Zīme

45 Riveroksa, Hjūstona, Teksasas štats

- Jāteic, ka esmu visnotaļ apjucis, - mācītājs žēlojās, nolicis viskija glāzi. - Pie velna, kas tur notiek? Ne jau tā viss bija iece­rēts.

- Un kas bija iecerēts?

- Otrā atnākšana, Roj, - mācītājs atbildēja. - Laiku beigas. De­besbraukšana.

Viņi sēdēja viens otram pretī plašā ziemas dārzā - milzīgā stik­lotā būvē, kas bija lielāka par daudzām vienģimenes mājām, taču mācītāja monolītajai savrupmājai drīzāk bija vien piebūve. Aiz slīpgriezuma stikliem vīdēja ovāls baseins, ko siltāku dienu gai­dās klāja mirdzošs brezents. Žogu ap Dārbija tenisa kortu daļēji aizsedza papeļu rinda, kas iezīmēja īpašuma kreisās puses ro­bežu.

Lai gan pēdējā gada laikā viņi bija tikušies neskaitāmas rei­zes, Rojs Būsema atkal pētīja mācītāju - aizrautīgi kā antropo­logs, kurš atklājis jaunu sugu. Viņa svētiba Nelsons Dārbijs bija intriģējošs ipatnis. Moderns jebkādu tehnoloģiju un biznesa jo­mās, taču nesatricināms Svēto rakstu jautājumos. Izsmalcināts un nosvērts, un tomēr nikns labējo kultūras un stūrgalvīgs neie­cietības aizstāvis. Ikreiz, kad viņi tikās, Dārbijs šķita apburošs, mierīgs, viesmīlīgs namatēvs un nebūt nelīdzinājās izpušķotu sprediķu teicējam, uguns un sēra politikas aizstāvim, par kādu viņš pārvērtās uz paaugstinājuma. Viņš vienmēr bija nevainoja­mi ģērbies - elegants vīrietis, kurš prot novērtēt labas lietas. Par laimi Dārbijam, Dievs - saskaņā ar nekļūdīgajiem Svētajiem rak­stiem, ko Viņš atstājis cilvēcei, - priecājās par savu kalpu lab­klājību, un mācītājs bija ļoti uzticams kalps.

Izsmalcināta bija arī māja. Tā atradās kokiem noaugušā ielā Riveroksas mikrorajonā, privileģētā vietā ar skatu uz lauku teni­sa kluba fērvejiem. Staltā savrupmāja ar baltajām kolonnām bija celta divdesmitā gadsimta divdesmitajos gados - gaumīga un at­turīga, nevis vulgārs Labklājības teoloģijas templis. īpaši Dārbijs lepojās ar savu ziemas dārzu. Tā projekta autors bija viens no Londonas ievērojamākajiem dārza māju dizaineriem, kurš pēc tam vadīja četru namdaru darbu. Dārbijam patika pieņemt cilvē­kus ziemas dārzā. Tas atradās tālāk no nelielās kalpotāju armijas acīm un ausīm un radīja iespēju izrādīties, pārsteigt viesus. Pro­tams, tas iedvesmoja arī pašu īpašnieku. Dārbijam stiklotā būve atgādināja saules staru prizmu, kas uzsūc vissīkāko gaismas plūsmiņu pat visdrūmākajās dienās un palīdz izjust brīnumu. Tieši ziemas dārzā viņš sacerēja visdedzīgākos sprediķus par ho­moseksuālismu, abortiem - pat izvarošanas upuru un incesta ga­dījumos -, prezervatīviem, evolūciju, stumbra šūnu pētījumiem un elitārisma piekritēju musulmaņu varenības sapņiem. Kaismīgu un niknu pretsparu saņēma arī meitenes, kas vēlējās iesaistīties skau­tu kustībā un kuras viņš dēvēja par feminisma kalponēm. Tāpat viņš kritizēja Dungeons & Dragons spēli un multfilmu par Sūkli Bobu Kvadrātbiksi. Tieši ziemas dārzā tapa sprediķi, kurus viņš taupīja īpašiem gadījumiem, piemēram, Ziemassvētkiem, kas vairs nebija aiz kalniem.

Taču todien iedvesmai traucēja mulsuma pilnās domas.

- Varbūt tās nemaz nav laiku beigas, - Būsema iebilda.

