Zīme

77 Hjūstona, Teksasas štats

- Kur? Kas notiek? - Mets satraukts jautāja.

- Pretī ieejai sarkanajā stāvlaukumā ziemeļu pusē atrodas kā­da augsta ēka, - Raidels skaidroja. - Varbūt viesnīca, īsti nezinu.

Vienā puse ir baseins, bet apkārt stāvlaukums. Uz jumta ir četri puiši un starta iekārtas.

Šie vardi Meta maņu orgāniem šķita kā izplūdes gāzu izde- dzinātāji. Viņš paskatījās ārā pa stikla sienu. Zime jau atradās virs stadiona. Attapies viņš dzirdēja Raidelu stāstām, ka zīme būs redzama vēl vismaz piecpadsmit minūtes un tad tā izdzisīs. Viņš zināja, ka ilgi tā vairs nemirguļos un tanī brīdī starta iekār­tu komanda bus prom. Paņemot līdzi arī Deniju - ja viņš vispār bija tur.

- Kur jūs esat? - Mets jautāja.

- Stāvlaukuma austrumu galā, pie izstāžu centra.

Mets atsauca atmiņā kompleksa izvietojumu, ko viņi bija pētī­juši internetā.

- Tātad, ja es nākšu ārā pa ziemeļu vārtiem…

- Tad ej taisni uz priekšu pāri stāvlaukumam un drīz būsi uz vietas. Tie ir apmēram piecsimt jardi, - Raidels pamācīja.

- Jau esmu ceļā. Esi pie telefona un ziņo par jaunumiem. - Mets pagriezās pret Greisiju, un viņa sejā staroja cerība. - Viņi pamanījuši starta iekārtas. Es dodos turp. - Viņš pārkāpa pāri no­galinātajiem šāvējiem, paņēma abas pistoles un aizbāza tās aiz siksnas. Tad viņš izvilka kreklu no biksēm, lai noslēptu ieročus. - Nāc! Tu iesi atpakaļ uz mašīnu un gaidīsi kopā ar pārējiem.

- Tu nedrīksti iet viens, - Greisija iebilda.

- Citas iespējas nav, - Mets attrauca. - Ejam.

Sarkanajā stāvlaukumā Raidels un Doltons kā sastinguši stā­vēja pie klēpjdatora ekrāna. Draganflyer karājās apmēram divsimt piecdesmit pēdas virs mērķa, objektīvs bija izbīdīts līdz maksimu­mam. Iespējams, viņi bija vienīgie cilvēki daudzu jūdžu rādiusā, kuri neraudzījās uz mirdzošo zīmi naksnīgajās debesīs. Tas bija hipnotizējošs skats un iedvesa bijību pat vairaku jūdžu attālumā. Tūkstošiem skatītāju stāvlaukumos un uz sastrēgumu paralizē­tajiem ceļiem stāvēja gluži kā zemē ieauguši un neatraudamies pētīja pārdabisko parādību.

Raidels palūkojās rokas pulkstenī. Viņš zināja, kas gaidāms. Un tā arī notika - gluži kā pēc burvju mājiena. Zīme viegli iepul- sējās kā pukstoša sirds un tad izdzisa kā nopūsta svcce. Pūlis izdvesa skaļu kolektīvu noputu, un visapkārt atskanēja saraustī­tas frāzes "lai slavēts Dievs" un "āmen".

Viņš ieskatījās ekrānā. Puiši uz jumta bija sākuši steidzīgi vākt aprīkojumu. Raidels zināja, cik ātri tas notiks. Tik dešām - jau pēc minūtes viņi bija sakravājuši palaišanas iekārtas stobrus un pārējo ekipējumu un nozuda ēkā.

- Nu, - Raidels pie sevis nočukstēja un izstiepa kaklu, lai la­bāk saredzētu stadiona ziemeļu vārtus, kuros vajadzēja parādī­ties Metam, taču tie atradās pārāk tālu un ceļā bija pārāk daudz augstu transporta līdzekļu. Tad viņš pameta skatienu uz stāvlau­kuma ziemeļu pusi un lielo ēku aiz koku rindas. Viņš noskumis papurināja galvu un steigšus pieņēma lēmumu.

