Zīme

14 Vādī en Natrūna, Ēģipte

Apmēram jūdzes attālumā no kalna, kur pirmit bija kāpuši le­jā divi mūki un taksometra šoferis, aiz sava nelielā ganāmpulka nogurušiem soļiem gāja četrpadsmit gadu vecs zēns.

Par spīti tam, ka agri jāceļas, zēnam rīti patika visvairak. Tā­pat kā visām septiņām tēva kazām. Saule vēl bija zemu, ieleju ie­skāva garas apkārtējo kalnu ēnas. Dzestrais vējiņš bija lieliska al­ternatīva saulei, kas drīz vien spēcīgi karsēs. Ari acīm bija vieglāk izturēt tuksnešainās ainavas purpursārtās krāsas, un tās pat šķis­tu iedvesmojošas, ja vien viņš atļautos tā uzskatīt.

Dungodams melodiju, kas nesen bija dzirdēta tēva radio, viņš apgāja apkārt klints atsegumam un spēji apstājās, negaidītā ska­ta pārsteigts. Trīs vīri - pēc apģērba spriežot, karavīri - krāva eki­pējumu noputējušā pikapā ar brezenta pārklāju. Tādu ekipējumu zēns nekad agrāk nebija redzējis. Tas bija smilšu krāsā, līdzīgs bungām, varbūt trīs pēdas plats un tikai piecas vai sešas collas dziļš - zēns par to pabrīnījās.

Lai ari zēns sastinga uz vietas un pat aizturēja elpu, viri viņu uzreiz pamanīja. Viņš nespēja atrauties no melnajām Ray-Ban saulesbrillēm, aiz kurām noteikti slēpās stingras, nepiedodošas acis. Zēnam tikko pietika laika secināt, ka tādas uniformas viņš redzējis neskaitāmas reizes, kad televīzijas ziņās rādita Irāka, - smilškrāsas apģērbs, zābaki, saulesbrilles. Jau nākamajā mirkli viens no vīriem izgrūda kādu vārdu, un pārējie pameta darbu, lai steigtos pie nelūgtā viesa.

Zēns sāka skriet, taču tālu netika. Viens virs jau bija klāt un iesita viņam no aizmugures, nogrūžot izkaltušajās smiltis.

Pārbijies zēns prātoja, kas vīriem vajadzīgs, kāpēc viņš nogāzts zemē un kāpēc ierijis pilnu mud smilšu, kas šņirkst starp zobiem un sāpīgi grauž acīs. Šausmu pārņemts, viņš mēģināja izlocīdes un pagriezties uz muguras, taču viens no vīriem bija uzsēdies vi­ņam virsū un izrādījās pārāk smags un neizkustināms.

Drīz vien atskanēja otra vīra soļi. Zēna acu priekšā pazibēja militāristu zābaki, un vīrs no tāda skatupunkta līdzinājās pus­dievam.

Viņš nedzirdēja ne vārda.

Viņš neredzēja galvas mājienu.

Un viņš vairs neko nejuta pēc tam, kad smagais vīrs ar vienu roku stingri apķēra viņa galvu, bet ar otru skāra kaklu un pēkšņi pagrieza tās pretējos virzienos.

Spēji, klusi, nāvējoši.

Tas noteikd bija pelnīts moto.