Zīme

III Amundsena jura, Antarktīda - mūsdienas

Fona trokšņi sīkajās radioaustiņās pazuda, to vietā atskanēja valdonīga un vienlaikus mierinoša šova vadītāja balss:

- Pastāsti, kādēļ tā notiek, Greisa!

Tanī brīdī viņai aiz muguras, dārdēdams kā attāls pērkons, sa­bruka vēl viens ledus gabals. Greisa Ļogana, kuru draugi dēvēja par Greisiju, aizgriezās prom no kameras, lai novērotu, kā milzī­gā ledus siena iegrimst pelēkzilajā ūdenī un nozūd pamatīgajās šļakatās.

"Tieši laikā," Greisija apmierināta nodomāja, uz brīdi atbrīvo­joties no mokošās nopietnības, kas bija pārņēmusi kopš kāpša­nas uz kuģa iepriekšējā dienā.

Parastos apstākļos šī būtu jauka, saulaina decembra beigu die­na - un decembris dienvidu puslodē ir vasaras vidus.

Bet šī diena bija pavisam citāda.

Dabā valdīja savāds nemiers.

Šķita, ka zemei izrauts pamats zem kājām. Un ta tiešām bija. Le­dus gabals, kas atrāvās no kontinenta, bija Teksasas štata lieluma.

Ne jau tādu dāvanu Ziemassvētkos planētai vajadzēja.

Šelfa ledājs lūza jau trešo dienu, un tas bija tikai sākums. Ka­taklizma bija izraisījusi spokainu miglu, kas izklīdināja siltos sau­les starus, un Greisiju apņēma aukstums, lai gan dzīslās ritēja ad­renalīns. Pārējie komandas locekļi - jaunais, dzīvespriecīgais operators Doltons Kvans no Havaju salām, ar kuru viņa regulāri strādāja kopā jau trīs gadus, un daudz vecākais, pārāk izsmalci­nātais un kaitinoši stoiskais, pieredzējušais producents Hovards

Finčers, ko mīļi sauca par Finču jeb Žubīti, - arī nejutās omulīgi, taču uzņemtais un ēterā pārraidītais materiāls bija tā vērts. īpaši tādēļ, ka viņi šajā apvidu bija vienīgā filmēšanas grupa.

Jau vairāk nekā stundu Greisija stāvēja uz kuģa "Džeimss Klārks Ross" labā borta novērošanas klāja un sala, lai gan bija siltās drēbēs un cimdos. Karaliskais zinātniskās pētniecības ku­ģis bija trīssimt pēdas gara peldošā okeanogrāfijas un ģeofizikas laboratorija, kas atvēlēta Britu Antarktikas pētījumu projektam, un tobrīd atradās mazāk nekā pusjūdzes attālumā no Rietumantark- tīdas krasta. Tumši sarkanais korpuss bija vienīgais krāsu plan­kums balti zilpelēkajā apkartnē. Greisija, Doltons un Finčs šajā kontinentā bija pavadījuši pāris nedēļu, Cietzemes salās uzņemot materiālu par globālo sasilšanu. Viņi jau gatavojās doties prom, lai pēc dažām dienām Ziemassvētkus svinētu mājās, kad no Ko- lumbijas apgabala piezvanīja ziņu dienesta darbinieks un pastās­tīja par šelfa sairšanas sākumu. Šī informācija vēl nebija nonāku­si mediju uzmanības lokā, un ziņu dienestam to atklāja kontaktpersona Nacionālajā Sniega un ledus datu centrā, kura zi­nātnieki izmantoja satelītu sūtītos datus, lai sekotu polāro ledāju izplatības un biezuma izmaiņām. Tā kā medijos valdīja skarba konkurence un "Džeimss Klarks Ross" atradās tikai dienas brau­ciena attālumā no svarīgā notikuma vietas, Greisija ar komandu nolēma izmantot iespēju un uzņemt ekskluzīvu materiālu. Britu Antarktikas pētījumu projekta vadība bija laipni piekritusi uz­ņemt žurnālistus uz klāja un pat norīkojusi Karalisko jūras spē­ku helikopteru viņu pārcelšanai no salas uz kuģa.

Uz klāja atradās arī vairāki zinātnieki, kas vēroja ledāja sada­līšanos. Daži filmēja ar amatieru videokamerām. Netālu kavējās arī lielākā daļa apkalpes, rāmā godbijībā vērojot sensacionālo no­tikumu.