- Ieroči ir cimdu nodalījumā, vai ne? - Raidels jautāja Dolto- nam.

Iekams Doltons paguva atbildēt, viņš aiztraucās pēc Para-Ord- nance.

- Ko tu dari? - Doltons pārbijies iesaucās, ieraudzījis Raidelu ar ieroci rokā.

Paraudzījies pāri stadionam un tad pievērsies ēkai, Raidels at­kal paskatījās uz Doltonu un atdeva viņam savu tālruni.

- Palidzēšu Metam. Tu paliec pie mašīnas.

Un prom bija. Doltons tā arī nepaguva neko pateikt.

Mets izšāvās ārā pa stadiona ziemeļu vārtiem un skrēja prom, bet Greisija turējās viņam pa pēdām. Sasniedzis stāvlaukumu, Mets apstājās, veikli pameta skadenu pāri automobiļiem, lai no­vērtētu apkārtni, un tad norādīja Greisijai virzienu, kur, kā bija teicis Raidels, atrodas viņu lielais SUV.

- Viņiem jābūt apmēram tur, aizmugurē.

Greisija palocīja galvu, un Mets aizsteidzās.

Līkumodams garām automašīnu rindām un apkārt līksmes

pārņemto cilvēku pulciņiem, Mets gluži ka malējais uzbrucējs, kurš steidzas uz gala zonu un gatavojas izcilākajai piespēlei sa­vā mūžā, grozījās, liecās un izvairījās no šķēršļiem. Pēc pusotras minūtes viņš ieraudzīja pēdējo automobiļu rindu un zemo stāv­laukuma žogu. Ticis garām vēl dažiem svinību dalībnieku furgo­niem, viņš sasniedza žogu un tad spēji apstājās, jo pamanīja Rai­delu, kurš smagi elsa. Pienācis klāt, Mets cīnījās pēc elpas un jau­tājoši pamāja ar galvu.

- Iedomājos, ka tev vajadzēs palīdzību, - Raidels paskaidroja un pacēla jakas malu, kas slēpa aiz siksnas iebāzto ieroci.

Mets savukārt pacēla kreklu, lai Raidels varētu redzēt viņa ar­senālu, un plad pasmaidīja. Tad viņš pielika tālruni pie auss.

- Ir kādi jaunumi? - viņš jautāja.

- Nekādas kustības, - ziņoja Doltons, - taču laukumā ēkas dienvidu pusē pulcējas cilvēki. Viņu mašīna ir otrā… Pag! - Dol­tons uz mirkli apklusa. - Jā, mums ir… viens, divi, trīs, četri pui­ši, kas tuvojas no ēkas austrumu puses un dodas uz kaut ko lī­dzīgu… tas ir furgons, pie kokiem stāvlaukuma ziemeļaustrumu stūrī.

Aizcirtis tālruņa vāciņu, Mets ieslidināja to kabatā.

- Tu zini, kā apieties? - viņš jautāja, norādīdams uz Raidela ieroci.

- Tikšu galā, - Raidels attrauca, pārliecinoši pamādams.

Atzinīgi palocījis galvu, Mets devās uz koku pusi.

Viņi pārvarēja zemo žogu, kas ierobežoja stāvlaukumu, šķēr­soja krūmāju un koku audzi, aiz kuras atradās vajadzīgā ēka. Ne­ona izkārtne apliecināja, ka tā ir viesnīca Holiday Inn. Abi devās pa labi, garām baseinam un terasei ar kafejnīcas galdiņiem. Tajā drūzmējās viesnīcas kliend, kas dedzīgi apsprieda zīmes parādī­šanos. Mets un Raidels virzījās uz priekšu, apgāja apkārt viesnī­cai un sasniedza automobiļu stāvlaukumu.

