Zīme

64 Hjūstona, Teksasas štats

- Kur viņi ir tagad? - Būsema jautāja sludinātājam.

Viņa svētiba Dārbijs sēdēja savā kabinetā. Bija vēls, taču viņš labprāt atbildēja uz Būsemas zvanu. Viņš bija parādā žurnālis­tam par brīdinājumu tēva Hieronima lietā. Tāpat viņam nebija ie­bildumu apspriest šo tematu ar teju vienīgo cilvēku ārpus orga­nizācijas, kurš zināja, ar ko viņš nodarbojas.

- Lidmašīna nolaidīsies Senonā, Īrijā, apmēram pēc pusotras stundas, - Dārbijs paziņoja. - Lai uzpildītu degvielu, pietiks ar pāris stundām. - Mācītājs izklausījās vēl satrauktāks nekā diev­kalpojumu laikā.

- Tātad cikos viņi būs šeit?

- Es teiktu, ka ap sešiem vakarā pēc Hjūstonas laika.

Būsema brīdi klusēja un tad teica:

- Varbūt vajadzētu mazliet novilcināt viņu ierašanos.

- Kāpēc?

- Iespējams, būs drošāk, ja kāds viņu pamanīs.

- Bet varbūt pārvērst viņa ierašanos par milzu notikumu? - Dārbijs turpināja Būsemas domu. Apsvēris šādu iespēju, viņš pie­bilda: - Es par to prātoju. Tev taisnība. Viņš ir pelnījis lielisku uz­ņemšanu. Citādi ievedīsim viņu gluži kā nožēlojamu noziedznie­ku. Viņš taču ir Dieva emisārs, ko? Neesam taču nekādi mežoņi, mēs viņu sagaidīsim ar atplestām rokām. Parādīsim valstij un pa­saulei, kur patiesībā ir Amerikas morāles centrs.

- Es varu palīdzēt ar informācijas noplūdināšanu, - Būsema piedāvājās. - Tik dodiet iespēju!

Dārbijs mirkli apdomājās. Viņam tas šķita liels notikums. Sva­rīgs. Atmiņā atausa pirms gada redzētais ziņu sižets - par pā­vesta ierašanos Endrūsa gaisa spēku bāzē. Sarkans paklājs, ka­ravīri formastērpos. Prezidents un pirmā lēdija sveic pāvestu, kurš tikko nokāpis pa trapu. Tad Dārbijs atcerējās vēl senāku, vairākkārt skatītu reportāžu. Graudainais, melnbaltais attēls at­spoguļoja "Bītlu" ierašanos Kenedija lidostā tūkstoš deviņsimt sešdesmit ceturtajā gadā. Tas scenārijs šķita piemērotāks. Satra­kojies pūlis, ko apvalda kārtības sargu būvētas barikādes. Ne­beidzami, griezīgi spiedzieni. Zibspuldžu uzplaiksnījumi, rau­došas sievietes. Tā tam vajadzētu būt. Drīzāk tā. Un viņš būtu pašā centrā.

Doma izraisīja smaidu lūpās. Tas būtu izšķirošais bridis - val­stij un pilnīgi noteikti arī viņam.

"Es pārspētu prezidentu," Dārbijs triumfēdams sprieda. "Un tas būtu tikai sākums."

- Laika tev pietiks, - Dārbijs sacīja.

- Būs vajadzīgi nopietni spēki, lai kontrolētu pūli, - Būsema bilda.

- Nekādu problēmu. Gubernators ir manas draudzes loceklis.

- Un ārpus tā? Kas jauns jūsu Ziemassvētku pasākuma saga­tavošanā?

- Stadions ir rezervēts, - sludinātājs pavēstīja. - Kņada būs milzīga, taču viss notiks. Uzaicināsim dažus māksliniekus. Sla­venus. Piemini manus vārdus, Roj! Es šīs valsts iedzīvotājiem sa­gādāšu neaizmirstamus Ziemassvētkus.

Būsema klusēja. Viņš zināja, ka Dārbijs tādu klusumu sapra­tīs pareizi.

Un jau pēc brīža mācītājs pajautāja:

- Kas tad nu?

- Es tikai mazliet uztraucos par to, lai vēsts būtu pareizā.

- Proti? - Dārbijs neizklausījās saviļņots.

Saraustīti nopūties, Būsema lika noprast, ka viņam grūti ru­nāt.

- Esmu dzirdējis dažus kurnam. Citus mācītājus un baznīcu vadītājus.

- Zinu, - Dārbijs nikni attrauca. - Kopš ziņu parādīšanās mū­su telefoni ir karsti. Ir piezvanījis ikviens sludinātājs no šejienes līdz pat Kalifornijai. Pat gubernators grib iesaistīties.

- Tas nemaz nebūtu tik slikti, jūsu svētība. Nebaidieties izpla­tīt šo ziņu! Izvērtiet to par milzīgi plašu pasākumu! Valsts ir tam gatava.

- Es būšu tas, kurš viņu atvedis, Roj, - Dārbijs rāmi aizrādīja. - Es viņu no turienes izpestīju.

- Un jūs viņu sveiksiet pie lidmašīnas trapa, - Būsema aplie­cināja. -Jūs, un neviens cits.

- Ari gubernators grib būt tur. Man ir aizvien grūtāk atrast aiz­bildinājumus.

- Vienalga, jūsu svētība. Lidostā citu garīdznieku nebūs. Tikai jūs. Tas būs jūsu slavas brīdis. Tieši to cilvēki atcerēsies vēlāk, kad satiks jūs. Bet es gribētu aizrādīt, ka jums nāktu par labu zināmas laipnības izrādīšana, šajā lieliskajā dienā uzaicinot piedalīties pēc iespējas vairāk citu baznīcas vadītāju. Jums jādomā plašāk. Jūs va­rat dabūt vadības grožus savās rokās. Amerikai nav sava pāvesta. Nav sava garīgā līdera. Taču valstij tāds noteikti ir vajadzīgs. Īpaši tik grūtos laikos kā tagad. Amerikāņiem vajadzīgs kaut kas iedves­mojošs. Sajūta, ka viņi ir kāda dižena pasākuma daļa. - Būsema uz mirkli apklusa, lai mācītājs aptvertu šos vārdus, taču nedeva laiku iebildumiem. - Nevajag, lai tas izskatītos tikai pēc kārtējā dievkalpojuma jūsu baznīcā. Šis nodkums ir domāts visai valstij. Visai pasaulei. Jūs nevarat būt uz skatuves viens. Taču varat visu izdarīt pēc sava prāta. Pasdepjot laipnu roku, jūs tikai pacelsieties savās viesmīlīga namatēva… un līdera pozīcijās.

"Grūtākais ir aiz muguras," Būsema domās secināja, kad bija beidzis sarunu ar Dārbiju. "Nu tikai jāgaida un jārauga, vai pat­mīlīgais lielībnieks uzvedīsies jauki un dalīsies ar pārējiem." Vi­ņam bija vajadzīgs, lai Dārbijs uzvestos jauki un ļautu ar savu jauniegūto rotaļlietiņu paspēlēties arī citiem. Būsema zināja, ka tas nekad nav viegli. īpaši tad, ja darīšana ar izlutinātu puišeli, kurš turklāt ir tik paštaisns.

Viņš paņēma tālruni un nospieda vēl vienu ātrā zvana taus­tiņu. Vīrs otrā galā jau gaidīja.

- Viss kārtībā. Laid gaisā! - Būsema noteica un beidza sarunu.