Greisija atkal pagriezās pret kameru un pielika mikrofonu tu­vāk lūpām. Starp neregulārajiem šelfa brukšanas dārdiem apkārt­nē atbalsojās ari apslāpēta ledus kustība iekšzemē.

- Šo ledāja sairšanu, iespejams, izraisījuši vairāki faktori, Džek, bet galvenais aizdomās turamais šajā komplicētajā izmeklēšanā ir vecie labie sniega ūdeņi.

Austiņās atskanēja šņākoņa - signāls ar vairāku satelītu starp­niecību ceļoja desmit tūkstošus jūdžu līdz televīzijas kompānijas studijai, kas aprīkota ar klimata kontroles sistēmu. Tad atkal bija ii/irdama Roksberija balss.

- Sniega ūdeņi? - viņš apmulsis jautāja.

- Tieši tā, Džek, - Greisija skaidroja. - Ūdens klaji, kas veidojas uz kūstoša ledus. Šis sniega ūdens ir smagāks nekā ledus, uz kura tas krājas, tādēļ saskaņā ar gravitācijas likumu atrod ceļu ledāja spraugās. Tajās ieplūst arvien vairāk un vairāk ūdens, kļūstot par tadu kā ķīli. Pamazām spraugas pārvēršas par lielākām plaisām, tās savukārt par īstiem kanjoniem, un beigu beigās šelfa ledājs salūst.

Fizika ir pavisam vienkārša zinātne. Skarbākais, aukstākais un vējainākais kontinents uz planētas - teritorija, kas platības ziņā ir pusotru reizi lielāka par Savienotajām Valstīm, - vidienē ir klāts ar vairak nekā divas jūdzes biezu ledus kārtu. Ziemā to papildi­na pamatīga sniega sega, kas gravitācijas ietekmē tiecas lejup, glu­ži kā ledaina lava plūstot uz krastu. Sasniedzot to, kustība turpi­nās, taču ledus masas nevis nogrimst, bet turas virs ūdens, jūrā veidojot to, ko mēs saucam par šelfa ledājiem. Sākumā tie var būt vairāk nekā jūdzi biezi, pie ūdens malas sasniedzot ne mazāk pārsteidzošu biezumu - pusjūdzi.

Pēdējo desmit gadu laikā reģistrēti vairāki ievērojami ledāja sa­iršanas gadījumi, taču tik iespaidīgs nebija neviens, turklāt tikai retumis tie uzfilmēti videolentē. Parasti tie konstatēti stipri pēc no­tikuma, kad rūpīgi izpētīti un salīdzināti satelītu uzņēmumi. Arī Greisija bija aculieciniece tikai lokālai vispārējas slāņu pārvieto­šanās procesa daļiņai, tomēr tas šķita pārsteidzošs un dziļi sa­viļņojošs skats. Televīzijas ziņu dienestā Greisija bija nonākusi pirms divpadsmit gadiem - tūdaļ pēc politikas zinātņu bakalau­ra grāda iegūšanas Kornela universitātē - un redzējusi daudzas traģēdijas; šī līdzinājās ļaunākajām no tām.

Viņas acu priekšā bruka planēta - burtiski.

- Tātad svarīgākais ir jautājums par to, - sacīja Roksberijs, - kāpēc tas notiek tagad? Ja es pareizi sapratu, šis šelfa ledājs tur atradies kopš pēdējā ledus laikmeta, tātad parādījies pirms div­padsmit tūkstošiem gadu.

- Tas notiek mūsu dēļ, Džek. Mēs esam radījuši to siltumnī­cas efektu. Tas novērojams abos polos, gan šeit, gan Arktikā, un arī Grenlandē. Un tas nav tikai dabisks cikls. Teju ikviens eksperts, ar kuru esmu runājusi, ir pārliecināts, ka sniega ku­šana pieņemas spēkā un mēs tuvojamies brīdim, kad atgrieša­nās vairs nebūs iespējama. Tieši cilvēku radītās globālās sasil­šanas dēļ.

Ar briesmīgu brīkšķi jūrā iekrita vēl viena ledus atlūza.

- Vai tiek uzskatīts, ka šelfa ledāja sairšana un kušana izrai­sīs jūras līmeņa celšanos? - jautāja Roksberijs.