- Protams, ka nav, - mācītājs īgni piekrita. - Tas nemaz nav iespējams. Pagaidām, kamēr vēl nav piepildījies neviens Bībelē minētais pareģojums. - Viņš paliecas uz priekšu un rūpīgi nopē­tīja pretimsēdētāju, pastiprinādams savus vārdus ar īpašu žestu, kādu mēdza izmantot arī no kanceles. - Bībele vesta, ka mesija atgriezīsies tikai pēc tam, kad Izraēlā būs izcīnīta pēdējā kauja starp Dieva bērniem un antikrista armiju. Tikai pēc tam mūs va­rēs glābt Debesbraukšanas dienā. - Viņš papurināja galvu. - Tā nav pareizi. Pie velna, mēs joprojām gaidām, kad izraēlieši sabom- bardēs Irānu un sāks rīkoties.

- Dievs mums sūta savu vēsti, Nelson, - Būsema domīgi no­teica. - Viņš dod mums zīmi. Pat divas zīmes. Un sūta mums savu vēstnesi.

Dārbijs iesmējās.

- Arābu! Un katoli, ja jūs kaut ko tādu vispār spējat iedomā­ties.

- Viņš nav arābs, Nelson. Viņš ir spānis.

- Vienalga, - Dārbijs attrauca, noraidīdams labojumu. - Viņš tomēr ir un paliek katolis.

- Tam nav nozīmes. Kas tad, jūsuprāt, būtu Otrās atnākšanas mesija? Luterānis?

- Nezinu, bet… katolis? - Dārbijs novaidējās.

- Patlaban tas nav būdski. Viņš ir kristietis. Vēl vairāk, viņš ir viens no svētākajiem vīriem pasaulē. Pēdējos mēnešus pavadījis kādā alā netālu no klostera Ēģiptē. Un tā ir daļa no Svētās zemes. Pats Jēzus slēpās tajā pašā ielejā, kad viņu vajāja romieši.

- Kas tur bija ar tiem koptiem?

- Klosteris, kur viņš uzturas, pieder koptu baznīcai, taču viņš nav šīs reliģijas piekritējs. Vai jūs daudz zināt par koptiem?

- Ne visai, - Dārbijs atbildēja, bikli smaidīdams.

- Tie ir Ēģiptes kristieši. Apmēram desmit procenti iedzīvotā­ju. Taču tieši viņi tur dzīvo visilgāk. Apmetās vēl pirms arābiem, kas iebruka septītajā gadsimtā. Patiesību sakot, kopti tur dzīvo kopš pirmās dienas, nepārtraukti. Tas ir tīrākais, senākais, neiz- kropļotākais kristiešu reliģijas novirziens, Nelson, - Būsema ap­galvoja un uz mirkli apklusa, lai viņa vārdi labāk nosēstos mācī­tājam atmiņā. Tad viņš turpināja: - Jūs taču zināt, kurš bija koptu reliģijas pamatlicējs, vai ne?

- Nē, - Dārbijs atzina.

- Marks. Viens no evaņģēlistiem. Apmēram trīsdesmit gadus pēc Jēzus nāves viņš devās turp, lai sludinātu evaņģēliju. Viņam nebija pārāk grūti sapulcināt cilvēkus, jo de jau ticēja mūžīgai dzī­vošanai, bija ticējuši tai jau tūkstošiem gadu. Taču Marks apgal­voja, ka tā nav paredzēta dkai faraoniem. Proti, lai dzīvotu mūžī­gi, nevajag būt mumificētam, apglabatam milzīgā piramīdā un uz­turēt priesterus, kas veic visdīvainākos rituālus. Visi var nonākt debesīs, un šo iespēju piedāvā Vienīgais Dievs, kuram tiek lūgts piedot viņu grēkus. Kā jau varat iedomādes, tā bija mūzika vietē­jo ļaužu ausīm. Un tieši tur viss sākās, tur kristietība ieguva savu formu. Simbolismu, rituālus. Daudz kas nācis no turienes. Parau- gieties uz seno ēģiptiešu mūžības simbolu ankhu un krustu! Pa­domājiet par viņu saules dievu Ra un mūsu svēto dienu, svētdie­nu! Un par to ieleju, kur uzturējās tēvs Hieronims! Tā ir daudz svētāka, nekā jūs domājat. Savukārt tie klosteri ir senākie pasau­lē! Tajos glabājas dažas agrīnās svētās grāmatas, ceturtā un piek­tā gadsimta evaņģēliji, nenovērtējami manuskripti. Kaudzēm! Vienkārši guļ plauktos. Viņi joprojām tos tulko. Kas zina, ko viņi tajos atradīs! Tā ir ļoti reliģiska vieta, Nelson. Ļoti reliģiska un kristīga. Un tēvs Hieronims… jā, par viņu jūs visu zināt. Par visu, ko viņš darījis. Tas ir Dieva darbs. Viņš ir palīdzējis pasaulei plaukt. Ja Dievs nolēmis kādu izvēlēties, tad es uzskatu, ka tēvs Hieronims būtu īstais.