Pieplacis ēkas sienai, Mets palūkojās ap stūri. Laukums bija plats, vāji apgaismots, tālākās malas slīga teju melnā tumsā. Aiz automobiļu rindas bija redzama eja, tad - divas automobiļu rin­das, vēl viena eja un pēdējā auto rinda. Tālumā pa labi vīdēja fur­gona jumts. Tas bija novietots pie viesnīcas, ar kravas nodalīju­mu pret vēl vienu koku audzi, kas atdalīja viesnīcu no nākamā īpašuma. Mets jautājoši paskatījās uz Raidelu, kurš apstiprinoši pamāja, ka tas ir istais furgons. Apkārt tam rosījās cilvēki. Viens no tiem nesa milzīgu cauruli, ko tūdaļ padeva nākamajam. Mets atkal paraudzījās uz Raidelu, un tas pamāja. Tātad tie bija Me­doksa viri, kas kravā mantas.

Metam sažņaudzās pakrūte. "Iespējams, Denijs ir kaut kur te­pat. Piemēram, piecdesmit jardu attālumā."

Viņš izvilka ieročus un vienu pasniedza Raidelam.

- Šis būs klusāks nekā tas lielgabals. Tu uz turieni, - viņš no­čukstēja Raidelam, rādīdams pa kreisi. - Es iešu no labās. Un ne- rēgojies!

Apstiprinoši pamājis, Raidels pieplaka zemei.

Ložņādams pa šaurajām ejām starp automobiļiem un neatrau­dams acu no mērķa, Mets pietuvojās furgonam. Tas bija Chevrolet kravas busiņš - liels garenbāzes modelis. Balts, pilnīgi anonīms. Vienas durvis tika aizcirstas ciet, un kāds no vīriem devās uz fur­gona aizmuguri. Pārējie nebija redzami. Mets pielīda tuvāk, dziļi ievilka elpu un paslējās augšup, lai redzētu pāri priekšā stāvo­šās automašīnas jumtam. Viņš turēja ieroci abās rokās - gatavs raidīt lodes Medoksa vīriem krūtis -, taču pretinieku nekur ne­manīja. Visi bija prom. Satraukts viņš vēzēja pistoli pa labi un pa kreisi, dzirde un redze bija sasprindzināta līdz maksimumam, un tad viņš labajā pusē, koku audzē aiz furgona, saklausīja čabēša- nu un pamanīja šāvēju, kurš velk līdzi Raidelu, bet pistole ar ska­ņas slāpētāju piespiesta miljonāra deniņiem.

Mets sarāvās un prātoja, ko iesākt. Pēkšņi kaut kas smags trā­pīja viņam pa muguru.

- Lēni un mierīgi noliec ieroci zemē, - svešais sacīja.

Tātad viņus te gaidīja. Pirmajā mirklī Metam šķita, ka vajadzē­tu rīkoties, taču puisis aiz muguras pārtrauca viņa domu ar spē­cīgu sitienu pa ausi, un viņš nokrita ceļos. Nometot pistoli zemē, acu priekšā viss aizmiglojās. Kādu brīdi viņš tā tupēja, lai apzi­ņa noskaidrojas, un cauri blāvajam miglas mākonim saskatīja kā­du, kurš rāpjas ārā no furgona. Tas bija Medokss, turklāt ne jau viens. Līdzi viņš rāva vēl kādu, saņēmis savu gūstekni aiz kakla, kam draudīgi piespiesta pistole.

Piemiedzis acis, Mets centās izgaisināt miglas plīvuru acu priekšā, taču tāpat bija skaidrs - tas ir Denijs. "Tātad viņš tiešām ir šeit. Tiešām! Turklāt dzīvs!"

Sirds sāka pukstēt ka neprātīga. Mets pietrausās kājās, un strauji plūstošā adrenalīna iespaidā skaidri saskatīja Denija se­ju. Brāļa lūpās iegūla sāpjpilns smaids. Mets palocīja galvu un nespēja apvaldīt platu smaidu, lai gan situācija nebija nemaz tik daudzsološa.