- Netieši. Lielākā daļa no šī ledāja peld ūdenī, tātad pats jū­ras līmeni tas neietekmēs. Iztēlojies ledus kubiņu, kas peld glāzē ar ūdeni. Kad tas izkūst, ūdens līmenis glāzē nepaaugstinās.

- Vai tiešām?

- Laikam es neesmu vienīgā, kas aizmirsusi sestās klases fizi­ku, - Greisija smaidīdama atbildēja.

- Taču tu apgalvoji, ka netiešs iespaids uz jūras līmeni ir. - Roksberija balsī jautās erudīcija, it kā viņš augstsirdīgi ļautu Grei- sijai atklāt savas zināšanas.

- Šis apgabals, proti, Rietumantarktīdas ledus vairogs ir tā vie­ta uz planētas, par kuras izkušanu zinātnieki uztraucas visvai­rāk. Precīzāk sakot, viņi uztraucas par masīvajiem glečeriem iekš­zemē, aiz konkrētā šelfa ledāja. Tie nepeld.

- Tātad, ja tie izkusīs, - Roksberijs sacīja, - jūras līmenis cel­sies.

- Tieši tā. Līdz šim tādi šelfa ledāji kā šis aizturēja glečerus, gluži tāpat kā parasts korķis aiztur pudeles saturu. Ja šelfa ledājs sairst, korķis pazūd, un nekas vairs neaiztur glečerus no ieslīdē- šanas jūrā. Un tādā gadījumā globālais jūras līmenis ceļas. Tur­klāt kušana notiek daudz straujāk, neka prognozēts iepriekš. Pat tie dati, ko saņēmām pagājušajā gadā, šobrīd tiek vērtēti kā pārāk optimistiski. Klimata izmaiņu katastrofu scenārijos Antarktīda tiek saukta par snaudošo milzi. Un tagad šis milzis mostas, tur­klāt šķiet visnotaļ īdzīgs.

- Es tiešām cenšos noturēties nepateicis, ka tā varētu būt tikai aisberga redzamā daļa… - asprātīgi iesāka Roksberijs.

- Prātīga izvēle, Džek, - attrauca Greisija. Viņa iztēlojās paš­apmierināto, iedomīgo smaidu mūžīgi iedegušajā Roksberija sejā un domās ievaidējās. - Pateicīgā auditorija salutē tev.

- Taču tieši par to mēs šeit runājam, vai ne?

- Protams. Tiklīdz šie glečeri ieslīdēs jūrā, būs par vēlu rīko­ties, un…

Pēkšņi Greisija apklusa. Viņas uzmanību bija saistījis kaut kas dts - negaidīta kņada, baiļu izraisīti saucieni, kliedzieni un iz­stieptas rokas, kas norāda uz šelfa ledāju. Doltons atrāvās no ka­meras viziera un lūkojās garām Greisijai. Viņa pagriezās, pievēr­šot kamerai pakausi. Un ieraudzīja to.

Debesīs. Pārsimt pēdu virs brūkošā šelfa ledāja.

Košu, vizošu gaismas lodi.

Tā parādījās un vairs nekustējās.

Nenolaizdama acu no neparastā veidojuma, Greisija piegāja tuvāk reliņiem. Viņa nesaprata, uz ko skatās, taču atrauties nebi­ja iespējams.

Objekts… Greisija nebija pārliecināta, ka tas vispār ir objekts. Tam bija lodes forma, taču tas nez kādēļ nešķita… ķermenisks. Tam piemita ēterisks vieglums, it kā mirdzētu pats gaiss. Un košums ne­bija vienmērīgs; centrā tas šķita niansētāks, graduētāks, intensī­vāks, bet uz malām kļuva blāvāks - tāpat kā acs tuvplāna uzņē­mumos. Veidojumā jautās nepastāvīgums, trauslums. Gluži kā gaisā sastindzis un izgaismots kūstošs ledus vai drīzāk ūdens - ja kaut kas tāds vispār ir iespējams. Greisija gan apzinājās, ka tā nav.

Viņa uzmeta skatienu Doltonam, kas jau pievērsa kameru sa­vādajam objektam.

- Vai ir kadrā? - viņa jautāja.

-Jā, bet… - Seja apliecināja Doltona mulsumu. - Pie velna, kas tas ir?