Dārbijs palocīja galvu, nenovīdīgi apsvērdams sava padom­devēja vārdus.

- Bet kāpēc tagad? Un kādēļ tās zīmes parādās virs zemeslo­des poliem?

Būsema nepārliecināts sarauca pieri.

- Varbūt viņš mudina mūs uzmanīties. Varbūt viņš vēlas, lai mēs vēl pagaidām. Kas zina? - Rojs Būsema pasmaidīja. - Var­būt jūs konstatēsiet, ka cilvēki beidzot labprāt grib saņemt to vēs­ti par laiku beigām, kuras jūs viņiem sludināt. Neatkarīgi no tā, cik ļoti viņi pēc tās kārojuši. - Par šo piezīmi viņš klusībā pasmai­dīja.

Sapratis dzēlību, Dārbijs piemiedza acis, taču nolēma to igno­rēt.

- Tāds ir mūsu liktenis, Roj. Tā teikts Bībelē. Tā tiks glābti tie, kas pieņem Jēzu Kristu par savu glābēju. Pirms Armagedo- na. Pirms zemes bojāejas. Starp citu, tu taču patiesībā netici, ka tās siltumnīcas gāzes tomēr noslaucīs mūs no zemes virsas ar tiem paisuma viļņiem vai jauno ledus laikmetu, par kuru visi tā runā?

- Neesmu pārliecināts, ka tas nav iespējams, - Būsema sacīja, izvairīgi paraustījis plecus.

- Muļķības, - Dārbijs atcirta. - Laiku beigas atnesīs karš, Roj. Kodolkarš starp labā un ļaunā spēkiem. Nevis globālā sasilšana. - Mācītājs nopūtās un atslīga krēslā. - Tas Kungs radīja šo zemi. Ja atceries Pirmo Mozus grāmatu, tad Viņš teica: "Tas bija ļoti labs." Tas nozīmē, ka Viņš bija apmierināts ar to, kā viss izdevies. Tas bija dievišķās radīšanas akts. Un Viņš ir Visuvarenais, to mēs va­ram skaļi apliecināt. Tu domā, ka Viņš planētu radījis tik trauslu, lai tāda niecība kā cilvēks varētu to sagraut, braukādams kādā nožēlojamā SUV automobilī un ieslēdzot gaisa kondicionētāju uz maksimālo jaudu? Tā iznīcināt Dieva radīto nav iespējams. Viņš to nepieļaus. Vismaz tā ne.

- Es tikai gribu pateikt, - Būsema rāmi iebilda, - ka tā zīme parādījusies virs planētas klimata izmaiņu būtiskākajiem pun­ktiem. Tā ir zīme, Nelson! Un es tikko redzēju pirmos nacionālās aptaujas ciparus.

Mācītāja smadzenēs šis paziņojums atvēra pavisam citu ap­cirkni, un viņa sejā parādījās dzīva interese.

- Ko tie rāda?

- Cilvēki to ir pamanījuši. Ieklausās.

Dārbijs sapīcis nopūtās.

- Varu saderēt, ka tie idioti no "visa radītā sargātāju organi­zācijas" tagad plati smaida.

- "Tam Kungam pieder zeme un viss, kas to piepilda", - Bū­sema kaitēdamies nociteja.

- Paldies, ka atgādināji. - Dārbijs sarauca pieri.

- Tā rakstīts Bībelē, Nelson. "Un Dievs Tas Kungs ņēma cilvē­ku un ielika viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to koptu… un sargātu", - Būsema uzsvēra. - Cilvēki uztraucas, kādā pasaulē dzīvos viņu bērni. Tas ir varens āķis.

- Viņi tiek maldinād. Un ir bīstami. Mums jābūt uzmanīgiem, Roj. Par ko mēs šeit runājam? Vai mēs apgalvojam, ka planēta ir svēta? Vai mums būtu jāpielūdz daba? Tā ir slidena taciņa. Mēs

nevaram iet un mācīt cilvēkus mīlēt Māti Dabu un rūpēties par to. Pie velna, tam taču ticēja indieši!