Ieraudzījis Metu, Medokss paraustīja plecus, taču iepleta acis patiesā pārsteigumā, kad pamanīja Raidelu.

- Kas to būtu domājis! - viņš iesaucās, acīmredzami apmieri­nāts ar negaidītā viesa parādīšanos. - Un ļautiņi melš, ka Zie­massvētku vecīša nemaz nav.

- Ko viņi dara? - Greisija satraukta jautāja.

Klēpjdatora ekrānā bija redzams, kā divi cilvēki - Raidels un Mets - noliek ieročus un atkāpjas no furgona. Pēc brīža ekrānā parādījās vēl divi - cieši viens otram aiz muguras.

- Vai tā ir pistole? - Greisija tincināja baiļu aizžņaugtā balsī.

- Pagaidi, - Doltons nepacietīgi attrauca un pabīdīja kursor- sviru, lai bezpilota helikopters pielidotu tuvāk notikumu vietai.

Attēls, kurā Medokss izstiepis roku, palielinājās. Nu vairs ne­bija šaubu, ka ierocis ir notēmēts tieši uz Metu un Raidelu.

Denijs klusi ieņurdējās, kad Medokss stingrāk satvēra viņu aiz kakla.

- Piedod, brāl, - Denijs sacīja. - Es nevarēju tevi brīdināt.

- Neuztraucies. - Mets pamanīja, ka brāļa rokas ir sasietas.

- Ko viņš te dara? - Denijs pajautāja, ieraudzījis Raidelu.

- Nožēlo grēkus, - Mets attrauca.

Izsmējīgi pašūpojis galvu, Denijs cieši paskatījās uz Raidelu.

- Mazliet par vēlu, ko? Jebšu ir tavā varā piecelt mirušos?

Raidels klusēja.

Medokss izstiepa labo roku, pavēcinadams ieroci uz Metu, tad uz Raidelu un atpakaļ.

- Piedodiet, ka jāpārtrauc jūsu sirsnīgā atkalredzēšanās, zēni, - Medokss dzēlīgi noteica, - taču mums jāiet. Varbūt vēl pēdējo rei­zi atvadies no sava briesmīgā brālīša, Denij! - Viņš nomērķēja uz

Metu un savādi, gandrīz godbijīgi palocīja galvu. - Prieks iepazī­ties ar tevi, puisīt! Tu tiešām strādā lieliski.

- Diemžēl ne pārak, - Mets drūmi atcirta.

- Nē, tici man, tas bija lieliski, - Medokss uzstāja.

Tad viņš pacēla ieroci mazliet augstāk, lai trāpītu galvā. Sejā nebija jaušamas absolūti nekādas emocijas. Mets pārstāja elpot, jau iztēlojies, kā lode ietriecas sirdī. Bet pēkšņi Medokss sagrīļo­jās, saņēmis spēju triecienu - no naksnīgajām debesim, klusi šņā­cot, nokrita kaut kas liels un melns, spēcīgi trāpot viņam pa roku. Ierocis aizlidoja prom, un Medokss iegaudojās, kad bezpilota he­likoptera oglekļa šķiedras lāpstiņas ieurbās viņam ādā un mus­kuļos. Viņš nokrita zemē, kur izplūda tumšu asiņu peļķe.

Kad Draganflyer ietriecās atvērtajās furgona durvīs, Mets jau bija kustībā - un iebelza ar elkoni šāvējam, kas stāvēja viņam aiz muguras, tad uzsauca Raidelam, kurš pagriezās, atgrūda sava sa- gūstītāja roku un atvēzējies iesita viņam pa žokli tik stipri, ka pui­sis nogāzās zemē.

Mets cīnījās ar savu pretinieku, lai iegūtu ieroci, taču puisis bija stingri ieķēries automātiskās pistoles spalā. Viņi plēsās gluži kā izsalkuši, satrakojušies suņi ap kaulu, līdz atskanēja šāviens un lode trāpīja Meta pretiniekam vēderā. Puisis sāka raustīties agonijā.

