- Te nav droši, - Greisija sacīja tēvam Hieronimam. - Mēs aizvedīsim jūs prom no šejienes. - Viņa tūdaļ atsaucās uz trim svētajiem tēviem, par kuriem bija stāstījis Ogilvijs. - Ticiet man, - viņa neatlaidās. - Es zinu, kā tas notiek. Ziņu dienestu automašīnas jau ir ceļā, un satelīti jau rezervēti. Vēl pirms saullēkta te sāksies īsta kņada. Savukārt klosterī jūs būsiet aiz četrām sienām, kas ļaus norobežoties no pasaules vismaz uz laiku, kamēr mēs visu sapratīsim.
Viņa negribēja pieminēt vēl vienu problēmu - nevis preses teroru, bet daudz bīstamāku lietu. Viņi atradās valstī un reģionā ar nomācošu musulmaņu pārsvaru. Apmēram desmit procenti valsts iedzīvotāju gan bija kristieši - precīzāk sakot, kopti, - taču vairāk nekā septiņdesmit miljoni ēģiptiešu un vēl vairāk kaimiņvalstu iedzīvotāju bija islāma piekritēji, šajā reģiona joprojām ticēja, ka nolaišanās uz Mēness bijusi krāpšanās, lai pierādītu amerikāņu pārākumu; te uzskatīja, ka it visā manams "kristiešu pirksts"; te krusta kari joprojām meta garu un nomācošu ēnu.
Tēva Hieronima seja bailēs apmācās, taču viņš neiebilda. Viņš bija piedzīvojis nežēlību, ko ši reģiona cilvēki izrādīja cits citam tikai tādēļ, ka otrs piederēja konkrētai ciltij vai reliģijai. Arī abats un jaunais mūks neiebilda Greisijas priekšlikumam. Viņas piedāvājums šķita loģisks.
- Paņemsim līdzi visu, ko varēsim, - viņa sacīja, novērtēdama piedcīgo alas iekārtojumu un tad norādīdama uz piezīmju kladēm. - Visu, ko esat uzrakstījis, tēvs. Un visu pārējo, kas jums šķiet vērtīgs. Es nezinu, kādā stāvoklī būs ala, kad jūs to redzēsiet nākamreiz. - Viņa gluži kā pareģe paskatījās uz zīmētajiem simboliem un centās uzminēt, cik ātri tie dks izdzēsd. Tad Greisija palūdza atļauju nofilmēt viņu aizbraukšanu. Tā tika dota. Viņa norīkoja Doltonu uzņemt alu un griestus, savukārt pārējie palīdzēja tēvam Hieronimam sakravāt mantas.
Pavisam drīz viņi jau atkal stāvēja zem zvaigžņotās debess un devās lejā no kalna.