Būsema pasmaidija. "Vīrs izprot ticības smalkumus. Un ir gudrs, to nevar noliegt. Pirmšķirigs speciālists un lielisks orators, kurš zina, kā savaldzināt auditoriju. Ir taču iemesls, kāpēc tūk­stošiem cilvēku ik svētdienas rītu piecieš šausmīgos satiksmes sa­strēgumus, lai tikai noklausītos viņa saviļņojošos sprediķus. Un kāpēc miljoniem citu ieslēdz televizoru, lai noskatītos attiecigo pārraidi. Un kā šī cilvēka uzskati - primitīvi, fanātiski, stiprināti ar tādām muļķībām kā homoseksuālistu vainošana vienpadsmi­tā septembra notikumos - palīdzējuši viņam radīt impēriju, kas aptver vairāk nekā piecdesmit dažādas draudzes un globālo tik­lu ar vairāk nekā desmit tūkstošiem baznīcu, skolu un universi­tāti, konferenču centru, divdesmit tris radiostacijas un pāris duču žurnālu."

- Tiktāl nemaz nav jānonāk, - Būsema sacīja. - Padomājiet par to tādos jēdzienos kā cilvēka grēcīgās vēlmes, kas viņu novirzīju­šas no pareizā ceļa. Viņam jāredz ceļš uz glābšanu. Jūsu pienā­kums ir turēt viņa roku un rādīt ceļu. - Būsema brīdi vēroja mācī­tāju un paliecās uz priekšu, gluži kā uzsvērdams savus vārdus. -Ja vien esmu pareizi visu sapratis, jūs esat kustības "Par dzīvī­bu" piekritējs, vai ne? - Žurnālists tīksminādamies apklusa. Vi­ņu allaž mulsināja un sāpināja kustības centieni aizstāvēt siku šūnu veidojumu, lai kā tas arī būtu ieņemts un lai cik kropls izrā­dītos, bet ne mirkli neaizdomāties par citām dzīvām būtnēm vai par vidi, kurā visi dzīvo. - Arī planētas glābšana nozīmē to pa- . šu, vai ne? Patiesībā mēs glābjam Dzīvību.

Dārbijs smagi elpoja - viņam acīmredzami nepadka Būsemas vārdi -, izstiepa rokas un atbalstīja zodu pret īkšķiem.

- Kāpēc neizsakās neviens no tiem Vašingtonas tipiem?

- Gan jau izteiksies, - Būsema mierināja. Viņa sejas izteiksme mudināja Dārbiju domāt, ka viņš zina vairāk nekā saka.

Mācītājs uzķērās.

- Ko esi dzirdējis?

- Viņš ir īstais, Nelson. Viņi to zina. Un spriež, kā vislabak rīkoties.

Kad Dārbijs sarauca pieri, ap acim parādījās sīkas krunciņas, kas izrādījās stiprākas par visām botoksa injekcijām.

- Viņi uztraucas par to pašu, par ko uztraucos arī es. - Dār­bijs plaši izpleta rokas. - Tu uzbūvē visu šo, tiec kalna galā, esi karalis savā pilī… un tad pēkšņi kāds atnāk un grib, lai tu viņu sauc par izredzēto.

- Tas ir noticis, Nelson. Mēs nevaram to mainīt. Un viņš ir klāt. Es negribu, lai tu nokavē īsto vilcienu, tas arī viss.

- Ko, tavuprāt, man vajadzētu darīt? - Dārbijs jautāja.

Brīdi apdomājies, Būsema sacīja:

- Piesaisd viņu. Kamēr vēl vari.

- Gribi, lai es viņu atbalstu?

Būsema palocīja galvu.

- Arī citi domā par to pašu.

- Kas?

-Šefers. Skofīlds. Un daudzi citi. - Ieskatījies mācītājam acīs, Būsema noskaldīja, jo zināja, ka Dārbijs noteikd reaģēs, ja tiks pie­minēti divi viņa lielākie konkurenti dvēseļu glābšanas totalizato­rā. Viens no tiem pat uzdrošinājās atvērt savu baznīcu vienā pil­sētā ar Dārbiju.

Kā varēja spriest pēc Dārbija sejas izteiksmes, vārdi bija trāpī­juši īstajā vietā.