Raidels - lēnīgāks un ne tik prasmīgs - bija saķēries ar savu šāvēju, cieši turēdams nelieša delnas locītavu un mēģinādams at­ņemt pistoli. Pretinieks izrādījās veiklāks un trieca ar ieroča spalu Raidelam pa galvu, trāpīdams pa virsdeguni. Miljonāram saļo- . dzijās kājas, un viņš saļima gluži kā lupatu lelle. Mets pietrausās kājās brīdī, kad šāvējs pagriezās, pacēla ieroci, notēmēja uz Me­tu…

…tad šāvējs noraustījās un sagrīļojās, divu apslāpētu šāvienu ķerts. Mets samirkšķināja acis un tikai pēc mirkļa atskārta, kas noticis - Denijs bija pagrābis Medo"ksa pistoli, kam no stobra ta­gad vijās sīka dūmu strūkliņa. Denijs kādu brītiņu raudzījās uz nekustīgo puisi un tad pagriezās pret Metu. Sejas izteiksme ap­liecināja, ka viņš netic tam, ko pats izdarījis…

Denijs pavēra lūpas, lai kaut ko teiktu…

Mets iepleta acis…

- Uzmanies! - viņš iesaucās, bet…

Par vēlu - Medokss jau bija pielēcis kājās un nostājies De­nijam aiz muguras, lai dotos uzbrukumā. Mets lēcienā paķēra pistoli, kas bija izslīdējusi viņa pretiniekam no pirkstiem, - pa­guva ātrāk nekā Medokss, kurš sniedzās pēc ieroča, ko Denijs bija aizmetis. Diemžēl Denijs traucēja Metam precīzi nomērķēt. Medoksa un Meta skatieni uz mirkli sastapās, tad Medokss pa­stūma Deniju virsū Metam un aizskrēja, paslēpdamies aiz fur­gona.

- Kusties! - Mets uzsauca Denijam, pagrūda viņu malā un stei­dzās pa pēdām Medoksam. Ticis apkārt furgonam, viņš iebrāzās koku audzē, kas ieskāva stāvlaukumu, taču tumsa šķita aprijusi viņa upuri. Pāris reižu Mets vīlies izšāva, taču saprata, ka velti. Medokss bija aizbēdzis.

Laukumā iestājās spocīgs klusums. Mets pagriezās, nopētīja apkārtni, tad apgāja apkārt Raidelam un nostājās līdzās Denijam. Tad cieši apskāva brāli, atkal atrāvās un pabužināja viņa matus.

- Priecīgus Ziemassvētkus! - Mets sacīja.

- Šie ir labākie manā mūžā, - Denijs atbildēja, degdams prie­cīgi satrauktā atvieglojumā.

Arī Raidels pievienojās viņiem. Denijs veltīja viņam ciešu, nik­nu skatienu, tad savilka pirkstus dūrēs, pacēla joprojām savažo- tās rokas plašā vēzienā un trāpīja Raidelam pa vaigu. Tas nokri­ta, izspļāva asinis un mirkli palika guļam. Pēc tam viņš palūkojās uz Deniju, kurš stāvēja blakus.

Mets ziņkārīgi vēroja brāli.

- Bez viņa palīdzības es šeit nebūtu nokļuvis, - viņš paskaid­roja Denijam.

Vēl pāris sekundes pētījis Raidelu, Denijs aizgriezās un šau­bīdamies paraustīja plecus.

- Tas ir dkai sākums, - viņš norūca.

- Varbūt iesim? - Mets jautāja, palīdzēdams Raidelam piecel­ties.

Raidels palūkojās uz Deniju.

- Piedod, - viņš novilka, pauzdams īstu nožēlu.

- Kā jau teicu, - Denijs atcirta, iedams prom, - tas ir tikai sā­kums.

Jau pēc minūtes viņi sēdēja furgonā un traucās prom no vies­nīcas stāvlaukuma - garām nebeidzamajām automobiļu rindām abās ceļa pusēs.