļu kopas slaistījās vairāki vīri - pļāpādami, smēķē­dami un gaidīdami. Kad viņu VW Sharan tuvojās pirmajai gru­pai, Greisija pagriezās pret tēvu Hieronimu un uzlika viņam galvā sutanas kapuci, lai seja būtu mazāk redzama. Jūsufa svainis sa­glabāja mieru, pūlēdamies nepieverst lieku uzmanību, un pras­mīgi stūrēja vien tālāk.

Greisija atvieglota nopūtās. Priekšā vīdēja tikai daži automo­biļi. "Vēl pāris minūšu," viņa domās lēsa, "un mēs būsim brīvī­bā." Viņi bija nobraukuši apmēram simts jardus no klostera vār­tiem, kad ceļš meta asu likumu pa kreisi apkārt senām mūra drupām un palmu pudurim. Tur bija novietotas vēl dažas auto­mašīnas - šoferi drūzmējās pie mūra, acīmredzami nelikdamies ne zinis par sauli. Greisiju pārņēma satraukums, kad viņu auto­vadītājs samazināja ātrumu, lai izsprauktos cauri nekārtīgi no­vietoto transportlīdzekļu biežņai, - un viņam tas lieliski izdevās. Diemžēl tālāk bija redzams šaurs grāvis. Viņiem tuvojās kāds vien­tuļš vīrietis, likdams soļus blakus iebrauktajām sliedēm un ie­dams uz koku pusi. Greisija pamanīja viņu un saspringa, mēģi­nāja neraudzīties uz šo vīrieti. Kad bija šķērsota jau puse grāvja, gājējs nostājās līdzās automobilim - tieši no tā Greisija baidījās.

Kad viņš ieskatījās salonā, tēvs Hieronims pagriezās un nejauši palūkojās uz svešo. Ar to piedka.

Vīrietis pēkšņā trauksmē sasdnga, it kā pļauku dabūjis, pie­spieda abas plaukstas un seju automobiļa logam un pūlējās kaut ko saredzēt. Svešais soļoja blakus mašīnai.

- Viņš mūs pazina! - Greisija iesaucās. - Vediet mūs prom! Ātrāk!

Šoferis atskatījās pār plecu, ieraudzīja vīrieti, kas iet līdzās au­tomobilim, un nospieda akseleratora pedāli. Sharan dzinējs iegau­dojās, riepas nošvīkstēja, un mašīna traucās uz priekšu pāri grā­vim. Vīrietis centās turēties līdzi, taču nespēja un ātri vien palika smiltīs iebrauktajās pēdās. Greisija vēroja, kā viņš apstājas, taču saprata, ka briesmas vēl nav garām, jo vīrieds tūdaļ metās klāt biedriem, kas stāvēja pie koku pudura, neganti māja ar rokam un mēģināja pievērst pārējo uzmanību. Un tad viņš nozuda. Greisija nebija pārliecināta, kas noticis, jo skatu daļēji aizsedza automo­biļa aizmugurē sakrautais aprīkojums un riteņu saceltie smilšu mākoņi, taču vienā bridi viņš vēl skrēja, māja un kliedza, bet jau nākamajā vairs nebija redzams. Šķita, ka viņš piespiež rokas gal­vai un nokrit zemē, it kā viņu būtu pārņēmušas pēkšņas spaz­mas. Taču viņi neapstājās, lai noskaidrotu, kas īsti atgadījies. Šo- feris neatlaida kāju no akseleratora pedāļa, un jau pēc piecpadsmit minūtēm viņi bija uz automaģistrāles un traucās uz lidostas pusi.

Tanī brīdī iedžinkstējās Greisijas satelīttelefons.

Viņa bija gatavojusies sazināties ar Ogilviju, lai izstāstītu par • negadījumu ar Finču, un nosprieda, ka zvanītājs ir viņš. Taču nu­murs ekrānā viņai nebija pazīstams, dkai pirmie cipari liecināja, ka tiek zvanīts no Amerikas mobilā tālruņa.

- Hallo? - viņa ieinteresēd sacīja.

- Ļoganas jaunkundz? - atskanēja klausulē. - Mēs vēl neesam tikušies. Mans vārds ir Dārbijs. Mācītājs Nelsons Dārbijs. Domā­ju, ka es varu jums palīdzēt.

Lapsa Otrais vēroja, kā baltais automobilis aiztraucas prom pa tuksnešaino ceļu, un tad pagrieza binokli uz pakritušā vīrieša pu­si. Tas joprojām gulēja zemē un locījās sāpēs, piespiedis plauk­stas ausīm. Lapsa Otrais mazliet atslābinājās.

Viss notika pēkšņi, taču viņi bija sagatavojušies.

Viņš zināja, ka vīrietis kādu bridi nespēs rīkoties - trieciens bija pietiekami spēcīgs. Lapsa Otrais pabrīnījās, ka nabadziņš nav zaudējis samaņu, lai gan tas vēl varēja notikt. Galvenais - viņš vairs nevarēs ne paskriet, ne ko pateikt. Vismaz kādu brīdi. Un viņiem ar to pietiks.

Pacēlis un pavicinājis pirkstu, Lapsa Otrais deva vīriem sig­nālu doties prom. Veikli un klusi viņi izslēdza tāla rādiusa dar­bības akustisko iekārtu, apsedza to un aizsteidzās tikpat nema­nāmi kā bija ieradušies, lai izsekotu automobili no attāluma. Nu viņi beidzot devās mājup.

Загрузка...