- Esi pārliecināts? - mācītājs pajautāja.

"Es to zinu," Būsema nodomāja. "Jo runāju ar viņiem pirms satikšanās ar tevi."

- Viņš ir viens nolādēts katolis, Roj, - Dārbijs norūca, un viņa acis pauda paniku.

- Tam nav nozīmes, - Būsema stingri noteica. - Vajag viņu at­balstīt, nopietni atbalstīt. Daudz un skaļi. Klau, jūs jau kavējaties šajā jautājumā. Citi reliģiskie vadītāji jau pirms diviem gadiem sā­ka runāt par globālo sasilšanu… Viņi ir zirgā. - Būsema ar to do­māja astoņdesmit sešus kristiešu līderus, kas, par spīti spēcīgai opozīcijai pašu evaņģēliskajās draudzēs, parakstīja tā saukto Evaņģēlistu iniciativu klimata jautājumos. Daži ievērojamākie baznīcas vadītāji, piemēram, Nacionālās Evaņģēlistu asociācijas prezidents, tomēr atteicās publiski atbalstīt šo kustību, lai gan pri- vati vērtēja to atzinīgi. - ŠI ir jūsu lielā iespeja apsteigt visus un uzņemties vadību.

Dārbijs sarauca pieri.

- Bet kā paliek ar zirni, kas laiku pa laikam pēkšņi parādās? Kas tas ir? Ja tas būtu krusts vai kaut kas cits neapšaubāmi kris- tietisks, tad viss kārtībā… bet tā nav.

- Nav svarīgi, kas tas ir. Daudz svarīgāk ir tas, ka tā parādī­jusies. Visi uz to skatās un grib iesaistīties. - Būsema paliecās uz priekšu un apņēmīgi ielūkojās Dārbijam acīs. - Jūs nesapro­tat, Nelson. Šobrīd nav svarīgi ne katoļi, ne protestanti, ne bap­tisti, ne prezbiterāņi, ne kvēkeri vai menoniti, ari mormoņi, jūdaisti, musulmaņi, budisti vai scientologi ne. Jums taisnība, ka tur debesīs krusta nebija. Taču tā nebija ari Dāvida zvaigzne vai pusmēness, vai jebkas cits, ko varētu saistīt ar kādu no lielāka­jām reliģijām. Tā ir pilnīgi jauna paradigma un mainīs pilnīgi visu. Tas varētu būt sākums kaut kam tik dižam, ko mēs vēl ne­esam pieredzējuši, kaut kam jaunam, globālam. Kā mēs zinām no vēstures, pēc šādiem notikumiem savairojas lielas organizā­cijas. Patlaban nevienas tādas nav. Nekā nav. Ir tikai vīrs un zī­me debesīs. Taču cilvēki pūļiem dodas pie viņa. Un jums jāiz­lemj, vai jūs gribat piedalīties. Pagaidām jūs vēl varat apsteigt pārējos, pieāķējot savu vagonu pašā priekšā. Viss var mainīties… vienā acumirkli. - Būsema nespēja noturēties, to nepateicis. - Varbūt tā zīme arī nav īsti kristietiska, - viņš turpināja, - taču jūs varat palikt ar tukšiem soliem baznicā, ja laikus nepieņem­siet to. Un tas nebūtu labi, vai ne? - Viņš saviebās, pūlēdamies atturēties no kārtējās dzēlīgās piezīmes, kurā ietverta laiku bei­gu modes frāze, taču nespēja. No visas sirds cenzdamies sagla­bāt nosvērtu toni, viņš piebilda: - Jūs taču negribat nonākt starp atstātajiem, vai ne?

- Vai viņš uzķērās? - Drakers jautāja Būsemam.

- Lūdzu! - žurnālists zobgalīgi izsaucās. Viņa automašīnas tālrunī iešalca vējš. - Viņš ir tik ļoti aizrāvies, ka gandrīz sāpīgi skatīties.

- Vai atkal tiksies ar Šeferu?

- Kopš pēdējās sarunas viņš man atstājis divas isziņas, - Bū­sema paziņoja. - Tāpat kā Skofilds. Ļaušu viņiem mazliet paner- vozēt un tad piezvanīšu.

"Lieliski," Drakers nodomāja. Tā vien likās, ka vienu lielu zi­vi viņi jau nomakšķerējuši. Ja paveiksies, loms būs rekordu cie- nigs.